Gandrīz pusgadsimtu būt saistītam ar mežu 10

Anita Jaunbelzere, žurnāls “Baltijas Koks”

Gandrīz pusgadsimtu Silva Kaliksone strādā Rīgas pilsētai piegulošajos mežos. Darbavietas nosaukumi mainījušies, mainījušies arī īpašnieki un priekšnieki, bet mežs visu laiku palicis tas pats. Arī dzīvesvieta Baltezerā tā pati, tikai vecāku mājai blakus uzcelta jauna. Par mūža ieguldījumu Silva Kaliksone saņēmusi meža nozares gada balvu Zelta čiekurs. Par savu dzīves gājumu viņa stāsta žurnālam Baltijas Koks.

Reklāma
Reklāma

Uguni dzēsa pat augstpapēžu kurpēs

Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
TV24
“Ukraiņi atraduši alternatīvu ATACMS raķetēm,” atklāj NBS majors Slaidiņš 105
Lasīt citas ziņas

Es piedzimu pavasarī, bet rudenī tētis Mangaļu mežniecībā sāka strādāt par mežsargu un viņam mežniecības mājā iedeva dienesta istabiņu. Viens onkulis bija mežzinis, otrs atbildēja par mežizstrādi, bet mamma kūrēja grāmatvedību un mežniecības saimniecību. Tētis bija atgriezies no izsūtījuma Vorkutā un arī sāka strādāt mežniecībā. Tā viņi sapazinās. Sākumā gan mamma esot nodomājusi, kas tas par resnu puisi? Patiesībā šis puisis bija uzpampis no bada. Kad man bija pusgadiņš, mēs pārcēlāmies uz Baltezeru un tā mēs te joprojām dzīvojam. Nu jau tūlīt būs septiņdesmit gadu. Kad, studējot Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē neklātienē trešajā kursā, man vajadzēja strādāt specialitātē, papus aizgāja pensijā, un es sāku strādāt viņa vietā – dabūju gan viņa apgaitu, gan dienesta moci. Bija Rīgas MRS, tad apvienojās ar Inčukalna MRS, tad atdalījās, tad atkal apvienojās, tad veidojās virsmežniecības, tad mežniecības optimizējās. Mežsargam apgaitas robežas mainījās, bet būtībā jau vieta nemainījās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kad tētis bija mežsargs, daudz degumu bija, kur vajadzēja atjaunot mežu. Toreiz bija tā – ja dega mežs, mežsargs varēja iet uz ceļa, turēt mašīnas un likt cilvēkiem iet dzēst mežu. Gāja arī, pat augstpapēžu kurpēs. Pie Garkalnes izdega trīs hektāri, un to mežu vajadzēja stādīt. Brālim neko tā lieta nepatika, un viņš kunkstēja, ka nekad nebūšot mežsargs, bet gan kolhoza priekšsēdētājs. Māsiņa arī visu laiku prasīja: kad beigsim, kad beigsim? Papus sacīja: kad sastādīsim, tad arī beigsim. Manai tantei patika joki, viņa mums pačukstēja, lai liekot pa diviem stādiem kopā, tad arī ātrāk beigsim. Mēs priecīgi – davai! Protams, ka tētis uzķēra, visu to haltūru izrāva ārā un dabūjām stādīt visu pa jaunu.

Atceros arī brīdi, kad naktī dega mežs. Mobilo sakaru toreiz nebija, un es ar moci braucu uz ugunsgrēka vietu. Viena pati, neviena vēl nebija, un sajūta bija drausmīga. Man bija tik bail, ka domāju: tūlīt sirds izlēks pa muti ārā, un es nogāzīšos beigta. Taču skrēju un kaut ko centos nodzēst. Tad arī atbrauca ugunsdzēsēji un mežzinis, un vēl citi, un tālāk jau pa to nakts melnumu ņēmāmies visi.

