Jo dziļāk iegrimsti, jo vairāk saproti, cik maz tu zini. Saruna ar Staltu sievām – Helmī un Julgī 0
Vai viss Košrags runā, ka Staltu sievas paņēmušas mājās kazu un vistas! Viņas tik pasmejas – kur pieniņš un oliņas, tur arī mieriņš, jo krīzes situācijā vajag stabilitāti un drošības sajūtu.
Slavenās skandinieces Helmī ar meitu Julgī un divām ņiprām mazmeitām tagad dzīvo kopā. Kā jūtas trīs paaudzes zem viena jumta?
Nelielais koka namiņš Kolkas pagasta Košragciemā ar līvu karogu pie pakša ierasti bijusi Staltu ģimenes vasaras rezidence, ziemas paiet Rīgā, īrētā Zolitūdes dzīvoklī.
Sērga šogad pamudinājusi pārvākties uz Līvu krastu agrāk.
“Šīs ir mūsu vienīgās, īstās mājas,” nosaka Helmī, viņai tā ir atgriešanās savu senču zemē.
Kā lielākā daļa līvu arī Staltu kuplā saime tikusi ārdīta un putināta no Latvijas iekarotājiem, karš nopostīja vecvecāku mājas Kolkas centrā, bet padomju okupācijas vara atņēma darbu un iztikšanu, jo Baltijas raķešu bāze šo pusi pārvērta par slēgtu teritoriju.
Helmī to atceras, taču viņai atmiņā arī laiks, kad zvejnieki gāja jūrā un kūpināja lestes, vecajā šķūnī skatījās kino vai zaļumballēs grieza valšus.
Gaiļa dziesma atgriež tagadnē. Vistas klusi kašājas veco laivu slietenī, kaza Līze pļaviņā plūc vāros zāles asnus, pa brīdim uzmetot skatu, kur aizklīdusi viņas Tiko.
Helmī mazmeita Lelū karina piesaulē košas vilnas šķeteres, no kurām darināšot skaistus rokdarbus, bet pastarīte Anna Kī pa pagalmu dzenā Viesturu.
Staltu meitenes vistas nosaukušas savu radinieku vārdos, tā teikt, lai mājā arī pa kādam vīram, toties gailis kļuvis par Agnesi. Julgī kā atspole nēsājas šurpu turpu, no virtuves uz pagalmu nesdama bļodas un šķīvjus cienastam un prātodama, ka Košragā labprāt paliktu cauru gadu, ja vien ēka būtu piemērotāka dzīvošanai ziemā un ērtākai braukšanai varētu iegādāties savu automobili.
Helmī meitenēs noraugās rāmu skatu, viņai tāda rosīšanās vairs neder, sirds uzdevusi gan pēc vīra Daiņa un vecākā dēla Raigo pāragrās aiziešanas aizsaulē, gan pašas smagās slimības, kad četras nedēļas nogulējusi komā un retais vairs cerējis, ka tiks uz kājām. Bet tika, un tagad viņa skatās pasaulē citām acīm.
Kur pilsētniecēm tik drosmīgs solis – paņemt audzināšanā kazu, vistas?
Julgī: Pārceļoties uz Košragu, gribējās būt pašpietiekamām. Sapirkāmies pārtiku ilgākam laikam, ja vēl ir oliņas un pieniņš, bez veikala var novilkt ilgāk, un klāt nāk arī dabas veltes – mazās nātrītes, gārsa, skābenītes, zaķkāpostiņi, lakši.
Kad izdomāju, ka jāņem kaza un vistas, aizrakstīju Laucienes saimniekam, vai varu uz vasaru tās izīrēt, un – sasmīdināju viņu.
Tomēr piekrita, ka kazu ar kazlēnu un četras vistas ar gaili varot iedot. Nu katru dienu mums ir svaigas oliņas, pienu gan vēl nedabūjam, jo mazā Tiko visu izēd.
