Visā PSRS un tā sauktajās sociālistiskajās valstīs DDT izsmidzināšanai pār laukiem plaši izmantoja aviāciju. Dusta izkliedēšana virs lauksaimniecības platībām Austrumvācijā 1957. gadā.
Visā PSRS un tā sauktajās sociālistiskajās valstīs DDT izsmidzināšanai pār laukiem plaši izmantoja aviāciju. Dusta izkliedēšana virs lauksaimniecības platībām Austrumvācijā 1957. gadā.
Foto no Vācijas federālā arhīva

Indes pēcgarša uz gadu desmitiem: padomju laikā lietotais pesticīds DDT joprojām līdzās 1

Ornitologa Māra Strazda šovasar medijiem paustais brīdinājums, ka padomju laikā plaši lietotā pesticīda DDT sairšanas produkti jo­projām gandē Latvijas vidi un apdraud melno stārķu populāciju, ir kā atgādinājums, ka daba vieglprātību nepiedod. Un kļūdas liek sevi manīt arī tad, kad paši kļūdu izdarītāji par to sen aizmirsuši. Kā tad DDT nonāca Latvijā?

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Pirmo reizi DDT sintezēja 1874. gadā, taču tā spējas kukaiņu apkarošanā atklājās krietni vēlāk – 1939. gadā, pateicoties šveiciešu ķīmiķim Hermanim Milleram. 1948. gadā Millers par atklājumu saņēma Nobela prēmiju medicīnā, jo DDT radīja apvērsumu malārijas, tīfa, tropiskā drudža un citu insektu iznēsātu slimību izskaušanā. Otrā pasaules kara beigās sabiedrotie ar spožiem panākumiem izmantoja dustu Klusā okeāna dienviddaļā, arī Eiropā. Likvidējot potenciālos epidēmijas perēkļus, tika glābti simti tūkstoši, pat miljoni cilvēku dzīvību. Tad ar – kā toreiz uzskatīja – ķīmisko tehnoloģiju brīnumu pirmo reizi saskārās arī latvieši – angļi un amerikāņi nežēloja dustu gūstā nonākušo latviešu leģionāru un civilo bēgļu dezinficēšanai. “Dīpīšu” atmiņās minēts, ka dažs Cēdelheimas pārvietoto personu jeb DP nometnē uzņemtais pēc attiecīgās procedūras izskatījies “pēc meldera”. DDT dēļ utis un citi insekti šajās nometnēs tiešām neparādījās. Drīz dusts kļuva par plaši lietotu brīnumlīdzekli lauksaimniecības kaitēkļu apkarošanā. Aprēķināts, ka laikā no 1950. līdz 1980. gadam visā pasaulē lauksaimniecības kaitēkļu nīdēšanai ik gadu visā pasaulē izmantoja ap 40 tūkstošus tonnu DDT, bet saražotie apjomi bija vēl lielāki.

“Smecernieks uzvarēts!”

PSRS un Latvijas PSR par DDT lietderību sāka runāt 1948. gadā, kad arī padomju valstī aizsākās pesticīda ražošana. Spriežot pēc tā laika preses publikācijām, padomju DDT iegūšanas tehnoloģiju izstrādē piedalījusies profesora Gustava Vanaga vadītā LVU Ķīmijas fakultātes Organiskās ķīmijas katedra. Vielas iedarbību uz lauksaimniecības kaitēkļiem togad izmēģināja un atzina par “ļoti efektīvu” LZA lauku laboratorijā “Skangaļi” Jaunsvirlaukas pagastā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Viens no pirmajiem šī pesticīda lietošanas gadījumiem Latvijas vēsturē varētu būt 1948. gada 16. jūnijā “Padomju Jaunatnē” aprakstītais: “Rīgas apkārtnes mežu stādījumos ieviesušies priežu zāģlapsenes kāpuri, kas nodara lielus postījumus. Cīņai pret šiem kaitēkļiem no Maskavas Rīgā ieradās divas lidmašīnas. Desmit dienu laikā lidmašīnas ar preparātu DDT un nātrija silīcijfluorīdu apputinās divus tūkstošus hektāru priežu jaunaudzes.”