Senāk pie katras apgaitas bija kokaudzētava. Tāda ļoti maziņa. Mums arī tāda bija. Audzējām tur gan priedes, gan lapegles. Tagad tur džungļi, jo mēs esam Rīgas ūdens ņemšanas vietas aizsardzības zonā un tur neko nedrīkst kopt. Tur tagad lazdas saaugušas, bet tik un tā skaista vieta. Tur aizeju, kad gribas domās ar kādu parunāties. Tepat netālu ir Sidrabezers, Sekšu, Venču ezeri. Kad vēl vīrs bija dzīvs, katru rudeni braucām uz purviņu paskatīties, vai dzērvenītes ir. Vienmēr izdomāju kādu jaunu vietu, žumpīti, kur ogas pameklēt. Ja varēju salasīt saujiņu – tas jau kaut kas bija. Pirms divām vasarām salasīju daudz meža zemeņu. Mazajai mazmeitiņai ļoti garšo vienalga kādas ogas, visas štopē iekšā.

Padomju laikā pa mežu dzīvojām svētā mierā. Uz zilās lapas esmu bijusi tikai tad, kad bērni dzima un pienācās trīs mēnešus garš atvaļinājums. Tad atkal pa mežu ar visu bērnu kulbiņā, kas moča blakusvāģī. Bija jāiet arī medībās. Ja uz gaidi, tad sēdēju mašīnā un adīju. Vīrs arī bija mežsargs. Kad jau prasīja augstāko izglītību, aizgāja strādāt par šoferi un visu Eiropu izbraukāja. Bet tāpat visur mežā bija man līdzās. Tagad, kad vīra vairs nav, pašai jāmāk gan benzīnu ieliet, gan uzpasēt eļļas līmeni, gan jādzird, kad mašīnai kaut kas sāk klabēt un jāstūrē uz servisu.

Reklāma
Reklāma

Kolēģi atrada tādu likuma punktu – ja tu esi cik tur gadu nostrādājis par mežsargu, vari iet paātrinātā pensijā. Man gan sociālajā dienestā jautāja: tāds veselīgs darbs un paātrināta pensija? Es skaidroju: a gumijniekos, a pa purviem, a ugunsgrēki? Tā nu es saņemu izdienas pensiju, taču strādāju. Man patīk būt cilvēkos, ņemties pa mežiem. Spēju dabā saskatīt to, kam daudzi paskrien garām. Skaistus saullēktus un saulrietus. Nupat izglābu zīlītei bērnu, kas bija iekritis bļodā zem notekcaurules. Tas vēl lidot nemācēja, tikai skriet pa zāli. Apžuva un aizskrēja.

Nekādas lielas karjeras man nav. Piecpadsmit gadu nostrādāju pa mežsargu, tad aizgāju pa mežziņa vietnieci. Tā arī visu laiku ķepurojos. Jā, trīs gadus esmu strādājusi par mežzini Rīgas mežos Garkalnes mežniecībā, tad Garkalnes mežniecību apvienoja ar Juglas mežniecību, izveidoja Gaujas mežniecību. Tepat jau arī esmu un atkal mežziņa vietniece.

Vienīgie mežsargi

Rīgas meži ir vienīgie, kur vēl ir mežsargi. Valsts meža dienestā visi ir mežziņi, valsts mežos – mežkopji, plānotāji. Taču mēs vēl ejam cirsmas gatavot un dastot. Tagad gan viss mainās, jo ir zaļais piegājiens. Ap Rīgu tagad cirtīsim ļoti maz, veidosim ainavas. Man jau kā vecam mežsaimniekam patīk tā – nocērtam gabalu, apmežojam, kopjam, jaunaudzes izkopjam un viss. Kārtīgs mežs aug. Kā tas tagad būs? Kā apmežosies mazi atvērumi? Priedei ēnā ir grūti. Ir vietas, kur tā dabīgi atjaunojas, ir vietas, kur tikai zāle un krūmi un nekas cits vairs neaug. Kā nākotnē cilvēki vērtēs mūsu šodienas zaļo domāšanu, rādīs laiks.
Esmu strādājusi daudzu spilgtu personību vadībā. Padomju laikā mans mežzinis bija Romāns Broņislavs. Viņš bija ļoti stingrs. Katru rītu astoņos zvanīja un vajadzēja atskaitīties, ko iepriekšējā dienā esi izdarījis. Es vēl jauna, miegs tak nāk, vēl tāda pusguļoša, šis prasa: ka tik tu vēl neguli? Nē, nē, es jau augšā! Tad tētis man telefonu pie gultas pievilka. Un es, kad zvanīja, pirms pacēlu klausuli, noskaņoju balsi un tad tā moži: jā, hallo! Broņislavs pēdējos gados jau par mežsargu Rīgas mežos nostrādāja līdz 78 gadu vecumam.