Lelū: Mēs arī mammai ilgi lūdzāmies, ka vajag kādu dzīvnieciņu…
Julgī: Tagad mostos ar gaiļa dziesmu, un pat kaimiņi saka – cik forši no rīta dzirdēt viņu dziedam!
Man tā ir bērnības un brīvības sajūta, atceros laiku, kad dzīvoju pie vecākā brāļa viņa saimniecībā, esmu vazāta pa visādām sētām Latvijā, Vecpiebalgā pat ganos gāju, kas gan beidzās ar raudāšanu, jo zosis aizmuka, cūkas mani ignorēja un aitu ganīšanu sabojāja brālēns ar kaimiņu puiku. Vienīgi govis klausīja, jo bija piesietas ķēdē.
Ja varētu, Košragā vien dzīvotu?
Man šeit patīk sajūta, ka nedari pāri zemeslodei un viņa tevi saudzē. Esmu astmatiķe un Rīgā diezgan smagi slimoju, bet, atbraucot šeit, jau pirmajā dienā pārstāju klepot, iestājās miers un sākās garīga un fiziska dziedināšanās.
Vari nostaigāt garus gabalus tikai tāpēc, ka tev gribas, nevis jānoiet noteikts kilometru skaits, dziedu nevis kad kādam vajag, bet kad pati vēlos – ar ūdeni, uguni, mežu, smiltīm.
Apgulies sūnās, aizver acis un jūti, kā tevī raisās dziesma, kā skani, rodas pasaules kosmiskā sajūta, kad dabā dzīvība uztur dzīvību, nevis iznīcina savu vidi, kas ir cilvēku kā patērētāju lielākais mīnuss.
Gausa māti mēs reti kurš mākam pielūgt un turēt godā, kam vajadzētu būt cilvēces pamatam – nebūt negausim un apmierināties ar mazumiņu.
Izklausās idilliski, bet meitenēm ir arī jāmācās.
Nu tad līst asaras, jo liela dienas daļa, kad ārā ir skaists laiks, jāsēž istabā pie datora, lai līdz sešiem vakarā nosūtītu mājas darbu. Ir skolotāji, kas diezgan smagi pārspīlē ar prasībām, apjoms ir nenormāls!
Nezinu, kā notiks pāreja uz jauno mācību modeli, ko jau tagad varētu sākt izmantot, taču viss norit tāpat kā agrāk – katrs savu priekšmetu māca atsevišķi.
Vai ar meitām runā arī līviski?
Tagad to varam darīt daudz biežāk, ejam gar jūru un dziedam līvu dziesmas, mācu vārdus. Cenšos neuzspiest, lai valodas apguve notiek ar prieku.
Cik bieži sanāk sarunāties līvu valodā?
Nupat aizvakar ar Valtu Ernštreitu – viņš to dara pavisam brīvi, man ir mirkļi, kad jāķer ķešā pēc kāda vārda.
Kā jūsmājās ar Mātes dienas svinībām, kas ir jaunākos laikos atkal svinami svētki?
Tā ir ļoti jauka tradīcija. Cilvēki, kas savu māti nevar atcerēties visu gadu, to vismaz izdarīs Mātes dienā. Mūsu kultūrā mātēm ir ļoti būtiska loma, jo dzīvojam dabas pasaules klēpī un šī ir māšu zeme.
Latviešu kultūrā no līviem pārņemtas pāri par 120 dažādu dievību mātes, un interesanti, ka latviešiem nostiprinājās tikai dievietes – mātes, bet līviem Vēja mātei līdzās dzīvo Vēja tēvs, Meža mātei – Meža tēvs utt., ar viņiem kopā ir bērni, meitas un puiši, tātad mūsu dievību pasaulē ir pilnas ģimenes.
Kāpēc mums tādu nav?
Nu redzi, varbūt tāpēc latviešiem iet tik švaki ar ģimenēm.
