Onkoloģijas māsa izceļ četras lietas, ko lielākā daļa cilvēku saka un izjūt pirms nāves 0
Ko cilvēki jūt dzīves pēdējos mirkļos? Ko viņi saka, kad apzinās, ka laiks tuvojas beigām? Bijušās onkoloģijas māsas pieredze, strādājot ar pacientiem, kuri atrodas uz nāves gultas, atklāj pārsteidzošas un tajā pašā laikā mierinošas likumsakarības. Viņa dalās ar vairākām atziņām, ko dzirdējusi visbiežāk. Tās pārliecinājušas viņu, ka nāve nemaz nav beigas.
Viņa atminas kādu 44 gadus vecu pacientu Madelīnu, kura uz visiem laikiem mainīja viņas skatījumu uz nāvi. Sievietei bija žultspūšļa vēzis. Kad viņa pateicās ārstam par visu, kas viņas labā tika darīts, kļuva skaidrs, ka viņa jau zina to, ko ārsti vēl nezina – viņa neizdzīvos.
Vienā vakarā pēc pamošanās viņa sacīja: “Pasauciet manu māsu! Es pāreju!” Viņa to teikusi ar tādu sajūsmu, it kā pirmo reizi ierastos svešā zemē, gatava jaunam un aizraujošam piedzīvojumam. Viņa nav baidījusies, bet pat ar prieku sagaidījusi šo pieredzi.
Redzot, kā paciente pārdzīvoja šo procesu, mainījies arī pašas medmāsas priekšstats par nāvi.
Neatkarīgi no kultūras vai reliģijas, daudzi mirstošie cilvēki savas dzīves noslēgumā saka vienas un tās pašas četras lietas.
Viņi apgalvo, ka nāves nav un ka viņi dodas mājās – atgriežas vietā, kur vairs nav vajadzīgs ķermenis.
Viņi saka, ka viss notiek ar iemeslu, un pēkšņi saprot, kāpēc bija jāpiedzīvo pat smagākās lietas, un redz tajās mācību un izaugsmes vērtību.
Viņi atzīst, ka nav sprieduma, piedod sev un citiem, saprotot, ka kļūdas bija tikai cilvēcības daļa.
Un viņi sajūt, ka visi esam saistīti vienā enerģijā – cilvēki, dzīvnieki, daba un visa dzīvo būtņu pasaule.