Rīgas mežu aģentūru ilgus gadus vadīja Jānis Vazdiķis. Tas bija ļoti mierīgs laiks. Viņš bija kaislīgs fotogrāfs. Viņš mūs visus fotografēja un bildes izprintēja. Es mežniecībā vienīgā sieviete veču barā, saku, ka nevajag, šis atkal: beidz muldēt, lai varu nofotografēt. Viņš bija īsts mežkopis un tādus pašus inteliģentus mežkopjus pulcēja sev apkārt.

Aivars Tauriņš mūsu vidē iejutās strauji. Sākumā it kā bija pārsteigts, sacīja: nevaru saprast, ko tie mežinieki satiekoties apkampjas, bučojas? Bet pamazām pats ar to aprada. Kad ieraudzīja mūs ar kolēģīti, smaidīja: vai, manas meitenes atbraukušas!

Tad, kad ofiss atradās Mežaparkā, bija ļoti jauki, jo bija, kur atstāt mašīnu. Mazmeitiņa man bieži braukāja līdzi. Tauriņš viņai uzdāvināja kalendāru, sacīja: tas vēl tikko no tipogrāfijas, signāleksemplārs ar Rīgas mežu logo. Viņš vienmēr brauca ar citiem vadošajiem kolēģiem kopā gan uz darbinieku jubilejām, gan pavadīšanu pensijā. Kolektīvs bija saliedēts. Mežniecības vēl tagad turas kopā. Kad man dzimšanas diena, tik daudz īsziņu atnāk un apsveicēji atbrauc arī.

Draudzenīte dzimšanas dienā mani apsveica ar kartīti, uz kuras uzrakstītie vārdi arī aizmigloja acis: «Draugi ir kā zvaigznes. Ne vienmēr redzi, bet zini, ka ir.»
Esmu ļoti priecīga, ka te, mežā, dzīvoju, strādāju un ka riņķī man cilvēki, starp kuriem jūtos kā savējā.

Ko tu vēlies, Silva?

Atceroties jaunību, man bija divi sapņi – vai nu mācīties par skolotāju, jo bērni patika, vai mežsaimnieci. Vidusskolā mācījos Rīgā. Bija jāaizpilda aptauja, kur iešu tālāk mācīties. Uzrakstīju, ka Lauksaimniecības akadēmijā. Neizturēju konkursu un biju priecīga, ka nebūs jādzīvo kopmītnēs. Iestājos neklātienē. Sestajā kursā izkritu zinātniskā komunisma eksāmenā. Apprecējos, un tad vīrs man palīdzēja sagatavoties tā, ka visus postulātus no galvas zināju.

Ar vīru kopā esam daudz bezmaz neticamu mirkļu piedzīvojuši. Ekskursijas laikā Cesvaines pils pagrabā abi redzējām spoku. Tas tiešām tur bija – kā tāda balta, bieza bet reizē arī caurspīdīga migla. Kundzīte, kas tirgoja biļetes, vēl bija mums teikusi, ka pils spoks esot pazudis. Vīrs spoku pat nobildēja, un rādījām to kundzītei, un viņa lūdza, lai mēs to bildi viņai pārsūtām. Kamēr aizbraucām mājās, bilde no telefona pazuda.

Daudz braucām ekskursijās. Venēcijā staigājam, redzam, ka zemē kaut kas spīd. Paceļam – zelta pulkstenis. Aizejam uz autobusu, skatāmies: viena kolēģīte raud, esot pazaudējusi mammas pulksteni. Vai šito? Jā!!

Kad gāju vidusskolā, atbrauca pie mums korespondente no žurnāla Skola un Ģimene. Mēs bijām daudzbērnu ģimene. Mūs intervēja un pie priedes, kas vēl tagad pagalmā aug, abus ar tēti nofotografēja, kā mēs tos kokus mērām. Raksts bija garš un beidzās ar jautājumu: «Nokrita zvaigzne. Ko tu vēlies, Silva?» Silva. Tas taču nozīmē – mežs. Tā nu šķiet, ka mežs man bija likteņa nolemts jau no mazām dienām.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.