Bet līvus pat dievību pāri nepaglāba.
Kas tad ir latvieši – evolūcijas nākamais etaps, solis tālāk.
Atceros, kādā sarunā tavs tēvs teica, ka katrā latvietī ir daļiņa no līva.
Saucam to, kā gribam, bet dabai jāatrod turpinājums jēgai, eksistencei, nozīme ir tam, ka vērtīgās lietas tiek turpinātas.
Helmī: Latvietis ir līvu izaicinājums – tikai tagad to esmu sapratusi.
Jūsu ģimene vairāk līdzinās latviešu dievību modelim. Kāda ir dzīve trīs paaudžu sievietēm zem viena jumta?
Julgī: Forši buksējamies, kā kazas!
Helmī: Gluži salda mums tā ikdiena nesanāk, to varu droši apgalvot. Vienīgais miera balodis mājās ir Lelū, nu paskaties, pat kazlēns viņas rokās mierīgi guļ.
Lelū: Jā, pie mums iet diezgan sāļi…
Julgī: Tāpēc ka mamma liek par daudz sāls ēdienā!
Helmī: Kā es varu zināt, ka tu pēkšņi to vairs nelieto? (Smejas)
Julgī: Ir svarīgi, lai katram ir sava telpa pabūt vienatnē, jo individuālismam kaut kur ir jāizpaužas, bet mēs esam drusku par daudz ar deguniem kopā, un tad katrs sāk iezīmēt savu teritoriju. Šeit ir daudz labāk, jo vari būt arī viens ar savām domām.
Sērgas laika ieguvums – laiks padomāt par dzīvi un turēties pa gabalu!
Labākais joks, ko par šo esmu dzirdējusi – latvieši tagad nodarbojas ar koronasutru.
Un, kad valdība noteica distancēšanās attālumu divus metrus, latvietis pajautāja – kāpēc tik maz?
Helmī: Mūsu strīda ābols parasti ir moderno viedierīču lietošana, mūsmājās tos tāpat kā saldumus lieto par daudz, bet man jau jārespektē Julgī, viņa ir māte.
Julgī: Parasti gan tu saki, ka jāklausa vecāks cilvēks, jo viņš ir gudrāks.
Helmī: Tā, Julgī, ir hierarhija, kas noteikta no mūžseniem laikiem.
Julgī: Kaut kādā brīdī saimniecības groži ir jānodod nākamajai paaudzei, bet mūsu saimē tā nenotiek. Kad vēl bija vecaistēvs Oskars, virtuvē valdīja viņš un mamma.
Helmī: Vectēvs taču bija strādājis uz kuģa arī par koku (pavārs. – I.P.). Kā viņš zivis gatavoja! Varēju taisīt visu kā viņš, bet nesanāca pat ne uz to pusi.
Gan jau arī raksturi ietekmē attiecības. Spīvums un nepakļāvība līviem pagātnē daudz maksājusi.
Zināms taču slavenais līvu dumpis Dundagā! Ne velti vācu baroni šeit, Ziemeļkurzemē, ieveda latviešus, bet līvu ģimenes izšķīra un samainīja pat pret suņiem. Jūras ļaudis jau vispār tādi ir, citādāk nevar izdzīvot, jo arī pati vide veido cilvēku.
Ja reiz sākām par ģimeni, kas tev, Helmī, šķiet pats vērtīgākais, lai sanāk laba kopā dzīvošana?
Jūtu, ka ar gadiem atsijājas viss liekais, sīkās nebūšanas un ķildas un paliek tikai pamatvērtības, kas attiecināmas arī uz citām lietām dzīvē.
Mums ar Daini ģimeni vienmēr palīdzējusi kopā saturēt prasme mīlēt vienam otru, bērnus, savas mājas un Latviju, kā arī godīgums un patiesums.
Nav visu laiku jāsmaida kā saulītei, vari būt pat nešpetns un adatains, ja – patiess, tikai jācenšas ar to nenodarīt pāri citiem.
