Latvijas pamatiedzīvotāju sabiedrisko domu XIX gadsimtā lielā mērā veidoja trīs laikraksti – “Latviešu Avīzes”, “Pēter­burgas Avīzes” un “Dienas Lapa”. Tie savā nozīmē pacē­lās pāri visiem citiem tālaika preses izdevumiem.

Lasītākie

“Ja Putins to izdarīs, tas būs pēdējais signāls, ka…” Kaja Kallasa iezīmē nākotnes scenāriju

Ķīna pa kluso “uzmet” krievus: Pekina sagādājusi nepatīkamu “pārsteigumu” Krievijas ekonomikai

RAKSTA REDAKTORS

“Murgs! Es beigās konsultēju NVA darbinieci, nevis viņa mani!” Maija par absurdu, meklējot darbu

Lasīt citas ziņas

“Latviešu Avīzes” bija feodāli klerikāls vācu muižnieku un mācītāju lolojums, bet “Pē­terburgas Avīzes” – jaunlatviešu preses orgāns, kas lika pamatus latviešu nacio­nālajai atmodai. “Pēterburgas Avī­zes” bija augošās latviešu nacionālās pilsonības inteliģences un zemniecības galvenā tribīne.

Kaut gan laikraksts iznāca tikai četrus gadus (1862 – 1865) un tam bija mēreni reformistiska ievirze, progresī­vās sabiedriskās domas attīs­tībā un popularizēšanā tas paveica vairāk nekā jebkura cita latviešu avīze līdz pat jaunstrāvnieku “Dienas Lapai” gadsimtu (1886 – 1905) maiņā.

Kāpēc ne Rīgā, bet Pēterburgā

Veselam

Strādā ilgas stundas? Tas var mainīt tavu smadzeņu struktūru, liecina jauns pētījums

Ārlietu ministrija: Atzīstot Krievijas iekarotās teritorijas, tiktu apdraudēta starptautiskā kārtība

Kokteilis

Šodien vārda dienu svin Krišjānis, Elfa, Elvita un Aivita, bet uzvārda dienu – Ķimenes, Meisteri, Švalbes un Gruduļi

Domas par sava laikraksta izdošanu radās 50. – 60. ga­du mijā, kad jaunlatviešu un veclatviskās avīzes “Mā­jas Viesis” (1856 – 1908) starpā izvei­dojas nepārvaramas pret­runas. Tā kā “Mājas Vie­sis” pārtrauca antifeodāla rakstura darbu publicēša­nu, aktīvākie jaunlatvie­ši, vispirms K. Val­demārs, kam bija plaši sa­kari krievu oficiālajās aprin­dās, nolēma savu uzskatu paušanai dibināt jaunu latviešu laikrakstu. Par tā iznākšanas vietu viņš izrau­dzījās Pēterburgu, kur pats tolaik dzīvoja un kur bija iespējama samērā lielāka neatkarība no vācbaltiešu muiž­niekiem.

Jau iepriekš – 1862. ga­da aprīlī – K. Valdemāram bija izdevies panākt, ka Pē­terburgas Cenzūras komitejā nodibināja jaunu posteni – latviešu valodā iespiesto iz­devumu cenzora amatu. Tur­klāt šis pienākums tika uzticēts viņam pašam…

“Pēterburgas Avīžu” re­daktora postenī bija pare­dzēts J. Alunāns. Taču slimības dēļ viņš šajā amatā strādāja tikai dažus mēnešus. Laikraksta pirmais numurs iznāca 1852. gada 14. jūlijā. 10 – 15 sākumlaidienus rediģēja pats K. Valdemārs, bet tad redakcijas stūre pārgāja K. Barona rokās.