Lielākos apmēros dustu visā PSRS sāka lietot kopš 1949. gada. Latvijā ar to rīkojās ne tikai kā ar insekticīdu, apkaisot laukus, bet arī kā ar biocīdu, izskaužot mājlopu parazītus. Proti, Latvijas PSR Ministru padome 1949. gada novembrī uzdeva Lauksaimniecības ministrijai un vietējām izpildkomitejām no 1950. gada 15. februāra sākt liellopu ādas kāpuru jeb spindeļu iznīcināšanas kampaņu. Ar dustu bija jāapkaisa 391 500 liellopu. Bet šķiešanās ar ķimikāliju bija vērojama ne tikai PSRS. Piemēram, ASV iznākošajā trimdas žurnālā “Latvju Sieviete” 1952. gadā varēja izlasīt tādu padomu: “Pret odiem un knišļiem, kas mūs it sevišķi moka karstajās dienās un naktīs, var cīnīties visu ķermeni viegli iepūderējot ar DDT pūderi, izsargājot acis un muti.”

DDT saturošus preparātus, piemēram, “Gesarolu”, Latvijā lietoja praktiski pret visu kultūru kaitēkļiem. Dustu kaisīja kāpostiem, āboliņam, liniem, cukurbietēm, kartupeļiem, ar to apsmidzināja augļu kokus un mežu audzes. Latgales linu sējumus pret spradžiem sezonā apstrādāja ar DDT trīs četras reizes. 50. – 60. gados Padomju Latvijas avīzes bija pilnas ar virsrakstiem “Smecernieks uzvarēts!” un plātīšanos, cik kilogramu dusta uz hektāra izkaisīts. Tā kā smidzinātāju un miglotāju trūka, 50. gadu padomju kolhozos DDT bārstīšanai mēdza lietot šādu tehnoloģiju: strādnieks ar zeķē iebērtu pulveri apstaigā laukus, pa brīdim piesizdams nešļavai ar koku, tā “dozējot” dusta devu augiem. Paldies Dievam, arī DDT 60. gados sāka piemeklēt tas pats liktenis, kas citas patēriņa lietas padomju valstī, – tam bija īpašība brīžiem kļūt par deficītu un kolhozi to ne vienmēr saņēma tik, cik kāroja.

Dusta paģiras

Piecdesmito gadu beigās DDT slavināšanas fanfaras pasaulē sāka pieklust. Izrādījās, ka, moskītu un citu insektu imunitāte pret to pieaug; ka nevīžīgi lietots, tas nonāvē bites, saindē putnus, kuri apēd nonāvētos kukaiņus un tā pa dažādiem ceļiem nonāk arī cilvēka pārtikā. Sešdesmito gadu sākumā par DDT postošo iedarbību uz ekoloģiju sāka runāt jau pavisam atklāti. Tas bija novedis līdz izmiršanai vairākas putnu sugas. Cilvēkus DDT it kā nenogalināja, taču novērojumi liecināja, ka tas rada atmiņas traucējumus, niknuma uzplūdus, veicina vēzi. Pat Padomju Savienībā DDT sāka pieskaitīt “ne visai ieteicamiem” un aizliedza izsmidzināt vismaz uz augļiem. Interesanti, ka tieši Latvijas PSR kļuva par pirmo zemi pasaulē, kas pilnībā aizliedza DDT lietošanu augu aizsardzībā. Tas notika 1966. gada 15. septembrī ar Ministru padomes (MP) lēmumu. Republikas vadība MP priekšsēdētāja pirmā vietnieka Pētera Strautmaņa personā 1968. gada martā bija spiesta atzīt, ka lauksaimniecības kaitēkļu un nezāļu apkarošana ķīmiskiem līdzekļiem bieži bijusi “nemākulīga un nolaidīga”, kas ļoti kaitējis “ne vien mūsu faunai, bet arī cilvēkiem”. Jāatzīmē, ka neviens nezina, cik daudz DDT preparātu Latvijā divdesmit gadu laikā ieveda un izmantoja. Pēc Valsts vides dienesta un Valsts augu aizsardzības dienesta datiem, 1961. – 1967. gadā vien Latvijā izlietoja 367 tonnas dusta. Maksimums attiecās uz 1965. gadu, kad izkaisīja vairāk nekā 100 tonnu.