Ļoti svarīgi, kā jūs garīgā nozīmē izjūtat pasauli un savu nacionālo piederību, cik tā svarīga un vai esat gatavi par to cīnīties. Pamatvērtības satur kopā tautas un cilvēkus, kur nu vēl ģimeni!
Un humora izjūta?
Tas ir milzīgs spēka avots, kā paralēlā pasaule, kurā tavs redzes lauks paplašinās neiedomājami, kam tā nepiemīt, atliek neliela spraudziņa, pa kuru lūkoties dzīvē – tāds apdalīts nabadziņš.
Es jau bažījos, kā būs ar jaunāko paaudzi, bet skatos – viss kārtībā, viens caur otru ar nopietniem ģīmjiem var runāt trakas lietas, kā es saku, nu īsta Adamsu ģimenīte!
Tavs tēvs Oskars esot bijis liels jokotājs.
Un, ja kāds viņa jokus nesaprata, iedegās un turpināja ar vēl lielāku aizrautību – no malas tas izskatījās arī nedaudz sadistiski, tomēr brīnišķīgi – kā tāda stāvizrāde.
Julgī: Viņam tīri labi patika dalīties arī ar saviem dzīves stāstiem un fantāzijām – kad bija jābaro mūs ar brāli Dāvi, tik stāstīja, un mums mutes vaļā.
Ar vecotēvu biju kopā līdz 11 gadu vecumam, viņš ar mani runāja tikai līviski, var teikt, audzināja, arī pina bizes un tik pamatīgi, ka likās – esi kļuvis par ķīnieti. Varēja diennakti nēsāt plaukstā un barot ar pipetīti pamestu kaķēnu.
Viņā bija visas tās foršās lietas, ko pēc tam tu meklē dzīvē – stingrs mugurkauls, laba humora izjūta, ļoti liela sirsnība un reizē arī neuzbāzība.
Helmī: Līviem vispār raksturīga atturība, kas šajā pandēmijas laikā īpaši der. Arī draudzība ir jānopelna, ja atnāc uz šo pusi dzīvot, uzreiz jau nepieņems.
Julgī: Un, ja saka, ka līvi ir kašķīgi, tas nav pamatoti. Spēcīgiem cilvēkiem piemīt spēcīgi raksturi, viņi iestājas par savu domu, ko no malas varētu uzskatīt par konfliktu, bet tā ir stingra stāja.
Jums ir vēl viena liela ģimene – folkloras draugu kopa “Skandinieki”, ko tu, Julgī, vadi jau 14 gadus. Vai tā ir mainījusies tavā vadībā?
Mums ir ļoti nomainījies sastāvs, esam viena no retajām kopām, kurā darbojas visu vecumu ļaudis, arī bērni, tagad esam 40 dalībnieki. Vienus vairāk interesē process un ceļš, citus – mērķis.
Laikam mainoties, var mainīties arī mērķi, man svarīgākais ir iet dziļumā, balstoties arī uz pašu pētījumiem, izskolojot arvien jaunus ļaudis, kas nestu sirdī savas tautas kultūru.
Nav nemaz tik viegli būt skandiniekam – vajag lielu duku un atdevi, jo uz priekšu ejam strauji, tāpēc mūsu vilcienā ielēkt ir diezgan sarežģīti.
Cik jums līvu dziesmu?
Daudz, no aptuveni četri simti dziesmām ap 30 vai 40.
Visas zini no galvas?
Visas nezinu, bieži vien aizmirstu, tad improvizēju. Tradīcija nav konkrētu vārdu salikumu dziedāšana pierakstītā secībā, bet tas, ka tu spēj dziedāt par to, ko redzi un jūti, protams, izmantojot noteiktas formulas.
Vai tas ir pareizi?
