Solīts, ka tagad līdz pavasarim izstrādās Ministru kabineta noteikumus par starpinstitūciju sadarbību bērnu tiesību aizsardzības jomā. Bet esmu dzirdējusi praktiķu – skolā un bērnudārzā strādājošas psiholoģes un ģimenes ārstes – viedokli, ka noteikumu jau pietiek, taču sadarbību starp institūcijām pašvaldībās ļoti ietekmē tas, cik labi personiskie kontakti izveidojušies speciālistu starpā jeb cilvēciskais faktors. 3
G. Gumbina: Vispirms ir jāzina, kas katrā pašvaldībā notiek un kāda kārtība tur jau izstrādāta. Jājautā, vai “uzkraut” vēl vienu normatīvu sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām būs pareizi.
E. Alksnis: Runa vairāk ir par attieksmi, par sadarbību. Bāriņtiesas un sociālais dienests par bērniem rūpējas. Bet ir arī taču bērnudārzi, skolas, kaimiņi, nevalstiskās organizācijas, bērnu slimnīca, pašvaldības policija…
V. Reķe: Es pārstāvu nevalstisko organizāciju, kas rūpējas par sievietēm gaidībās un sievietēm ar maziem bērniem, kuras rod pie mums iztiku un pajumti, ja viņām citur tās nav. Gada laikā esam uzņēmuši septiņas sievietes ar septiņiem bērniem – no visas Latvijas, izņemot Kurzemi; katra pārdzīvojusi kādu traģēdiju. Ir bijuši gadījumi, kad tieši sociālie darbinieki atveduši grūtnieci vai jauno māti pie mums. Sociālā darbiniece aizbraukusi pat uz kaimiņu novadu, kur tajā brīdī atradusies viņas kliente, un atgādājusi uz “Ģimenes šūpuli”. Pie mums ir apstākļi kā ģimenē, cenšamies, lai valda uzticēšanās. Kad jaunajai sievietei pajautāju, kādēļ uz kakla zils, viņa sāka rādīt, ka sasista, uz ķermeņa arī citur zilumi. Aizvedām pie ārsta, izrādījās, ka viņai ir lauztas ribas. Sociālā darbiniece, kā noskaidroju telefonsarunā, par šo situāciju neko nebija zinājusi… Paldies, protams, ka bija izņēmusi ārā jauno sievieti no šiem veselību apdraudošajiem apstākļiem. Kaut jaunā sieviete nemaz neesot gribējusi braukt prom no turienes… Manuprāt, ir gadījumi, kad ir jārīkojas pret tā cilvēka gribu, kuram, jau pilngadīgam esot, trūkst saprašanas par apdraudējumiem. Piemēram, cits likteņstāsts: zvana sociālā darbiniece no blakus pagasta, ka jaundzimušais bērns tik piesmēķētās telpās, ka nav ko elpot, un jautā, vai varētu māte ar bērnu padzīvot pie mums. Jā, varētu. Taču pēc stundas zvana otrreiz: nē, nebrauciet pakaļ, sieviete negrib. Jo vīrietis ir nopircis bērnam par 12 eiro pamperus, viņš par abiem rūpēšoties.
Cilvēki, kam trūkst izglītības, nesaprot, kāpēc par viņiem interesējas bāriņtiesa, sociālais dienests… Nav noslēpums, ka ir ģimenes, kurām svarīga par bērniem saņemtā nauda – piedzimis nākamais bērns, tātad nākamais pabalsts.
E. Alksnis: Es iebildīšu par jūsu teikto, ka sociālajam dienestam vajadzētu rīkoties pret pašu cilvēku gribu. Arī jūsu sacītais par bērnu radīšanu naudas dēļ ir ļoti slidens teikums. Tas stigmatizē šos cilvēkus.
V. Reķe: Tā viņi paši runā. Mēs nevaram viņiem uzticēties.
E. Alksnis: Savā iestādē arī esmu sastapies ar šādu pieeju un gribu to izskaust ar karstu dzelzi. Neviens sociālais dienests nevar izņemt bērnus no ģimenes. Jo sociālais dienests ir atbalstoša institūcija, bāriņtiesa – lemjoša. Paziņojam bāriņtiesai, un tā var lemt par bērna izņemšanu.
V. Reķe: Nebiju domājusi, ka sociālajam dienestam jārīkojas, apejot bāriņtiesu. Bet vai dažkārt netiek reaģēts pārāk lēni?
I. Mežs: Bažījos, ka pēc Dobeles traģēdijas sabiedrībā pastiprināsies negatīvie stereotipi par daudzbērnu ģimenēm. Deviņdesmit pieci procenti daudzbērnu ģimeņu ir brīnišķīgi sabiedrības locekļi. Bet darvas karotes diemžēl sabojā kopiespaidu. Ļoti bieži, runājot par kādiem uzlabojumiem daudzbērnu ģimenēm, puse no auditorijas ir pret tiem – jo “tiem dzērājiem neko nevajag dot”. Nav pareizi, ka šo piecu procentu dēļ jābūt sodītiem pārējiem 95 procentiem.
Rēzeknes gadījumā cilvēciski var saprast, ka 12 gadus veca meitene nevēlējās tēva slimošanas laikā pārcelties uz krīzes centru. Notika liela traģēdija. Vai turpmāk līdzīgā situācijā bērns, iespējams, ar varu būtu jāved prom no mājām?
A. Sauļūna: Jautājums, vai divpadsmitgadīga bērna drošība, dzīvojot vienam ar malku apkurināmā dzīvoklī, nav primāra pār tēva tiesībām un nevēlēšanos laist viņu uz krīzes centru. Vai tur nebija vēl kādi ceļi, alternatīvas iespējas – runāt ar bērnu, stāstīt, kāpēc nepieciešams uz laiku pārcelties?
K. Valtere: Pirmkārt, ja Rēzeknē meitene būtu izņemta no ģimenes, vienalga, ar tēva piekrišanu vai bez tās, un nogādāta krīzes centrā – tā būtu psiholoģiska trauma varbūt visas dzīves garumā. Otrkārt, svarīgs ir bērna viedoklis, kurā mēs ļoti ieklausāmies, protams, izvērtējot viņa vecumu, intelektu, veselību u. c. Ja meitenei ir 12 gadi, mums ir jāņem vērā tas, ko saka viņa.
A. Sauļūna: Vai tas ir pieņemami, ka 12 gadus vecs bērns paliek uz nezināmu laika posmu viens pats mājās?
K. Valtere: Jāņem vērā visi apstākļi, jāmeklē, varbūt brālis jeb pusbrālis, varbūt kaimiņi, tantes onkuļi var vairāk palīdzēt.