Reklāma
Reklāma

Ar 1968. gadu dusta izsmidzināšanas programmas pasaulē tika nobremzētas. Tā lietošanu lauksaimniecībā cita pēc citas aizliedza Eiropas valstis. 1972. gadā tām pievienojās arī ASV. Noskaņojums 70. gadu sākumā Rietumos bija pat panisks, jo par kaitīgu atzītā viela izrādījās gandrīz visur – zivīs, gaļā, pienā, maizē, sviestā, augļos un saknēs. 1971. gadā zinātnieki konstatēja, ka 60 kilogramus smaga cilvēka organisms satur aptuveni 120 miligramus DDT. Tā izdalīšanās no organisma taukaudiem ritēja ļoti lēni. Padomju Savienībā tamlīdzīga precīza informācija bija slepena, jo ekoloģiskās problēmas te nedrīkstēja būt pēc definīcijas. Dīvainā kārtā padomju valstī standartnormas pieļaujamajam ūdeņu piesārņojumam bija desmitiem, pat simtiem reižu augstākas nekā Pasaules veselības organizācijas noteiktās. Tā DDT pieļaujamā koncentrācija ūdenī PSRS bija 100 (!) reižu augstāka nekā citviet pasaulē.

Inde caurā šķūnī

Aizliegums radīja jautājumu, ko iesākt ar dusta un citu par nevēlamiem atzīto pesticīdu krājumiem. Tos vajadzēja utilizēt, taču padomju varas spējas 70. gadu sākumā nesniedzās tālāk par indes savešanu atsevišķos savākšanas punktos. Tādi bija visā Latvijā – katrā rajonā pa vienam. Kā viss notika, plašāka sabiedrība uzzināja tikai 80. gadu beigās, kad vides aizstāvju aktivitātes kļuva par atmodas vēstnesi. “Un nobēdzināja arī – Viļānos, kur tajā laikā, apvienojot Rēzeknes un Viļānu rajonu, bija atbrīvojušās lauktehnikas noliktavas. Veda no visas Latvijas – maisos, kārbās, tāpat bez iesaiņojuma – un krāva kaudzēs līdz griestiem. Viļānu iedzīvotāju piekrišanu, protams, neviens neprasīja,” 1989. gada oktobrī pārdesmit gadu senus notikumus aprakstīja “Cīņa”. Labākajā gadījumā ķīmiju “pagaidu glabāšanā” saveda nomaļos šķūņos, pagrabos, pat baznīcās (Krimuldā) un ieslēdza. Sliktāk, ja to vienkārši izgāza mežā, purvā, parastajās izgāztuvēs. Toksikoloģe Rita Teivāne 2002. gadā žurnālā “Vides Vēstis” minējusi gadījumu, kad 1976. gada septembrī Jēkabpils rajona Seces zivsaimniecībā malu­zvejnieki atriebības nolūkā karpu dīķī sabēruši mežā bez uzraudzības atstāto dustu – pēc tam, zivis cepot un vārot, izplatījusies neciešama smaka…

Darbu pie kaitīgo ķīmisko vielu glabātavas radīšanas Latvijas PSR varas institūcijas bija sākušas 1972. gadā. Pienāca atmoda un izrādījās, ka patiesībā inžu utilizācijas labā nav izdarīts nekas. “Radonā” glabāja tikai radioaktīvos atkritumus. Pārējiem nepietika vietas. 1989. gadā, kad par šīm lietām sāka interesēties prese, tostarp “Lauku Avīze”, neviens pat nezināja, cik ķīmisko atkritumu Latvijā varētu būt. Tikām indes perēkļi uzpeldēja viens pēc otra.

1988. gada vasarā kolhoza “Zīlāni” teritorijā pagrabā atrada 10 tonnas neidentificējamu pesticīdu, lielākoties DDT. Maisi pusizjukuši, ķīmiskās vielas sajaukušās. Kādus 15 gadus, izplatot nelāgu smaku, norakstītas DDT pastas un citu nederīgu ķimikāliju krājumi bija glabājušies Bērzaunes ciema “Saliņās”. Rēzeknes rajonā 200 – 300 tonnas lauksaimniecības ķimikāliju un minerālmēslu ar beigušos derīguma termiņu gulēja jau iepriekš pieminētajā noliktavā Viļānu dzelzceļa stacijas teritorijā – šķūnī ar cauru jumtu, bez logu rūtīm. Indes, pārsvarā DDT, bija nobērtas tieši uz zemes. Noskaidrojās, ka apkaimes akās ūdenim mēdz būt skāba piegarša un nogulsnes. Apdraudēts bija arī artēziskais urbums, ko izmantoja 400 metru attālā Viļānu slimnīca. Vietējie to visu dēvēja par “Viļānu Černobiļu”. 1988. gadā ražošanas apvienība “Ražība”, kam noliktava piederēja, mēģināja ķimikālijas dezaktivēt, taču pameta darbus pusratā, bet aizbetonētās mucas ar ķīmisko vielu un kaļķa maisījumu – zem klajas debess. Galu galā noliktavas saturu pārveda uz Varjānu ciemu, kur to apraka no gruntsūdeņiem izolētā izgāztuvē.