Tas tieši ir pareizi. Man ir gandarījums, ka daudzi mūs aicina noturēt kāzas, krustabas, arī bēru godus, jo dzimtā ir svarīgi tādos pārejas posmos saņemt savas tautas spēcinošu enerģijas lādiņu.
Nesen, kad vēl bijām Rīgā, pastaigājos pa Priedaines mežu un satiku pāri, kuru meitas kāzās biju vadījusi mičošanu. Abi jaunie dzīvojot laimīgi Anglijā, un viņiem piedzimis bērniņš.
Vecāki saka, ka jau sen gribējuši man pateikties. Stāvu, klausos, un acīs sariešas asaras no prieka un sajūtas, ka tas, ko tu dari, ir vērtība, jo esi spējis kādas ģimenes pamatā ielikt akmeni, kas palīdzēs viņu kopīgo māju noturēt godam.
Vai tu, Helmī, joprojām esi skandiniece?
Esmu arī vadījusi kopu, kad Julgī bija aizbraukusi uz Sibīriju pie latviešiem, taču ar dziedāšanu nu ir grūtāk, jo esmu radusi rādīt ar savu paraugu, bet balss pēc traheotomijas vairs tā neskan.
Mazmeitas arī dzied “Skandiniekos”?
Abas to dara labprāt un ļoti bagātinās. Arī mājās viņas daudz dzied, pat dušā, kas ir ļoti aizkustinoši, laikam internetā noskatījušās, ka tā dara pieaugušie. Lelū ir skanīga un augsta balstiņa, Ankī dzied pašas sacerētas dziesmas ar skumjām melodijām.
Kas šajā laikā notiek ar citiem kopas dalībniekiem, tīmeklī sadziedaties, “sazūmējaties”?
Julgī: Gan sadziedamies, gan sazūmējamies. Daudzi individuāli diezgan nopietni strādā pie savām balsīm tehniskajā izpildījumā, mācoties dziesmas. Man patīk, ka cilvēki uzdod jautājumus, un tas nozīmē, ka viņi kļuvuši rimti, jo ir laiks domāt. Kad dzīvo skrējienā, esi vairāk virspusējs, bet, situācijai mainoties, parādās cita veida domāšanas slāņi un rodas jautājumi.
Ko viņi tev jautā?
Julgī: Par dziesmu tekstiem, simboliku, izpildījumu, vai jākopē teicējs, vai jādzied savā balsī, kāpēc patīk vai nepatīk paša balss? Kāpēc dziesma kādā brīdī uzrunā un to sauc par spēka dziesmu vai cita atkal nomierina? Viena un tā pati dziesma citā brīdī var būt ar pilnīgi atšķirīgu raksturu, un tas nav ne pierakstāms, ne noformulējams vai iegrožojams tulkojumā. Kad sāc apjaust, cik daudz ceļu var būt līdz dziesmai un cik tas ir sazarots…
Helmī: Uz šiem jautājumiem nav gatavu atbilžu, un katram līdz dziesmai jānoiet savs ceļš, var teikt – mūža garumā.
Julgī: Un, jo dziļāk iegrimsti, jo vairāk saproti, cik maz tu zini.
Helmī: Tas atkarīgs arī no dzīves pieredzes, vecuma, cik tavs prāts ir darbināts, slēdzot vaļā durvis pēc durvīm uz tautas dziesmu. Katrai var būt daudz atslēdziņu, taču tā īsti dziesma atveras, kad pienācis īstais laiks un vieta.
Vienas no mīļākajām mums ir bēru goda dziesmas, jo tās tik tiešām dod spēku, neļauj grūtsirdībā noliekt galvu, bet sapurina un liek uzņemties atbildības daļu uz saviem pleciem un to nest godprātīgi tālāk.
