“Ghetto Games” vadītājs atzīst, ka ir viena liela sāpe jauniešu sakarā: tas ir “zvaniņš” konkrētai rīcībai 0
Tu ik pa laikam uzlauz durvis, tu ik pa laikam mēģini ar elkoņiem padauzīt lietas, varbūt izsist kādu stiklu – pārnestā nozīmē. Ja runājam par politiku – paķer šo domu, uz šādu sarunu TV24 raidījums “Kārtības rullis” aicinājis Raimondu Elbakjanu, “Ghetto Games” izveidotāju, aicinot ar ar humoru un kritisku skatu analizēt politikas pasauli, balsu nevienlīdzības problēmas un spēcīgu līderu trūkumu Latvijā.
Elbakjans sāk ar ironisku stāstu no dzīves, kas ilustrē balsu nevienlīdzības absurdumu: “Es eju gar pa krastmalu un sēž divi džeki. Džeki, teiksim tā, tomēr dzērāji, pīpē zāli, un tas bija tieši pirms kaut kādām vēlēšanām.” Viņš norāda, ka šiem cilvēkiem, neskatoties uz viņu dzīvesveidu, ir balsstiesības: “Viņiem droši vien ir pases. Tas nozīmē, ka viņiem ir divas balsis, bet man ir tikai viena.”
Lai gan Elbakjans atzīst cilvēktiesību un vienlīdzības principus, viņš ar humoru piebilst: “Okei, nu protams, ka tur cilvēktiesības, tur vienlīdzības, viss pārējais, bet šo jautājumu mēs tā kā noliekam malā.”
Viņš pāriet pie plašākas diskusijas par politiku, norādot, ka Latvijā trūkst spēcīgu līderu: “Es domāju, kad meklēt kādus super spēcīgus līderus nav īsti variantu, jo tādi nav redzami.”
Salīdzinot ar Lietuvu, kur uzņēmēji nereti vada pilsētas, Elbakjans uzskata, ka Latvijas politiķiem jāpieņem administratīvāka loma, ka ministrs arī ir tomēr administratīva funkcija, nevis cilvēks ar nimbu virs galvas. Viņš aicina politiķus sadarboties ar ekspertiem un uzklausīt sabiedrību, atzīstot, ka viņa jautājumos sadarbība notiek.
Elbakjans kritizē stereotipus par savu darbību, piemēram, ka viņš “prasa naudu”: “Visiem liekas, tur Raimonds iet, prasa naudu, nē, mēs ejam, mēs sēžamies, runājam.”
Viņš pieskaras arī jauniešu skaita samazināšanās problēmai, kas ietekmē “Ghetto Games” projektus: “Projektam lielākā sāpe ir tā, ka divreiz mazāk jauniešu Latvijā palikuši. Tātad 2009. gadā sākām no 13–25 gadiem, bija 495 000, tagad ir 235 000.” Elbakjans uzsver, ka šī statistika ir trīs gadus veca un “zvaniņš” konkrētai rīcībai.
