“Tas, ka cilvēks iznāk sabiedrībā un komunicē, tam ir pievienotā vērtība.” Intervija ar “Ezītis miglā” līdzīpašnieku Ernando Gamarru 14
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pazīstamais bāru un kafejnīcu tīkls “Ezītis miglā” nesen Rīgas centrā atklājis “Ezīša kofīšopu”. Sociālajos tīklos jau joko, ka drīz varētu tapt arī “Ezīša” frizētavas vai aptiekas. Par to, kāda situācija valda sabiedriskajā ēdināšanā un kā “Ezītis” plāno augt, sarunā ar “Latvijas Biznesu” stāsta uzņēmuma līdzīpašnieks Ernando Gamarra.
“Ezītis miglā” darbojas jau desmit gadus, bet strauja attīstība notikusi tieši pēdējo piecu gadu laikā. Kāpēc izvēlējāties darboties pēc franšīzes principa?
E. Gamarra: Laikam tas ir vienīgais veids, kā var šo lietu pavairot un reizē kontrolēt. Pašu spēkiem atvērt 10 un vēl vairāk vietu, kā gribētos nākotnē, ir ļoti sarežģīti. “Ezīša” filozofija – lai cilvēks jūtas kā savējais, lai valda mājīgums. Tomēr katra vieta ir atšķirīga, pielāgota konkrētai apkārtnei un sabiedrībai, kas tur dzīvo. Piemēram, Avotu ielas “Ezītis” atšķiras no Tērbatas ielas “Ezīša”, jo vienā nāk mākslinieciski noskaņoti cilvēki, otrā – biznesa ļaudis.
Kas ir “Ezīša” izaugsmes panākumu pamatā?
Mēs gribētu domāt, ka vēl ir tikai sākumposms. Esam četri līdzīpašnieki ar atšķirīgu pieredzi – vieni nāk no viesmīlības nozares, citi – no administratīva darba. Mans pirmais bizness bija “Subway” franšīze, kura iemācīja darīt visu – apkalpot viesus, tīrīt telpas, sekot inventarizācijām, rakstīt atskaites, rēķināt ēdienu pašizmaksu un nomas maksu, kas ir ļoti svarīgi, darbojoties šajā biznesā. Bet “Ezīša” panākumus ir grūti loģiski izskaidrot.
Daudziem “Ezītis” patika jau no sākuma, kad nebija pat standartizētas ēdienkartes. Tagad nāk jauna publika, nācās mainīt piedāvājumu, lai tas būtu pieejams plašākai auditorijai – gan vecmāmiņai, gan bērniem ar vecākiem un jauniešiem. Mūsu pamata auditorija ir 14–27 gadus veci jaunieši, bet nāk arī vecāki cilvēki. Rīkojam prāta spēles, “stand up” komēdijas, var spēlēt akordeonu.
Kā jūsu biznesu ietekmēja kovida pandēmija?
Dzīvojam un strādājam tālāk, bet tagad jau ir cita krīze. “Ezītis” pats ir krīzes bērns, radies 2011. gadā pēc ekonomiskās recesijas, līdz ar to mēs laikam labi mākam pārvaldīt krīzes. Ar pandēmiju bez valsts atbalsta mēs netiktu galā. Liels paldies par to! Bija dažādas nianses, ilgs process, bet mums izdevās saņemt valsts atbalstu. Tas nebija mazs, jo viss atkarīgs no samaksātajiem nodokļiem.
Nule kā Centrālā statistikas pārvalde publiskojusi datus par vidējo darba samaksu valstī, izmitināšana un sabiedriskā ēdināšana ir pašā lejasgalā, un tas par šo to liecina…
Es aktīvi iesaistos Latvijas Restorānu biedrības darbībā, esmu divreiz ievēlēts tās valdē, pārzinu situāciju. Realitātē algas ir augstākas, nozarē ir izplatīta ēnu ekonomika. Jāsaprot, ka Latvijā darbaspēka nodokļi ir augstākie Baltijas valstu vidū. Igaunijā par 31% lētāk izmaksā darbinieks, kuram maksā 1000 eiro bruto, bet Lietuvā attiecīgi par 20%. Turklāt šogad šī atšķirība vēl palielinājās.