Literatūras kritiķis T. Zeiferts 1923. gadā rakstīja: “Valdemārs bija “Pēterbur­gas Avīžu” dibinātājs un vir­ziena noteicējs, bet viņu aizņē­ma visādi darbi, plāni un cīni­ņi, tā ka viņam neatlika va­ļas sīkumos ar avīzi nodarbo­ties. Barons tad nu sēdēja die­nu pie dienas, nereti arī nak­tīs pie avīžnieka darbiem, kārtoja, laboja, strīpoja, rakstī­ja (..) Pie tam bija visos sī­kumos, katrā rindā, visniecī­gākā atbildē jāpatur prātā lie­lie mērķi, kas stāvēja priekšā “Pēterburgas Avīzēm”: nest patiesību, gaismu, nest cīņas garu latviešu vidū par cilvēcis­kām tiesībām, par brīvību, par labāku nākotni.”

“Kas zemniekam jāzina?”

Programmatisks raksts ar tā­du nosaukumu bija ievietots jau “PA” 4. numurā. Tā nezināmais autors vispirms norādīja, ka zemnieks ir tāds pats cilvēks kā tie, kas līdz šim skaitīti par “augstākas” kārtas ļaudīm, ka tagad, kad viņam ar likumu atļauts par zemturi kļūt, pienācis laiks viņam tapt par zemes kungu. Zemnieki iet tādu pašu attīstības gaitu kā visas citas līdzšinējās kārtas un viņu progresa iespējām nekādas robežas nav nospraužamas.

Ci­tā publikācijā bija atzīmēts, ka zemnieks ir ne tikai cilvēks, bet arī derīgākais, nepieciešamākais loceklis tautā un valstī. Bez vie­na otra vēl var iztikt, rakstīja at­modas izdevums, bet “bez zem­nieka mūsu kli­matā un apstāk­ļos nevar iztikt”. Rakstā “Zem­niecība” uzsvēr­ta doma, ka ze­me ir ne vien tas pamats, “uz kura cilvēks visu savu miesīgu (ārīgu) būšanu gruntē, bet arī viņa garī­ga būšana pēc zemes dažādī­bas daudzkārtīgi izrādās. Prasī­sim, uz ko gruntējas vienmēr valstības, tautas un cilts lielums?” Un materiāla sacerētājs atbild: “Kas stipru valstību un tautu grib, tam ar’ vajag prāta apgaismoša­nas un ļaužu laicīgas labklāšanas gribēt – zeme ir tas avots (izcēlums mans. – R. T.).”

Jau minētajā publikācijā “Kas zemniekam jāzina?” “PA” akcentēja izglītības nepieciešamību laukos. Oponējot dažu mācītu vīru apgalvojumiem, ka zemniekam nevajagot neko vairāk zināt kā Bībelstāstus, katķismu un baznīcā dziedamus meldiņus, laikraksts norādīja, ka, zemniekam par cilvēku kļūstot, “mācības pirmais mērķis ir – viņu īs­ti par cilvēku audzināt, tas ir, sa­prātīgu cilvēku”.

Rakstā “Par skolām” “PA” aicināja savu lasī­tāju: “Audzē, vairo savu prātu (..), tad tu pats būsi pilnīgs vīrs, būsi cilvēks, pieaudzis cilvēks un vadītāja tev nevajadzēs.”

Latviešu zemnieki, īsti ņemot, tikai saimnieki, tie ap 40 tūkstoš zemturu, kas pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē (1817. g.), Vidzemē (1819. g.) un citās Krievi­jas guberņās (1861. g.), piedzīvoja svarīgas pārmaiņas savā sociā­lajā un tiesiskajā stāvoklī, bija tā tautas daļa, uz kuru vispirms gri­bēja balstīties “PA”. Šis nācijas slānis tiešām kļuva par tautiskā laikmeta pamatu. Tur arī Pēterpils latviešu laikraksts atrada sa­vu cienītāju lielum lielo daļu.