Katrā tādā bēru goda reizē pēkšņi viena dziesma rezonē ar tavām jūtām, pārdzīvojumiem, ka tu saproti, ka tā ir šī cilvēka dziesma. Pasaulē tās sauc par personīgām dziesmām. Man prātā tēva bēru godi, kad dziedājām “Dedziet man skalu,/ Ņem sveču galu./Te guļ viens zvejnieks,/ Viens mīlīgs cilvēks…”
Brīdī, kad zaudē tuvu un mīļu cilvēku, vai maz var padziedāt?
Julgī: Ja tu domā – cik tas ir šausmīgi un sāc sevi žēlot, tad nevari padziedāt. Ja apzinies, ka tēvs teiktu – saņemies, tev tā lieta ir jāizdara, un zini, ar kādu stāju viņš šādā brīdī stāvētu, tad iztaisno savu muguru un dziedi.
Nākamais mirklis ir sapratne, ko sev visu laiku atgādini – tā ir pāreja pie savējiem, savas dzimtas, tautas, pie dzīvības puses, jo šeit mēs esam tikai ciemiņi.
Pie līviem, kur viņu ir pulkiem?
Helmī: Katru pavasari, kad senāk līviem un latviešiem sākās gads, ar putniem atgriežas arī mūsu mīļie.
Viena no līvu dziesmām “Čičorlinki” stāsta par mazajiem dvēseļu putniem, kas Lielajā dienā tiek modināti kāpas galā – tie ir līvi un tik daudz, cik kādreiz bijis, un mēs visi atkal esam kopā.
Tā nav svētulīga ticība, bet dziļi izjusts, pārbaudīts priekšstats caur dziesmu, tradīcijām un zināšanām, kas kopā veido brīnišķīgo sajūtu, ka tavs gars mostas, senču gara spēku piepildīts un papildināts, ka aiz muguras stāv visa tava tauta, lai cik retas rindas tagad būtu.
Kāda jums izskatās līvu nākotne?
Julgī: No kura gadsimta jau runā, ka līvi ir izmiruši?
Bet jūs esat, un tālrādē nupat sāka līvu valodu mācīt!
Helmī: Tas ir jauki, ka latvieši sāk atjēgties, ka viņiem ir tādi senie pamatiedzīvotāji – līvi. Visu laiku esam par to cīnījušies, abi ar Daini un vēl citiem speciālistiem braucām pa Latviju pie skolotājiem un par to stāstījām latviskās dzīves ziņas skolā.
Lelū: Runājot par līviem, vai gribi satikt īstu līvu?
Nū…
Lelū: Tad paskaties spogulī!
Helmī Stalte
Folkloras kustības aizsācēja Latvijā
Beigusi Rīgas J. Mediņa mūzikas vidusskolas kordiriģentu klasi un Rīgas pedagoģisko skolu kā pirmsskolas iestāžu muzikālā audzinātāja.
Strādājusi Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā par folkloras speciālisti.
1976. gadā ar vīru Daini Staltu (1939–2014) nodibināja folkloras draugu kopu “Skandinieki” un bija tās vadītāja.
Starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” mākslinieciskās padomes locekle, svētku režisore.
Darbojusies Līvu savienībā.
Bijusi Rīgas domes deputāte.
2006. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Ģimenē dēls Raigo (1967–2014), meita Julgī, dēls Dāvis, pieci mazbērni un divi mazmazbērni.
Julgī Stalte
Dziedātāja, folkloras kopas “Skandinieki” vadītāja
Mācījusies folkloru Vīlandes Kultūras koledžā un Latvijas Kultūras akadēmijā.
10 gadus mācījusi mūziku pirmsskolā un sākumskolā.
Muzicējusi kā dalībniece un soliste dažādu grupu sastāvos un žanros.
Kopš 2006. gada vada folkloras draugu kopu “Skandinieki”.
No aizpagājušā gada dzied un spēlē kopā ar Ēriku Zepu duetā TKP.
Vada rituālus un lekcijas, spēlē dančus, māca kokles spēli.
Ģimenē trīs bērni – dēls Oskars un meitas Lelū un Anna Kī.