Mūsu darbaspēka nodokļi ir trešajā vietā aiz valsts pārvaldes, un skaidrs, ka uzņēmēji, redzot šo anormālo nodokļu apjomu, meklē alternatīvas, tādēļ konkurences vide tiek bojāta. Gribam šo jautājumu sakārtot, samazinot darbaspēka nodokļus, ko prasa pilnīgi visas nozares. Mēs vēlamies veidot ēdienu sagatavju rūpnīcu, bet pagaidām Latviju neizskatām kā vietu, kur to varētu darīt, un gaidām, kad uzlabosies situācija. Ja nodokļi paliks līdzšinējie, ražotni atvērsim kādā no blakusvalstīm.
Tāpat prasām samazināt PVN ēdināšanai, jo gandrīz visās ES valstīs tas ir samazināts. Tad arī būtu mazāks kārdinājums ar skaidro naudu kaut ko darīt ēnu ekonomikā, parādītos vairāk līdzekļu, ko novirzīt algām. Par šo jautājumu notiek diskusijas jau kādus četrus gadus, un tagad ir īstais brīdis to izdarīt. PVN samazināja gan Lietuvā, gan uz laiku Vācijā. Jo vairāk uzņēmēju strādās baltajā zonā, jo visiem būs izdevīgāk.
Vai franšīzi plānojat eksportēt?
Jā, plānojam un sākumā gribam to darīt paši. Ja nodokļu jomā nekas nemainīsies un atvērsim kafejnīcas Lietuvā, tad tur varētu tapt arī ražotne. Pagaidām tā nav prioritāte, bet tas ir ilgtermiņa plāns. Tagad prioritāte bija izdzīvot un izmantot iespējas, kas radušās, piemēram, atverot “Ezīša kofīšopu”. Kāpēc šāda vieta? “Ezītis miglā” jau uzkrājis labas zināšanas kafijas pagatavošanā un vairāk asociējās ar vakara ballīti.
Sapratām, ka mums jāuzlabo kafijas kvalitāte. Līdzīgi tam, ka kopīgi ar kādu latviešu alus brūvētavu sākām brūvēt savu alu, loģiski bija skatīties arī kafijas virzienā. Un kopīgi ar jomas profesionāļiem “King Coffee Service”, kam pieder sava grauzdētava, tapa kafija speciāli “Ezītim miglā”.
Sapratām, ka kafijas pasaulē dzērienu ir ļoti daudz, tie ir garšīgi, kafijas pasniegšanas kultūra attīstās un cilvēkiem ir vajadzība pēc vietas, kur pasēdēt pie datora, kur ir citādāka atmosfēra nekā bārā. Tādu vietu Rīgā ir maz, turklāt dažās vietās ir uzraksti, ka ilgāk par stundu nedrīkst strādāt ar datoru. Jau redzam, ka cilvēkiem te patīk, dažreiz pat ir tik pilns, ka nav vietas. Ir pagājuši pirmie mēneši, cilvēki šo uztvēra ļoti pozitīvi. Sociālajos tīklos jau izskanēja joki, ka būs arī “Ezīša” aptieka…
Tieši par to ir mans nākamais jautājums. Kad sagaidīsim “Ezīša” aptiekas un frizētavas?
Mēs, protams, skatāmies, kas notiek citās nozarēs. Viens no mūsu biznesa partneriem, Daumants Pabrieža, ir Latvijas Biznesa eņģeļu tīkla valdē, kur aktīvi strādājam ar Latvijas un Baltijas jaunuzņēmumiem, meklējam investīciju iespējas, palīdzam atrast investorus.
Maija beigās VEF kvartālā kopā ar Daumantu vērsim vaļā lielāko naktsklubu Baltijā. Pandēmijas laikā šis piedāvājums saruka, un redzam nišu, kur var augt, jo trūkst kvalitatīva piedāvājuma. Tāpat redzam, ka ļoti liels pieprasījums ir pēc kafijas un līdzņemšanas dzērieniem strādāšanai pie datora ārpus mājām un ārpus biroja. Pasaulē šis bums sācies jau pirms gadiem desmit, tagad to redzam Latvijā, kur attīstījušies arī citi tīkli. Loģiski būtu turpināt savu attīstību šajā jomā.
