Juris Lorencs: Kodolieroči kļuvuši par pamatu visatļautībai un nesodāmībai. Kā sadzīvot ar noziedzniekiem? 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajās dienās atkal pārlapoju 1993. gadā izdoto amerikāņu futurologu Alvina un Heidijas Tofleru grāmatu “Karš un antikarš. Izdzīvošana 21. gadsimta rītausmā” (“War and Antiwar. Survival at the dawn of the 21st century”). Tieši Alvins Toflers savulaik izvirzīja koncepciju par Pirmā, Otrā un Trešā viļņa civilizācijām, par agrāro, industriālo un pēcindustriālo jeb informācijas sabiedrībām.
Kā eksperts viņš piedalījās jaunas ASV militārās doktrīnas izstrādāšanā astoņdesmito gadu sākumā. Tobrīd Padomju Savienība vēl neizrādīja sabrukuma pazīmes, tās armija un ieroči strauji modernizējās.
PSRS tanku un kājnieku armijas bija milzīgas, likās – to apturēšanai nāksies lietot kodolieročus.
Blīvi apdzīvotajā Eiropā tas nozīmētu, piemēram, Rietumvācijas iznīcināšanu. Tāpēc bija jāatrod cits veids, kā apturēt iespējamo padomju uzbrukumu. Tobrīd īpaši strauji, patiesībā eksponenciāli sāka attīstīties informācijas un sakaru tehnoloģijas.
Bija pienācis laiks, kad nevis zinātnieki radīja jaunus ieročus pēc ģenerāļu pasūtījuma, bet ģenerāļi steidzās pakaļ tehnoloģiju piedāvātajām iespējām. Parādījās ieroči, kas paši sevi spēja precīzi nogādāt pie mērķa. Pirmā iespēja izmantot praksē jauno ASV militāro doktrīnu radās Līča karā 1991. gada sākumā Kuveitā un Irākā.
Šajā karā ASV vadītās koalīcijas spēki zaudēja tikai 300 karavīru, kaut gan eksperti prognozēja 30 000 kritušo. Tas arī būtu noticis, ja ASV būtu karojusi tradicionālā veidā. Tai pretī stāvēja miljons vīru liela, ar padomju ieročiem un doktrīnu bruņota Irākas armija.
Irākas zaudējumi karā – ap 40 000 kritušo un 80 000 ievainoto karavīru, 3300 iznīcinātu tanku, 110 notriektu lidmašīnu. Kaut kas līdzīgs šodien notiek Ukrainā. Kaut arī karojošās puses saprotamu iemeslu dēļ cenšas slēpt savējos un pārspīlē pretinieka zaudējumus, tomēr kopumā tendence ir skaidra – zemes operācijās Ukrainas armija ir veiksmīgāka.
Tā prasmīgi lieto “gudros” prettanku ieročus.
Turklāt ukraiņu rīcībā nonākuši vieni no modernākajiem ieročiem pasaulē, droni-kamikadzes “Switchblade”. Viena šāda drona lādiņa cena – ap 6000 ASV dolāri. Salīdzinājumam – vislētākie Krievijas tanki, kas aizķērušies tās bruņojumā vēl no padomju laikiem, šodien maksā ap vienu miljonu ASV dolāru. Izmaksu attiecība – 1 pret 170.
Savulaik tanku parādīšanās pilnībā iznīcināja kavalēriju, tā vienkārši zaudēja savu jēgu. Nav jābūt lielam militāro tehnoloģiju speciālistam, lai saprastu, kurp virzās moderno ieroču attīstība. Skaitļošanas procesoru jauda šobrīd dubultojas divu gadu laikā. Visuresošs ātrgaitas internets, izlūkošana no pavadoņiem reālā laikā. Datoru vīrusi.
Pirmsskolas vecuma bērni ar datorspēļu palīdzību apgūst tālvadības ieroču operatoru iemaņas. Automātiski, ar mākslīgo intelektu apveltīti droni, kas līdzīgi uzbrūkošam lapseņu pūlim paši meklē un iznīcina ienaidnieku. Tas ir pēcindustriālā laikmeta karš, kādu pirms trīsdesmit gadiem savā grāmatā spēja paredzēt Tofleri. Saprotams, tradicionālām tanku armijām tajā vairs nav vietas.
Ko spēj likt pretim agresors, kurš acīmredzami zaudē modernajā karā? Pret mierīgajiem iedzīvotājiem vērstu teroru.
Slepkavības, spīdzināšanas, izvarošanas, deportācijas, nolaupīšanas, marodierismu, neatļautu ieroču izmantošanu. Krievijas valsts medijos izskan aicinājumi fiziski iznīcināt Ukrainas valsti un ukraiņu tautu. Tas viss notiek pilnīgi atklāti, bez mazākās vainas apziņas un slēpšanās.
Čekas bendes un vācu nacisti centās maskēt savus noziegumus, modernās Krievijas fašisti ar tiem lepojas. Viens no šādas visatļautības iemesliem ir kodolieroči.
2022. gada 4. aprīlī Milānas laikraksts “Corriere della Sera” publicēja rakstnieka Paolo Džordāno (latviski iznākusi viņa grāmata “Pirmskaitļu vientulība”) eseju “Vai mēs pietiekami daudz darām Ukrainas labā”. Tās autors uzskata, ka kodolatturēšanas princips, kas gandrīz astoņdesmit gadus darbojies kā miera garants, vairs nestrādā.
Tieši otrādi – kodolieroči kļuvuši par pamatu visatļautībai un nesodāmībai. Un reizē tie parāda Rietumu bezspēcību.
Džordano raksta: “Mēs pieļaujam, ka tiek nogalināti mums tuvi cilvēki, kuriem vēlamies palīdzēt. Jo baidāmies no kodolbumbas.” Vēl viena rūgta atziņa – informācija un atklātība nespēj novērst vardarbību, atrašanās uzmanības centrā vairs nav glābiņš.
Krievijas armijas zvērības tikušas translētas teju vai tiešajā ēterā, internets ir pilns ar liecībām par masu slepkavībām. Taču tas ne mazākajā mērā nav spējis aizkavēt noziedzniekus. Džordano raksta: “Princips “pasaule skatās” nestrādā. Jo vienai no šīm pasaulēm ir pilnīgi vienalga, vai citi skatās uz to vai ne, vai viņi zina par notiekošo.”
Rakstnieks uzdod jautājumu: “Ko tas nozīmē mums, pārējai Eiropai, Rietumiem? Vai militārais atbalsts, ko saņem Ukraina, ir samērojams ar mūsu saņemtajām ziņām par notiekošo?”
Patiesi, kādām šausmām vēl jānotiek, lai pasaulei beidzot atvēros acis?
Kā sadzīvot ar noziedzniekiem, kuriem likumi nav rakstīti? Un kā pārvarēt bailes?
