No nākamā gada Latvijas lauksaimniekus gaida virkne izmaiņu, kurām stūrakmens ielikts zemkopības ministra Kaspara Gerharda laikā. Naudas būs vairāk, jo kopumā turpmāko piecu gadu laikā Latvijas lauksaimnieku atbalstam paredzēti 2,5 miljardi eiro, taču arī prasības  būs lielākas. Vinnēs tie, kuri spēs strādāt atbilstoši zaļā kursa nostādnēm. Taču pirms iet tālāk, vērts paraudzīties, ka veicies nebūt ne vieglajos iepriekšējos gados. Par to, un arī nākotnes skicēm, saruna ar zemkopības ministrija biroja vadītāju Jāni Eglītu. 

Lasītākie

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174

TV24

Vai rudenī tiks palielinātas pensijas? Saeimas deputāts par plānotajām izmaiņām pensiju aprēķinā

Viedoklis

Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 115

Lasīt citas ziņas

– Pēdējie pāris gadi visai Latvijai dažādu krīžu ietekmē bija grūts laiks. Covid-19 pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, –  tas viss atstāja iespaidu arī uz mūsu valsts tautsaimniecību. Vai ir aprēķināts, cik stipri cietuši lauksaimnieki?

– Faktiskos zaudējumus ir ļoti grūti aprēķināt. Mēs varam aprēķināt finansiālos zaudējums, cilvēkresursu zaudējumus, proti, cik daudz ļaužu ir aizbraukuši no Latvijas, vai mainījuši nodarbi, bet tos īstos apjomus mēs nemaz nezinām un, visticamāk, arī neuzzināsim. Būtiski mainījās ne tikai cenu dinamika, bet arī tirgi. Arī tirgus zaudējumi ir ļoti būtiska un svarīga lieta, un visas šīs pārmaiņas ietekmējušas ne vien lauksaimniecības nozari, bet arī situāciju kopumā. Piemēram, ja par attālināto darbu pirms pandēmijas mēs tikai runājām un skatījāmies, kā  tas varētu būt, tad šodien pavisam mierīgi strādājam attālināti un mums tas liekas ļoti normāli. Taču tajā brīdī, kad darba devējs saka, ka šonedēļ būs jānāk uz darbu un jāstrādā klātienē, rodas dažādas pretestības. Tieši tāpat ir ar šo krīzi –  tā ir visu sagriezusi pilnīgi citādi. Tāpēc tas, ko varam aprēķināt, ir šīs zaudētās finanses, savukārt grūti, vai pat neiespējami ir aprēķināt, kādu ietekmi tas atstās desmit, divdesmit gadu periodā.

Ziemeļkorejā izdota jauna dziesma, kura slavina tās līderi kā “draudzīgu tēvu”

Vīrs pārdzīvo, ka esmu augstākā amatā. Kā izglābt attiecības?

Agresorvalsts Krievija plāno uz paralimpiskajām spēlēm Parīzē sūtīt vairāk nekā simts sportistus

– Attiecībā uz Zemkopības ministriju daļā sabiedrības iesakņojies stereotips, ka ZM atbildības jomā ir galvenokārt lauksaimnieki. Tomēr jūsu atbildības lauciņš ir gana plašs – tur ir arī mežsaimniecība, zivsaimniecība, lauksaimnieciskā ražošana. Vai visas šīs nozares krīze skāra vienādi, vai kāda tomēr tika cauri vieglāk?

– Manuprāt, visvairāk no krīzes cieta gala patērētājs. Ja šķiet, ka Zemkopības ministrija ir piešķīrusi atbalsta līdzekļus tikai krīzē cietušajiem lauksaimniekiem, tad tā nav – atbalsta saņēmējs ir sabiedrība kopumā. Jo krīzes atbalsts ir palīdzējis nepaaugstināt cenu veikala plauktā, līdz ar to faktiskais atbalsta saņēmējs ir skolotājs, policists, mediķis, jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kurš šo produktu nopērk. 

– Respektīvi, bez zaudējumu atlīdzināšanas lauksaimniekiem, teiksim, kukulītis maizes vai piena paka veikalā maksātu dārgāk? 

– Varam parēķināt. Ja šobrīd cenu kāpums pārtikā ir līdz pat 46%, tad bez šī atbalsta kāpums būtu, iespējams, pat 100% un 150%. Jo kas tika kompensēts lauksaimniekam? Tie bija negūtie ieņēmumi no pārdotās preces.

– Vai gaidāms arī pretējais process pārtikas produktu cenu krituma virzienā?

– Kaut kādā brīdī tas noteikti būs, tirgus vienmēr ir ar kāpumiem un kritumiem. Ja jautājat, kad tas notiks, mana atbilde ir: tajā brīdī, kad okupācijas karaspēks, kas šobrīd plosās Ukrainā, beidzot izvāksies uz savām vēsturiskajām robežām un izbeigs terorizēt brīvu, neatkarīgu tautu. 

– Par lauksaimniekiem ir skaidrs, viņiem atbalsts bija nepieciešams un tas tika sniegts. Bet kā ir ar mežsaimniekiem? Arī viņiem bija nepieciešams atbalsts, vai tomēr AS “Latvijas valsts meži” paši tika galā?

– Atbalsts ir jāsaņem tiem, kuri cieš zaudējumus vai palīdz sabiedrībai sasniegt kaut kādus savus mērķus. Mežsaimniecības sektoram šāds atbalsts nebija nepieciešams, un jāsaka, paldies Dievam, ka tā. Jo tas ļauj mums no AS “Latvijas valsts mežiem” ieņēmumiem kompensēt lauksaimniekiem zaudējumus, ļauj izmantot šos līdzekļus, lai nodrošinātu sabiedrībai lētākus un pieejamus pārtikas produktus.

– “Latvijas valsts mežiem” šogad tika dots uzdevums saražot vairāk enerģētisko šķeldu, kā arī atļāva cirst tievākus, un līdz ar to jaunākus kokus.

– Izmaiņas par koku ciršanas diametru skāra visus mežu īpašniekus. AS “Latvijas valsts meži” šajā gadījumā nebija ne ieguvēji, ne zaudētāji. LVM turpina savu politiku, kāda tā bija apstiprināta Ministru kabinetā, un valdībā šis cirsmas apjoms bija apstiprināts jau kādu brīdi iepriekš. Caurmēra cirtes diametra samazināšana bija loģisks solis. Vienīgi šis lēmums tika pieņemts kādus desmit gadus vēlāk, nekā tas tika izdarīts Igaunijā un citās valstīs, kur valsts salīdzinoši maz iejaucās privātajā uzņēmējdarbībā, ļaujot pašam īpašniekam izlemt, kurā brīdī viņš savu mežu nolemj izstrādāt vai neizstrādāt.  

Mēs kā valsts ļoti maz uzticamies saviem cilvēkiem un ļoti maz spējam ticēt tam, ka ne tikai es daru visu pēc labākās sirdsapziņas, bet, ka arī tas otrs rīkojas tieši tāpat. Tajā brīdī, kad nepamatoti liekam šķēršļus cilvēkam brīvi rīkoties ar saviem līdzekļiem  un savā īpašumā esošo mežu, ir arī jāsaprot, ka šim cilvēkam būs nepieciešami līdzekļi gan sava meža uzturēšanai kārtībā, gan izdzīvošanai. Nav jābrīnās, ja šāds cilvēks sāks domāt, kā var kādus noteikumus apiet, lai nodrošinātu sev un savai ģimenei iztiku. Kamēr mēs cits citam uzticamies, viss būs kārtībā.

Attiecībā uz enerģētiskās šķeldas ieguvi jāsaprot, ka uz šo brīdi tas atstāj salīdzinoši mazu ietekmi, bet tas dod skaidrību, ka šķelda būs pieejama nākamajā gadā, un tas uzņēmējiem sniedz pārliecību, ka viņiem būs ar ko strādāt un nav jāiegūst viss maksimālais labums šajā brīdī.

– Jūs teicāt, ka nepamatotu šķēršļu likšanas gadījumā cilvēks sāks domāt par noteikumu apiešanu. Tādā gadījumā jājautā, vai to privāto mežu īpašniekiem, kuros ir kādi dabas liegumi, kompensācijas ir pietiekamas? Atzīstiet, ka šāds aprobežojums arī ierobežo īpašnieka tiesības brīvi rīkoties ar savu mantu.

– Kompensācijas nav pietiekamas, un šādu viedokli zemkopības ministrs [Kaspars Gerhards] ir pārstāvējis arī valdībā. Kompensācijām ir jābūt līdzvērtīgām kā no saimnieciskās darbības. Kamēr šī kompensācija tāda nav, tikmēr šis aprobežojums par labu sabiedrībai ir negodīgs pret īpašnieku.

– No mežu īpašniekiem nereti nācies dzirdēt, ka mikroliegums viņa teritorijā noteikts ievērojami lielāks, nekā nepieciešams kāda biotopa vai sugas saglabāšanai.

– Jā, no šī punkta raugoties, mikrolieguma noteikšanas jautājums tiešām ir visai sarežģīts. Valsts meža dienesta darbinieks, kuram jāuzliek šis mikroliegums, var sākt domāt apmēram tā: ja uzlikšu minimālo mikrolieguma platību, priecīgs būs meža īpašnieks, taču, ja es tā darīšu, tūlīt “pamodīsies” meža draugi un “zaļās organizācijas”, tādēļ labāk uzlikšu vairāk. Par to mani kritizēs tikai viens cilvēks, bet ja uzlikšu tikai nelielo vajadzīgo apmēru, to, iespējams, darīs visa sabiedrība…

Cilvēki bieži vien nepamatoti ierobežo šīs platības un saprotams, ka meža īpašnieks baidās no šādas nepamatotas platības samazināšanas. Jo viena lieta ir tad, ja tiek aprobežota platība, kura patiešām ir nepieciešama kādas sugas vai biotopa saglabāšanai, pavisam cita, ja aprobežotas tiek desmitkārt lielākas platības par nepieciešamo. Tādā veidā arī veidojas asumi starp mežu īpašniekiem un dabas organizācijām. 

Kaspara Gerharda darbības laikā esam šo pieeju mainījuši, ierobežojumi tiek ļoti skrupulozi izvērtēti, lai nepamatoti neierobežotu īpašnieka tiesības, vienlaikus nodrošinot ar dabas vērtību aizsardzību un saglabāšanu.

– Vai jūsu minētais atbilstošo kompensāciju jautājums virzās uz priekšu, vai pagaidām ir tikai labo ieceru līmenī?

– Tas būs jaunās valdības jautājums. Mēs uz to esam uzstājuši praktiski visās darba grupās, gan kur  es esmu piedalījies, gan arī kur ticis runāts ministru līmenī. Ir skaidrs, ka pie šādiem nosacījumiem ir ļoti grūti runāt par to, ka meža īpašnieks būtu taisnīgi atalgots par savu devumu sabiedrības labumam.

– Atgriezīsimies pie lauksaimniekiem. Kādēļ krīzes laikā visvairāk ir cietuši lauksaimnieki? Tur vainojamas minerālmēslu  cenas, lopbarības graudu cenas,  klimatiskie apstākļi?

– Sākumā gribētu minēt strauji augušās darbaspēka izmaksas. Ja pandēmijas laikā daudziem tika nodrošināta iespēja strādāt no mājām, tad traktorists, kurš ar lauku, no mājām to izdarīt nevar. Nākamais ir dīzeļdegviela, elektroenerģijas izmaksas, minerālmēslu cenas un arī zaudētie tirgi ir būtiska daļa kopējo zaudējumu katlā. 

Piemēram, piena sektorā lopbarības cenas ir ļoti strauji pieaugušas, tāpat kā papildu barības izmaksas, bet šobrīd arī piena augstā cena tik un tā nespēj kompensēt visus tos zaudējumus, kuri radušies pamatdarbības nodrošināšanai. Skaidrs, ka tajā brīdī valstij ir jādomā, kā kompensēt lopkopim šos izdevumus, lai gala produkta saņēmējs varētu nopirkt gan cenas ziņā pieejamu produktu, gan arī, lai prece vispār būtu veikala plauktā. Pārtika vienmēr ir bijusi un būs stratēģiski svarīga pamatvajadzība valsts pastāvēšanai.

– Lielās saimniecības, kura vieglāk, kura grūtāk, tomēr sekmīgi tiek galā ar izaicinājumiem. Kā ir ar mazajām zemnieku saimniecībām, kuras krīze skārusi tikpat smagi? Arī tām valsts atbalsts tiek sniegts proporcionāli tādā pat apjomā?