Vai domājat spert soļus digitalizācijas virzienā, zinot, kāda ir situācija ar darbaspēka pieejamību? Jo Lielbritānijā un citviet šis process jau notiek ar QR kodu palīdzību – ar tiem var gan pasūtīt ēdienus un dzērienus, gan arī maksāt…
Pandēmijas laikā jau to izmēģinājām, bet sapratām, ka tas vairs neatbilst bāra idejai. Gribam, lai cilvēks pienāk pie letes, parunājas ar bārmeni. Tas, ka cilvēks iznāk sabiedrībā un komunicē, tam ir pievienotā vērtība. Digitalizācija noteikti notiks, mēs skatāmies šajā virzienā, piemēram, virtuvē var digitalizēt ļoti daudzas lietas, bet tas ir dārgi.
Pagaidām mūsu fokuss ir viesmīlība. Ja cilvēks ēdienu pasūta attālināti, tad ļoti grūti būt viesmīlīgam digitāli. Pašlaik šīs sistēmas ieviešana, iespējams, ir nevajadzīgs ieguldījums, jo šajā krīzē ir citas prioritātes.
Kādi ir turpmākie “Ezīša” plāni?
Tagad mums ir 16 pastāvīgas kafejnīcas – visas ir franšīzes, sezonā nodarbinām ap 400 strādājošo. Tagad vairākos “Ezīšos” strādā arī kāds no Ukrainas. Lielākā daļa franšīzes ņēmēju esam mēs paši, vēl trīs ir neatkarīgie. Ļoti skrupulozi vērtējam, vai potenciālajā atvēršanas vietā bizness varētu aiziet. Diemžēl mūsu nodokļu politikas dēļ vidēja izmēra pilsētās oficiāli legāli veidot uzņēmējdarbību ar kafejnīcas palīdzību praktiski nav iespējams – ieņēmumiem jābūt aptuveni 1000 eiro dienā, un šādu apgrozījumu ir grūti sasniegt.
Esam Jelgavā, Ogrē, Daugavpilī, kur ir potenciāls, bet, piemēram, Bauskā tas nav iespējams. Arī konkurence ir traka. Tiem, kas grib iesaistīties, jābūt motivācijai un vēlmei būt “Ezīša” ģimenē un šo ideju nodot tālāk. Kad vērām “Ezīti” Avotu ielas apkaimē, mums teica – tur ir viens bārs, nekā cita nav, kāpēc mēs to darām. Redzējām, ka tur dzīvo daudz jauniešu, ir zemas nomas maksas. Kad to atvērām, ziņās vēstīja, ka Avotu iela ir jaunā Miera iela, stāvēja takšu rindas, cilvēki brauca no visas Rīgas ballēties, tagad jau tur ir vairāk nekā 10 kafejnīcas visas ielas garumā. Mēs pamanījām šīs ielas potenciālu, sāka veidoties Apkaimes biedrība, un viss notiek.
Kopumā bāru un kafejnīcu industrija ir sarežģīta. Ar to, ka darbojas smuka kafejnīca, kur nāk daudz cilvēku, var nepietikt. Jābūt sakārtotām arī daudzām citām lietām. Arī mēs vēl mācāmies, pastāvīgi ieguldām līdzekļus, lai uzlabotu un efektivizētu procesus. Cenšamies digitalizēt un efektivizēt dokumentu apriti, kas prasa lielus administratīvos resursus.
Uzņēmēji bieži vien domā – es māku gatavot, atvēršu savu kafejnīcu, bet beigās viņam nepietiek laika būt viesmīlīgam, jo jāņemas ar papīriem. Mūs ietekmēja arī inflācija, jo nācās celt cenas, bet darījām to tik nedaudz, lai joprojām būtu pieejami. Krīzes dēļ esam iesaldējuši Hāgensberga pagalma renovācijas projektu Slokas ielā, bet ceram, ka ar laiku to izdarīsim.
Cilvēkiem ieteiktu nebaidīties un pavadīt vairāk laika ārpus mājas, jo tad viņi būs ieguvēji. Nevajag tik daudz ieslīgt ikdienas darbos, bet satikties ar draugiem un gūt pozitīvas emocijas.