Otrais svarīgākais jautājums – nacionālais

Tīri politisku un cenzūras ap­stākļu dēļ “PA” nevarēja atklāti pieminēt latviešu brīvības un ne­atkarības centienus. Maz tolaik vēl bija latviešu vidū saimnieku, vēl mazāk amatnieku, tirgotāju un rūpnieku, par brīvo profesiju darbiniekiem nemaz nerunājot. Tādēļ avīze uzsvēra, ka latvie­šiem pirmām kārtām jāizraujas no absolūtas identifikācijas ar zemnieku kārtu un jāuzsver sa­va tautība, jāizkopj nacionālā apziņa un pašapziņa. Latviešu tautai bija jākļūst vispirms mate­riāli un tad arī garīgi patstāvīgai, un tikai tad tā varēja domāt par tālākajām konsekvencēm.

“Pēterburgas Avīzēs” pirmo rei­zi minēts arī Latvijas vārds. Kā­dā Valdemāra rakstā bija sacīts: “Latvija atrodas vidū starp lielo Krieviju un arī, pēc ļaužu skaita ņemot, diezgan lielo Vāciju.” Šis jaunais ģeogrāfiskais termins nebija patīkams krievu birokrātu un vācu baronu ausīm.

Viņi ne­vēlējās dzirdēt nosaukumus “Latvija” un “Igaunija”, kas apzīmē­tu vienas tautas vairākuma ap­dzīvotās teritorijas.

Jaunlatviešu laikraksts nesau­dzīgi apkaroja savas tautas nolie­dzējus, t. s. kaunīgos vai kārklu vāciešus: “Jūs, kas kaunāties par savu tautību,” lasām šajā sakarā, “no citiem daudzreiz topat nievāti, latviešu tauta nevar tikt cieņā un godā, kad katrs, kas ticis augstākā vietā, aizliedz savu latviešu tautību un tādēļ nenāk tautai par godu, bet gan par kaunu.”

Zinību nesēja


J. Alunāns, pirms aiziešanas no dzīves 1864. gadā, paguva iepazīstināt auditoriju ar politekonomijas pamatjēdzie­niem. Viņa spalvai piederēja tā­di opusi, kā, piemēram, “Valsts jeb tautas saimniecība”, “Kapitāls”, “Manta” u. c. Dzejnieks un publicists uzrakstīja lielāko daļu atšifrējumu svešvārdiem, kuri sākumā bija lietoti “PA”. Tā ir sava veida enciklopēdija, kuru vēl tagad ir interesanti palasīt. Teiksim, de­putāts – “no kādas draudzes vai kārtas izvēlēts un nosūtīts vīrs priekš draudzes, kārtas vai tautas aizstāvēšanas”. Vai par­laments – “augstākā ruņas vie­ta, kur likumus nogruntē, pārtai­sa un atceļ un kur par visām svarīgām valsts lietām spriež”. Konstitūcija – “tāda valdīšanas vīze, ka valdnieks ar deputā­tiem, kas no tautas izvēlēti, ko­pā likumus dod”.

K. Barons, kas bija studējis Tērbatas universitātē matemātiku un astronomiju, publicēja laikrakstā ap 100 materiālu par dabaszinātņu, pedago­ģijas, izglītības, politiskiem u. c. jautājumiem, kā arī pirmo apceri latviešu valodā par Č. Darvina mācību. Viņš skaidroja saviem tautiešiem, kas ir krītošās zvaigznes un jaunās komētas, uguns un degšana, ve­cais un jaunais kalendārs utt.

Valodnieciskie raksti,

kas ievietoti “Pēterburgas Avīzēs”, iestājās par latviešu valodas tiesībām un attīstību. Jaunlatvieši centās valodas jautājumus skaidrot arī teorētiski. Viņi uzsvē­ra, ka valoda ir cilvēka garīgo spēku galotne, sabiedrībai tā kal­po kā saziņas līdzeklis. Jaunlat­vieši valodu izprata materiālistis­ki, saistīdami to ar cilvēka domā­šanu. Laikrakstā aplūkoti arī va­lodas vēstures jautājumi. Viņi at­zina latviešu un lietuviešu tautu un valodu radniecību, piemēram, K. Barona rakstā “Indo-eiropiešu tautu famīlija un īpaši leiši un latvieši”. Par ortogrāfijas un ci­tiem jautājumiem rakstīja J. Alunāns. Viņš uzskatīja, ka latviešu valoda pielīdzināma “treknai, auglīgai zemei, kas, palaista un bez kopšanas būdama, ušņas un dadžus izaudzina, bet kas, ar prātu kopta, svarīgus zelta kvie­šus simtkārtīgos augļos atmet”.