Dikļu ciema “Kurpniekos” koka šķūnis ar tajā pirms 20 gadiem savesto DDT jau bija sagāzies, metāla mucu koka vāki sapuvuši, daudzas mucas izrūsējušas, papīra maisi izjukuši, izbirušajam saturam veidojot būvkaļķiem līdzīgas masas kaudzītes. Kopā ar ūdeni tas viss pamazām plūda Stalbes zivaudzētavas dīķos… Laikraksta “Cīņa” korespondentam toreiz vēl izdevās sastapt bijušo kolhoza “Zaļā zeme” priekšsēdētāju K. Neilandu, kurš atcerējās, ka ap 1967. gadu viņam piezvanīts “no rajona” un paziņots, ka dustu nolemts glabāt Dikļos. Šķūnis gan aiznaglots, taču puišeļi to atlauzuši un izklaidējušies, ripinot mucas no kalna. Mucas atvēla atpakaļ, bet daļa satura pa ceļam izbira. Valmieras rajona vadība solīja ar steigu gatavot izbetonētas bedres, kur indes kravu apglabāt.

Saldus rajonā toksisko lauksaimniecības ķīmiju bija sabēruši koka mucās un saveduši pamestajās Tačkalnu mājās Dūrupes mežniecībā. Divpadsmit tonnas DDT preparāta puva mājā bez logiem, cauru jumtu. Saldus rajona tautfrontiešu aktīvisti 1989. gada pavasarī konstatēja, ka apkārtējie te mēdz ierasties pēc sen aizliegtās indes savu mazdārziņu “aizsardzībai”.

Toksisko atkritumu, tostarp DDT, problēma tika atrisināta tikai 90. gadu beigās, kad sāka darboties Gardenes bīstamo atkritumu novietne un Kņavas nelikvīdo ķimikāliju novietnē Viļānu novadā. Tajās savāktas kādas 200 tonnas DDT un vēl tikpat daudz citu pesticīdu maisījumu, kas satur DDT un tā “radinieku” lindānu. Piesārņojums ar dustu Latvijā šobrīd tiek raksturots kā nebūtisks, tomēr tā pussabrukšanas produkti joprojām ir mums līdzās. Pasaulē, lai arī absolūtais vairākums valstu no tā atteikušās, DDT šur tur turpina lietot pret malārijas odiem un mājsaimniecību insekticīdos. Bet Indijā un Ziemeļkorejā dustu ražo un izmanto lauksaimniecības kaitēkļu apkarošanai kā agrāk.

Uzziņa

DDT jeb dihlordifeniltrihloretāns, tautas valodā – dusts, ir bezkrāsas kristāliska viela bez garšas, gandrīz bez smaržas. Ļoti labi šķīst dažādos šķidrumos un ērti lietojama kā pesticīds visdažādākajos veidos – šķīdumā, kā aerosols, kā granulas, pulveris un dūmu svecēs. DDT ir kontaktinde, kas pēc saskarsmes ar insektu sagrauj tā nervu sistēmu. Starptautiskajā klasifikācijā DDT pieder noturīgajam organiskajam piesārņojumam jeb NOP vielām, jo akumulējas augsnē, ūdenī, ezeru, upju nogulsnēs. Iekļuvis barības ķēdē, dusts un tā sadalīšanās produkti sagrauj putnu reproduktīvo veselību, kaitē arī plēsīgajiem zīdītājiem un cilvēkam. Tas uzkrājas dzīvnieku un cilvēku taukaudos, aknās. Vielas pussabrukšanas periods ir 22 – 30 gadi.