– ZM, vismaz kamēr šeit strādā Kaspars Gerhards, nekad nav dalījusi zemnieku saimniecības mazās vai lielās. Visi lauksaimnieki ir vienlīdz vajadzīgi un svarīgi. Runāt par to, ka vieniem tiek vairāk, bet otriem –  mazāk, ir nekorekti. Bet, kā jau teicu, patiesos zaudējumu apmērus mēs aprēķināt nevaram, varam tikai tos apjaust. Varam sarēķināt finansiālos zaudējumus, bet arī šie aprēķini nav pilnībā korekti, jo cenas visu laiku mainās. Aprēķinus varam veikt vien salīdzinot pret iepriekšējo gadu. Taču vēlreiz atkārtoju – mums nav mazu vai lielu zemnieku saimniecību, visi, kas strādā un ražo produkciju, ir lauksaimnieki un visi ir vajadzīgi mūsu tautsaimniecībai

– Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskais plāns paredz lielāku atbalstu tieši mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem. Pakomentējiet, lūdzu, to sīkāk.

– Es teiktu, ka tas paredz nevis lielāku atbalstu, bet gan taisnīgu pārdali. Runājot par lielāku atbalstu, cilvēki parasti saprot, ka vienam tiks noņemts, lai citam iedotu vairāk. Nē, KLP paredz taisnīgu pārdali, lai varētu nodrošināt gan vienu, gan otru, gan trešo saimniecību grupu pastāvēšanu, ražošanu, attīstību un konkurētspējas pieaugumu. Jaunums, kurš darbojas lielākajā daļā Eiropas valstu, ir tas, ka tiem cilvēkiem, kuriem ir mazāk hektāru, bet kuri tāpat nodarbojas ar lauksaimniecību, par šiem pirmajiem hektāriem tiek sniegts lielāks atbalsts. Tas nepieciešams, lai kompensētu negūtos ieņēmumus no praktiskās  darbības. Savukārt tiem, kuriem zemes ir vairāk, ieņēmumi vairāk izlīdzinās, nekā tas būtu no 10 vai 20 hektāriem.

Muļķīgi ir teikt, ka ar 10 vai 20 hektāriem neko nevar iesākt. Jautājums ir – ko tu ražo, un vai saražoto var pārdot tirgū. Es zinu izcilas saimniecības, kur 10 hektāros audzējot ogas, var gūt pietiekami labus ieņēmumus. Ļoti svarīga ir arī mazo un vidējo saimniecību spēja kooperēties, lai savu produkciju kopīgiem spēkiem izplatītu tirgū. Tas, ko esam dzirdējuši par uz lauka atstātām ražām, noteikti nav pareizais virziens.

Respektīvi, mazām saimniecībām ir šie nišas produkti, lielās saimniecības vairāk ražo masveida preci, kā piemēram, graudus vai pienu lielajās piensaimniecībās.

– Vai ir kāda programma, kuras ietvaros nišas produktu ražotāji tiek apmācīti, kā savu produkciju labāk pārdot?

– Kā pozitīvu piemēru varu minēt Vaidavas uzņēmumu “Dabas auglis”, kurš ne tikai  pārstrādātā pašu audzētās cidonijas, bet arī tās iepērk un paralēli vēl organizē kursus citu savu kolēģu izglītošanai. Arī no valsts puses tiek nodrošināts atbalsts lauksaimnieku izglītošanai un labās prakses pārņemšanai. Latvijas lauku konsultāciju centrs regulāri organizē dažādus seminārus, pieredzes apmaiņas braucienus un cenšas sniegt lauksaimniekiem visu informāciju par to, kas nepieciešams tirgum, kā arī par kooperāciju. Jautājums ir tikai par to, cik lielā mērā pats lauksaimnieks ir gatavs ieguldīt savu laiku un darbu tajā.

Vēl viena problēma, ar kuru nākas saskarties kā Latvijā, tā arī Eiropā, ir lauksaimnieku augstais vidējais vecums. Saskaņā ar OECD pētījumu  Eiropā tie ir 55 gadi, Latvijā –  60 gadi. Mums nepieciešama paaudžu nomaiņa, gan tāpēc, ka  darbs laukos ir fiziski grūts, gan arī tādēļ, ka cilvēki ar lielu dzīves pieredzi ne vienmēr labprāt  pieņem jauno  lauku apsaimniekošanā. Jo īpaši tas attiecas uz Eiropas Zaļo kursu. Cilvēkam, kurš praktiski visu mūžu strādājis laukos, ir grūti pieņemt, ka varbūt viņš strādājis videi ne tik draudzīgi, kā vajadzētu un, visticamāk, viņš tādā pat veidā gribētu saimniekot arī turpmāk.

– Ar ko no aizgājušajos četros gados paveiktā Zemkopības ministrija lepojas visvairāk?

– Pirmā un svarīgākā lieta, manuprāt, ir šī te kursa maiņa. Ja agrāk Latvijas lauksaimniecības politikas kurss galvenokārt bija virzīts par labu lielajām saimniecībām, tad šobrīd  esam šo jautājumu līdzsvarojuši un pagriezuši to kuģi taisnīgākā virzienā, īpaši saprotot  mazo un vidējo saimniecību nozīmi ne tikai ražošanas, bet arī  lauku apdzīvotības, dabas ainavas saglabāšanas  un vides prasību ievērošanas izpratnē.  Latvijā līdz šim nav bijis tā, ka tiek ņemtas vērā pilnīgi visu lauksaimnieku grupu vajadzības.

Otra būtiskākā lieta manā skatījumā ir krīzes pārvarēšana un palīdzība lauksaimniekiem atbalsta veidā. Lauksaimniecības nozare bija viena no pirmajām, kas saņēma atbalstu gan pandēmijas, gan Krievijas kara Ukrainā negatīvo seko mazināšanai. Kopumā tie ir vairāk kā 168 miljoni eiro Te izšķiroša bija Kaspara Gerharda iepriekš gūtā pieredze nosakot, kas jādara pirmām kārtām un kas, otrām kārtām, kā arī tas, kādā veidā tiek sagatavoti lēmumi skatīšanai Ministru kabinetā.

Trešā  lieta ir Latvijas interešu pārstāvēšana Eiropā, kur atkal ir jāmin tieši ministra lielā pieredze gan vedot sarunas ar visiem Eiropas politiķiem, gan arī lielais un plašais pazīšanās loks ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, kas ir palīdzējis par 44% palielināt ES Kopējās lauksaimniecības politikas finansējuma apjomu Latvijai turpmākajiem gadiem.

– Cik tad īsti nākamajiem pieciem gadiem Latvijas lauksaimniekiem piešķirts?

– Kopā ar pārejas posmu no 2021.gada līdz 2027.gadam kopumā tie ir 3,4 miljardi eiro, kas tiks paredzēti lauksaimniecības attīstībai. Šobrīd tiešmaksājuma jeb vienotā platību maksājuma un “zaļināšanas pasākuma” kopsumma provizoriski veido 140 eiro, nākotnē šis “zaļināšanas pasākums” tiks pārveidots par ekoshēmām –  jo vairāk lauksaimnieks ieguldās vides prasību īstenošanā, jo vairāk viņš saņem naudu. Tagad pamatatbalstu, kas nosaukts par ilgtspēju sekmējošu ienākumu pamatatbalstu jeb ISIP un kas nākamgad būs 88 eiro par hektāru, bet novados, ar īpašiem apstākļiem 98 eiro par hektāru, varēs saņemt, ja tiks izpildīti labas lauksaimniecības un vides nosacījum. Pēc jaunā aprēķina būs iespējams saņemt līdz pat 245 eiro par vienu hektāru. 

Šie jaunie maksājumi ir vairāk orientēti uz vides prasību ievērošanu, pesticīdu samazināšanu, mēslošanas samazināšanu. 

– Tātad, neraugoties uz visām krīzēm, lauksaimniecība un lauksaimnieki neizputēs?

– Lauksaimniecība nedrīkst izputēt. Tā ir mūsu pamatnodarbošanās. Latvietis vienmēr bijis saistīts ar zemi, un to nedrīkst laist postā. Lauksaimniecības produktus patērē visa sabiedrība, un, kā jau sarunas sākumā teicu, faktiskais atbalsta saņēmējs ir nevis lauksaimnieks, bet gan gala patērētājs, kurš veikalā nopērk preci. Ja šobrīd lauksaimnieks “uzliktu” kartupelim to cenu, cik tas patiesībā maksā, tad lielākā iedzīvotāju daļa kartupeļus nevarētu atļauties. Jo arī lauksaimniekam, paralēli visiem ražošanas izdevumiem, par savu darbu ir jāsaņem adekvāts atalgojums

– Mūsu saruna notiek īsi pirms Latvijas valsts dzimšanas dienas. Ko Jūs novēlētu nozarei un visiem Latvijas iedzīvotājiem šajā laikā?

– Es gribu novēlēt sīkstumu. Un lepnumu par sevi un savu valsti. Un spītu – iziet cauri šīm grūtībām nevis par spīti, bet ar spītu un kļūt gudrākiem un stiprākiem.