Dzimst latviešu satīra

Tās kritikas bultas, cik nu tolaik bija iespējams, vispirms tika vir­zītas pret vācu baroniem un mācītājiem. Liela vieta ierādīta arī cīņai pret tumsonību un at­palicību pašu latviešu vidū. Pieli­kumā bija atrodami anonīmi publicēti “PA” vadītāju, kā arī Jē­kaba Zvaigznītes, Ernesta Dinsberga, Jāņa Frīdemaņa u. c. au­toru darbi. Satīras nodaļā bija samērā liela žanriska daudzvei­dība: feļetoni prozā, anekdotes, satīrisku teicienu virknes, dzejo­ļi, vēstules, pasakas, dialogi utt. Pietiekami bagāta bija satīriskā tēlojuma valodas līdzekļu palete. “Dzirkstelē” un “Zobugalā” bija ne mazums tēlu, kuri kļuva tradicio­nāli turpmākajā latviešu reālistis­kās satīras un humora attīstībā. Muižniekus un melnsvārčus “PA” izsmēja Bizmaņa tēlā un Bizes alegorijā. Sevišķi raksturīgi bija latviešu zemnieku tipi, kuri dar­bojās galvenokārt kā pārinieki: Brencis un Žvingulis, Brencis un Tencis, Švāgers un Repis u. c. Viņu dialogos nereti izmantota iz­loksne, piemēram, malēniešu (J. Zvaigznīte) un dundadznieku (E. Dinsbergs).

Lasītāji

“PA” abonentu skaits pirmajā laikā bija īsti prāvs, kādu nebija gaidījuši ne to redaktori, ne iz­devēji, kuru vidū bez K. Valde­māra sākumā atradās arī daži turīgi latvieši. Pirmajā iznākša­nas gadā laikrakstu pasūtīja 4200 interesentu, bet pēc 1863. gada četru mēnešu garā aizlie­guma – 3300. Cenzūras un ci­tu apstākļu dēļ pēc tam interesentu skaits samazinājās. Salīdzi­nājumam: “Latviešu Avīzēm”, ku­ras pastāvēja jau 40 gadu, bija četri tūkstoši abonentu, lielajai dienas avīzei “Baltijas Vēstnesis”, kura sāka iznākt 1868. gadā, ti­kai nedaudz vairāk par tūkstoti. “PA” 1864. gadā Vidzemē bija 1357 pasūtītāji. Viscītīgākie lasī­tāji – 395 – dzīvoja Valmieras apriņķī. Kurzemnieki abonēja 905 laikraksta numurus. Pirmo vietu ar 216 “PA” cienītājiem ie­ņēma Dobeles apriņķis. Latgalē gan avīzi pasūtīja tikai septiņi cilvēki. Toties Krievijā latviešu laikrak­stu lasīja 63 interesenti un Igau­nijā – 9. Uz Lietuvu sūtīja četrus “PA” eksemplārus. 257 abonentu dzī­vesvietas nebija zināmas.

Pirmo augstāko priedi nolauza…

Runājot K. Barona vārdiem, “PA” bija “dūriens vācu lapseņu pudurā”. Taču tām netrūka denunciantu un vajātāju arī patvaldības stutētāju vidū. Nevarēdami vairs brīvi paust savas idejas izdevumā, tā vadītāji bija spiesti 1865. gada 17. jūnijā piekāpties un laist klajā avīžu pēdējo numuru. Lai arī tā, “PA” pamatoti var uzskatīt par latviešu nacionālās žurnālistikas un publicistikas pamatlicēju. Tās bija mūsu tautas pirmās atmodas ceļazvaigznes.