“Naktī izsauca galveno ārstu, bija panika, visi runāja, sačukstējās, baidījās man ko teikt…” Martas mammas Ingas stāsts par dzīves lielākajām vērtībām 5
Šī saruna notika pirmo reizi. Ne tikai publiski un uz skatuves, bet arī Ingai Korneliusai pašai ar sevi. Tas notika 16.maijā forumā “LĪDERE”. Ingas stāsts ir par īstu mīlestību. Noklausoties šo stāstu, lielākā daļa zālē esošo sieviešu izplūda asarās. Tas bija tik spēcīgi un patiesi! Tas ir stāsts, kas mainīja tos, kas to sadzirdēja.
Nolēmām uzrakstīt šo stāstu burtos, lai tas sasniedz vēl plašāku auditoriju, lai šī mīlestības pilnā sajūta vairojas katrā ģimenē.
Ingai ir 45 gadi. Kad viņai bija ap 20 gadiem, viņa bija izsapņojusi ideālo bildi, kurā bija zilas debesis, spīdēja saule. Bildei pa vidu bija viņa pati – skaistā, baltā kleitā – veiksmīga sieviete, kurai blakus ir stalts un skaists vīrietis. Un vēl kādi 2-3 bērni. Izsapņotajā bildē visi bija baltās drānās – tāda spoža ģimenes idille.
Pamazām daudz kas no izsapņotā sācis piepildīties. Ingai bijusi veiksmīga karjera, vīram arī. Abi daudz ceļojuši, Ingai bijušas skaistas kleitas, un viņa jutusies aprūpēta un mīlēta. Līdz ideālajam pietrūcis vien pavisam nedaudz. Un viņa palikusi stāvoklī, gaidot dvīņus…
“Tas ir kaut kas īpašs – gaidīt dvīņus. Turpināju sapņot par savu ideālo bildi, līdz vienā naktī notika kaut kas, kas mainīja manu dzīvi uz visu mūžu. Biju 28.grūtniecības nedēļā, viens no dvīņiem naktī griezās un saplēsa “maisiņu”, man nogāja ūdeņi. Es nezinu, kas notika pēc tam, tas bija kaut kāds haoss.
Bija ātrā palīdzība, slimnīca, naktī izsauca galveno ārstu, panika, visi runāja, sačukstējās, baidījās man ko teikt. Atnāca galvenā ārste un pateica, ka dara visu, ko var, bet ir liela varbūtība, ka man piedzims “kaķīši”.”
Marta cīnās
Ingai piedzima Marta un Gustavs. Marta atzīta par stiprāko bērnu, Gustavs vēl cīnījies. Abiem bērniem ievietotas elpošanas caurulītes, kas ir normāla prakse priekšlaikus dzimušiem bērniem. Vecāki neko daudz nezināja, jo mazie atradās reanimācijā. Gustavs katru dienu pieņēmies svarā, audzis, attīstījies, pēc 2 mēnešiem jau svēris 2 kilogramus, tāpēc izrakstīts uz mājām. Bet par Martu ārsti visu laiku teikuši, ka viņa cīnās. Vecāki viņu redzējuši vien tālumā – inkubatorā.
“Līdz vienā naktī pie manis atnāca ārste un teica, ka, ja kas, tad viņa šeit nav bijusi, bet esot jāatzīstas, ka Marta ir inficēta ar sepsi. Tā ir slimnīcas sepse, kas ir imūna pret visām antibiotikām, modificējusies un mutējusi. Esot izmēģinātas visas antibiotikas, kas ir pieejamas, bet nekas nepalīdz. Marta tobrīd svēra 550 gramus. Ja mēs varam dabūt zāles, kas nav sarakstā, tad Martu var izglābt. Un viņa man iedeva uz salvetes ar roku uzrakstītus medikamentus, kas jau ir izmēģināti.”
Pateicoties sakariem un apdrošinātājiem, ģimenei viss izdevies. Dabūjuši zāles no Vācijas, tās ar helikopteru atvestas uz Latviju un tādējādi izdevies izglābt ne tikai Martu, bet arī visus citus bērniņus, kas tajā naktī slimnīcā tikuši inficēti ar sepsi caur elpošanas cauruli.
Marta ātri sākusi pieņemties svarā un izrakstīta no slimnīcas, taču ārsti neslēpuši – tā kā vairākus mēnešus ir notikusi cīņa par viņas dzīvību, bērnā ir lietas dažādas antibiotikas, neviens ārsts kārtīgi nezinot, ko vecākiem atdod.
Iespējams, šis bērniņš nekad neredzēs, nedzirdēs vai nebūs gudrs. Iespējams, tas viss kopā. Martas gadījumā cietušas bija actiņas. Tās parasti attīstās grūtniecības beigās, taču Marta tajā laikā cīnījās par savu dzīvību.
