“Ik pa laikam durvju apakša jānopūš ar dihlofosu, lai kukaiņi nelien ārā!” Sabiedrība diskutē, kuram īsti jākārto pusaudžu istaba – vecākiem vai pašam bērnam? 0
Sociālo tīklu grupās vecāki nereti dalās ar pieredzi un viedokļiem par ikdienas dzīvi, un šoreiz uzmanības centrā nonācis jautājums par to, kā risināt tīņu istabas kārtības jautājumu – vai vecāki drīkst iejaukties un kārtot bērna istabu, vai labāk ļaut bērnam ar to tikt galā pašam.
Kāda māmiņa sociālajā tīklā “Facebook” uzdod vienkāršu, taču ļoti aktuālu jautājumu: “Čau, mammas. Kādas ir jūsu tīņu istabas? Vai jūs kārtojat tās viņu vietā?”
Lai arī jautājums ir pavisam vienkāršs, viedokļi komentāru sadaļā atšķiras. Dace raksta: “Tīra, kārto un uzmana, ka tik kāds neizjauc viņa kārtību. Jaunākajam 11 gadi. Visi trīs puikas paši sakopj savas istabas un palīdz mājas darbos. Kā arī mizo kartupeļus un sagatavo, ko nu mamma liek, lai ātrāk tiekam pie vakariņām. Protams darbi ar tēti – pļaut, skrūvēt, sniegu tīrīt, patīk labāk.”
Kāda cita lietotāja citē Baibas Sipenieces-Gavares teikto: “Kā teica Baiba Sipeniece – tur nav jāiet iekšā un jābendē nervi. Ik pa laikam durvju apakša jānopūš ar Diclofosu, lai kukaiņi nelien ārā.”
Vēl kāds atceras savu bērnības pieredzi:
“Mana mamma ātri tika ar šo lietu galā. Speciāli lika lietas citā vietā. Lecu no biksēm ārā un pati sāku kārtot, jo zināju, ka ja ielaidīšu un viņai apniks mans bardaks, tad viņa nāks un tur savu kārtību ieviesīs.”
Kāda cita norāda, ka viņai patīk kārtot sava tīņa istabu: “Kad palūdzu, tad virspusēji iztīra pats..nu piekārto.. bet tā man patīk reizi nedēļā ieiet un pašai savest kārtībā, izmazgāt, putekļus notīrīt.. tagad mēnesi bija mājās, uz svētkiem sakārtoja istabu, bet šodien es priecīga biju kad beidzot varēju tur ieņurkot un savākt, izmazgāt visu.. pašai prieks un bērnam prieks. Man nav grūti to izdarīt.. bet kad viņam uznāk gribēšana, tad citreiz sakārto tā, ka man mute vaļā paliek un šoks, ka tik smuki var sakārtot.”
Arī citi lietotāji dalās ar savu pieredzi un uzskatiem:
“Tas ir sliktākais ko vecāks var izdarīt. Atņemt viņam prasmi sākt mācīties dzīvot. Viņa istaba ir viņa mācību laukums. Vienīgais, kad lūdzu pašiem sakratot, kaut kādiem svētkiem, kad draugu bērni brauc, lai vispār tie ir apgriezties. Nebļauju, tikai norādu, ka traukiem jābūt virtuvē. Meitai diezgan kārtība, puišiem… Bet vīriešiem vispār ir jābūt viņa alai, kurā sieviete nelien. Mums tā ir kurtuve un viņa darba galds. Kad bija mazāki, tad mums bija kārtošanas un tīrīšanas dienas. Bet pusaudzi liec mierā. Jāstrādā mammai pašai ar sevi – vajadzību visu kontrolēt.”
“Īpaši meita ir īsts ruksītis. Reiz noklausījos kādas psiholoģes ieteikumus mammai, lai tur nemaz nelien, ka pienākšot brīdis, kad sakārtos, kļūst bērni atbildīgāki. Ja gribot, lai tikai netīros traukus savāc, lai neveidojas apakšīrnieki. Smieklīgi, bet nav smieklīgi, jo dažkārt jau ir teju izmisums. Esmu mēģinājusi dažādas metodes, kā piedabūt sakārtot istabu, bet nekas nestrādā. Kādreiz, kad vairs nevarēju izturēt, sakārtoju pati, bet sāku apjaust, ka bērns to izmanto. Nepārprotiet, meita nav izlutināta, ļoti labi mācās, ir atbildīga, bet viss, kas attiecas uz istabu ir ar attieksmi – viss taču te ir normāli. Izturību, pacietību mums, vecākiem! Priecājos par tiem, kuriem ar šo nav problēmu!”
“Dēlam 13,ik pa laikam kārtoju viņa istabu tikai un vienīgi tādēļ, ka viņam besī, ka eju viņa istabā un bez žēlastības visu nevajadzīgo lidinu ārā. Tad kādu laiku istaba ir kārtība un uz pirmo lūgumu sakārtot klausa uzreiz, lai tik es atkal neietu un pati nekārtotu.”
“Nokliedzos cik viss ir netīrs un ka var dzīvot ka ruksis un pukstēdama mazgāju kamēr šis salasa grīdu. Bet tur vairāk mazā māsa vainīga. Viņam parasti bardaks uz galda un netīrie trauki.”
“Kādas paši uztur, tādās jādzīvo.”
“Man ir 3 tīņi. Neesmu neko kārtojusi apmēram no bērnu 6-7 gadu vecuma. Bardaks reizēm nenormāls, reizi 2 nedēļās un/vai, kad draugi nāk sakārto, izsūc, nomaina gultasveļu. Savu degunu tur nebāžu.”
“Bērni paši vienmēr ir kartojuši, jau no kādiem 4 gadiem. Es tikai kartoju plauktus, aptuveni 3x gadā, kad redzu, ka ir par daudz mantu un ir daļa jāizmet. Vecākajam bērnam plauktos neko neaiztieku, tikai citreiz atveru un paskatos, vai nav kādas ēdienu drupačas vai kas izliets, lai nevairotos kukaiņi vasarā. Lieku kārtot, lai varam spēlēt galda spēles/mācīties un pavadīt laiku kopā. Galvenokārt un regulāri piesienos, lai grīda ir kārtībā, galdi un plaukti mani tik ļoti neuztrauc.”
“Tas nav bardaks, tā ir tematiskā kārtība! Divas meitas istaba milzīga, bardaks teju katru dienu! Vienīgā telpa dzīvoklī kuru es neaiztieku!”