Martas redzes glābšanas projekts
“Sākās jauns posms mūsu dzīvē: Martas redzes glābšana. Rīkoties vajadzēja uzreiz, jo procesi ar redzi notiek ļoti strauji. Es jums nevarēšu pateikt, cik slimnīcās Marta ir bijusi, cik reizes viņa ir operēta. Es atceros, ka bija brīži, kad operācijas bija reizi mēnesī. Mēs esam bijuši visur – arī Londonā un Šveicē. Nekas nepalīdzēja.”
Kādā brīdī izdevies sarunāt iespēju ierasties vienā no pasaules lielākajām slimnīcām – Džona Hopkinsa slimnīcā Amerikā. Ģimene to uzskatījusi par iespēju un devušies uz Ameriku.
Viss gan negājis tik gludi, jo neviens ārsts nav gribējis Martu ņemt – viņai bijušas tik daudzas operācijas, tātad tas ir bezjēdzīgi. Nevajagot vēl vienu narkozi, vēl vienu operāciju, jo nekas nesanākšot. Taču izdevies atrast kādu jaunu ārstu, kurš bijis gatavs palīdzēt, gatavs operēt. Ingai bijusi laba sajūta – viņa atrodas Amerikā, vienā no pasaules labākajām slimnīcām, tūdaļ būs operācija un Ingas izsapņotā bilde beidzot kļūs ideāla.
Nekas nesanāca…
Operācija noritējusi. Dažas dienas pēc tās ģimene devusies uz apskati.
“Ārsts pateica, ka Marta neredzēs. Ka nekas nesanāca. Es neatceros, kas notika. Atceros, ka sēdējām ārsta kabinetā, Marta bija ratos, vīrs kaut ko runāja, es kaut ko runāju, bet pēc tam es vienkārši gāju prom. Es izgāju no tā kabineta, man asaras tecēja, es skrēju pa slimnīcas ēkām. Tā ir milzīga slimnīca ar daudzām svienotām ēkām – kā puse pilsētas. Tu skrien pa gaiteņiem, trepēm, ārsti iet pretī, bet tu tikai skrien un meklē pirmās durvis.”
Satrauktā mamma izskrējusi gaišā parkā, kurā nesen sastādīti koki un ir vecāki ar bērniem. Viņa vienkārši raudājusi un domājusi, kāpēc tā, kāpēc tieši Marta, kā viņa dzīvos. Cilvēki sākuši skatīties, kļuvis skaidrs, ka ir jānomierinās.
“Sāku skatīties apkārt un ieraudzīju sienu, pie kuras ir krāsainas lapiņas. Domāju, jāpaskatās, kas tas ir. Raudu, skatos tās lapiņas un saprotu, ka tās nav nekādas lapiņas.
Tās ir vēstules. Vecāku vēstules mirušajiem bērniem, jo centrs, kura teritorijā es atrodos, ir bērnu vēža centrs. Laikam tā ir daļa no terapijas, ka vecāki raksta vēstules saviem mirušajiem bērniem.”
Ingu pārsteidzis, cik pozitīvas ir šīs vēstules: “Viņi raksta pateicībā par katru dienu, ko ir pavadījuši kopā. Tās ir tik gaišas, mīlestības pilnas un skaistas vēstules! Par dažām dienām, svētkiem. Tur nav sāpju, tikai prieks un mīlestība. Man bija šoks – kā var būt priecīgs, ja tavs bērns ir miris? Sāku skatīties apkārt uz vecākiem ar bērniem, daži no kuriem neizskatījās labi, un sapratu, ka tie ir ar vēzi slimie bērni. Tas laikam bija mans punkts, kas es sapratu.
Mans bērns ir dzīvs. Es nerakstu šo vēstuli. Viņa ir ratos, smaida, spēlējas un gaida mani. Ko es te daru?”
Inga ievelk elpu un turpina. Viņa neslēpj, ka nav ideāla mamma, jo ejot jau dažādi. Pie tam Martai ir traki vecāki, kas ļauj bērnam īstenot dažādas idejas, piemēram, jāt ar zirgu, slēpot ar kalnu slēpēm, ūdensslēpēm… Marta mācās parastā skolā, arī mūzikas skolā, spēlē klavieres, dzied. Viņa redz visu citādi, viņas maņas ir spēcīgas.
“Es tagad saprotu, ka tā bilde… tā mana ideālā bilde, ko es redzēju, bija par mantām un kleitām, par vērtībām, kuras es varbūt īsti nesapratu. Man ir mana ideālā bilde. Man ir mana Marta, kura ir bildei pa vidu. Viņa ir pati galvenā. Un es tagad zinu, kas ir laime.”
Ingas stāstu video formātā iespējams noskatīties šeit zemāk, tas dzirdams sākot no 5. stundas un 12. minūtes:
