Kārlis Streips: Mūsu eksistencei šīs izpratnes kontekstā ir trīs līmeņi. Ja vien nebūtu tā nelaimīte 0
Lasītāj, kurš esi no vīriešu kārtas. Iedomājies šādu situāciju.
Tu pārnāc mājās no darba un draudzene sēž uz dīvāna un izskatās nomākusies.
“Klau, mīļais – esmu kļuvusi grūta.”
Ātri izrevidējot savu uzvedību, tu konstatē, ka tev ar draudzeni sekss nekad nav bijis, jo tā kaut kas sabiedrībā nebūtu pieņemami.
Un tāpēc neizpratne – ko??? No kā????
Tu ne īpaši apmierināts ar šo lietu aizej gulēt, un naktī tev uzrodas figūra, kura paziņo, ka patiesībā tavu draudzeni ir impregnējis eņģelis un rezultatīvais dēls būs tas, kurš ar laiku izglābs visu pasauli.
Pieļauju, vidējais vīrietis pēc šāda sapņa redzēšanas joprojām būtu neapmierināts ar savas draudzenes uzvedību, jo pārliecība būtu tāda, ka ja arī topošai atvasei ir visas izredzes kļūt par slavenību, doma, ka tur bija atbildīgs – eņģelis??? Kur tā kaut kas dzirdēts?
Bet, protams, šis ir stāsts nevis no īstenības, bet gan no Bībeles.
21. decembrī kristiešu baznīcā bija 4. advente, un tāpēc, ka advente reprezentē baznīcas gada sākumu, stāsts no evaņģēlija ir konkrēti par šo lietu:
Vīrietis, sieviete draudzējas, gatavojas precēties, bet tad uzreiz un nenokurienes grūtniecība!
Atšķirībā no vidējā Jānīša vai Pētera, Bībelē stāsts ir par Jāzepu, kurš no rīta pamodies un noskurinājies, nolemj, ka sapnī redzētais bija īsta padarīšana, un tāpēc viņš norīs savu vīrieša lepnumu un šaubas un precēs to sievieti nost, ja arī kaut kur zemapziņā gruzdēs neapmierinātība, ka viņa ir bijusi slampa.
Tālākais stāsts ir zināms, vismaz tiem, kuri kādreiz ir ieskatījušies evaņģēlijos.
Pienāk diena, kad apkārtējā vidē būs tautas skaitīšana, un visiem pēc kārtas ir jāpiereģistrējas, lai skaits būtu precīzs.
Un tā nu Jāzeps un smagi grūtā Marija dodas uz Dāvida pilsētu, kur viņi atrod kūtiņu, lai apmierinātu Ziemassvētku dziesmas pravietojumu par “kūti Dāvida pilsētā.”
Tur piedzimst mazs bērniņš. Pāris dienas vēlāk pie kūts uzrodas trīs jājēji ar dāvanām. Zelts, mirres un vīraks. Paziņo, ka jaundzimušais esot dieva dēls.
Marija svētajos rakstos ir centrāla figūra. Romas katoļi viņu pielūdz īpaši kā glābēja māti.
Jāzeps savukārt evaņģēlijā parādās vēlreiz, kad viņš un Marija kopā ar dēlu ir devušies uz tirgu un dēls kaut kur ir noklīdis.
Vecāki meklē, meklē un ar laiku dēlu atrod telpā, kur ap viņu ir sapulcējies liels bars cilvēku, un Jēzus skaidro dzīves īstenības tā, lai klausītājiem žoklis atkārtos – pavisam jauniņš, un tādas lietas viņš te mums stāsta!
Taču ar to Jāzepa stāsts Bībelē ir beidzies. Ņemot vērā svēto rakstu kopumā visai patriarhālo raksturu, tas var šķist savdabīgi, bet tāds bija lēmums tiem, kuri sacerēja evaņģēlijus.
Un Jēzus, protams, nudien kļuva par pasaules un sabiedrības glābēju, vismaz kristīgajā interpretācijā tā tas ir.
Ārpus kristiešu izpratnes par šo laiku savukārt ir saulgrieži tā dēvēto pagānu izpratnē.
Šķiet visai skaidrs, ka diezgan daudzas pirmatnējas ciltis raudzījās debesīs meklēt iedvesmu.
Teju vai visi senie kulta objekti, kādi tolaik uzbūvēti (iedomājieties, piemēram, Stonehenge pieminekli Anglijā) ir centrēti tā, lai konkrēti saulgriežos tajos iespīdētu austošā saule.
Vakar Stonehenge pulcējās ievērojama grupa druīdu un citu apgaismotu ļautiņu, kuri to uztvēra kā pasaules atjaunošanu.
Taču no mūsu laikmeta atpakaļ skatoties, var šķist dīvaini, pirmkārt, ka milzīgie akmeņi, kādi tur izmantoti, neatrodas nekur tuvu pieminekļa vietai, un tāpēc tie tika vesti milzu gabalu bez jebkādām modernām ierīcēm vai tehnoloģijām.
Plus vēl tie bija cilvēki, kuri apzinājās šo to par astroloģiju un astronomiju. Viņi pārzināja fizikas un ģeometrijas likumus. Ne tikai Stonehenge, bet līdzīga veida kulta objekti citur Eiropā, Āzijā, Āfrikā, Latīņamerikā, Dienvidamerikā – visi vērsti tajā pašā virzienā it kā visiem senajiem cilvēkiem būtu bijusi iespēja sazināties attālinātā Zoom sarunā un apspriesties par to, kā tas viss tiks izdarīts.
Šad tad televīzijā esmu redzējis paustu domu, ka senie pasaules iemītnieki paši uz savu galvu tā kaut ko gatavu dabūt nevarējuši spēt. Mājiens ir tāds, ka viņiem palīgā nākuši citplanētieši.
Ir vesela zinātnes nozare, kuras fokusā ir senā astronomija, un tur centrālā doma ir saistīta ar apstākli, ka teju vai visās senajās civilizācijās un kopienās ir stāsts par radījumiem, kuri ir ieradušies no debesīm.
Arī kristīgajā tradīcijā stāsts ir par eņģeļiem, kuri nolaidušies no debesīm. Pēc savas nāves (un vairākām nedēļām, kuru laikā viņš staigāja apkārt kā pavisam dzīvs cilvēks) Jēzus “uzkāpa debesīs,” kā skaidrots svētajos rakstos.
Mūsu eksistencei šīs izpratnes kontekstā ir trīs līmeņi. Virs mums ir debesis, kur dzīvo dievs, viņa dēls un visi eņģeļi un svētie, kuri teorētiski to vien gaida, ka mēs viņiem pievienosimies uz mūžīgo dzīvi.
(Ja vien nebūtu tā nelaimīte, ko sauc par grēku un grēkošanu.)
Mēs dzīvojam uz grēcīgās pasaules, un zem mums ir elle, kur nonāks tie, kuri nav apmierinājuši izpratni par to, kā vajag dzīvot.
Latvijā dominējošā luterāņu baznīca tāda ir lielā mērā tāpēc, ka Romas katolim Mārtiņam Luteram pie kājas bija mātes baznīcas alkatība, pasakot ticīgajiem, ja viņi piedalīsies baznīcas krusta karos Tuvajos austrumos (kuri pēc mūsdienu izpratnes gandrīz noteikti būtu uzskatāmi par genocīdu), tad vienalga, kādi citi grēki dzīvē, ceļa zīme uz paradīzi un mūžīgo dzīvi būs garantēta.
Citiem vārdiem sakot, visnotaļ koruptīva iekārta tā bija.
Ja kas, anglikāņu baznīca, kurai piederu es, savus pirmsākumus atrod stāstā par citu cilvēku, kurš izrādījās itin grēcīgs esam.
Tas bija Lielbritānijas karalis Henrijs astotais, kuram pirmā sieva nespēja piegādāt troņmantinieku dēlu. Laikam saprotamā kārtā cilvēks tāpēc gribēja no viņas šķirties un apprecēt citu.
Bet Bībelē par laulības šķiršanu ir ļoti daudz satura, un nebūt ne ar pozitīvu attieksmi pret tiem, kuri tā grib darīt.
Evaņģēlijos par to ir visnotaļ stingrs aizliegums.
Kā zināms, karalis Londonā pāvesta pārdomas par tēmu nolēma ignorēt un tā vietā aiziet prom no katoļiem un izveidot pašam savu atsevišķo baznīcu.
Likteņa ironija, ka troņmantinieks dēls galu galā nesanāca, un pēc aktīvā Henrija nāves tronī kāpa viņa visai attālā radiniece Elizabete I, kura ātri vien pierādīja savu spēku valdīt itin patriarhālajā vidē, kāda tur tolaik pastāvēja.
Arī senie latvieši savu dzīves ritumu organizēja ap kalendāru un gada sezonām. Pirmās brīvvalsts laikā izveidota neopagāniska kustība ar nosaukumu “dievturi”.
Iedvesmu šai rīcībai agrīnie neopagāni smēlās no Raiņa, kurš reiz rakstīja: “Mūsu tautasdziesmās ir sena reliģija, kurai jākļūst par jaunu reliģiju.”
Pirmās brīvvalsts laikā Dievturu kustība centās uzbūvēt savu dievnamu, bet procesā iejaucās 2. Pasaules karš un PSRS okupācija.
Dievturība (un ne tikai) tika aizliegta, un Dievturu pirmais “dižvadonis” nonāca Sibīrijā un saņēma lodi pakausī.
Dievturība turpinājās latviešu trimdā, tajā skaitā mani vecāki bija visumā uz to nosakņoti, lai arī mēs gājām kristīgajā baznīcā uz reliģiskiem un arī valsts svētkiem.
Dievturība pēc neatkarības atjaunošanas arī atjaunota. Pavisam nesen Saeima apstiprināja Latvijas Dievturu sadraudzes likumu. Tas bija par godu dievturības jēdziena simtgadei.
Dievturība ir panteiska reliģija, ar ko saprast – tiek noraidīta doma, ka dievs ir tikai viens. Mums latviešiem ir ne tikai dievs, bet arī Laima un Māra, Veļu māte, Jūras māte, Ūdens māte un Upes māte.
Tā norādot uz vidi, kurā paši senākie latviešu priekšteči sevi atrada – visapkārt daudz mežu, bet arī ūdens, un tāpēc drošības pēc nodrošināsim atsevišķu dievību saistībā ar jūru, ar ūdeni un ar upi.
Kopš cilvēces pašiem pirmsākumiem cilvēki ir mēģinājuši izmantot savu ticību un savu reliģiju kā ieroci un kā vairogu.
Bībelē ir daudz stāstu par kareivīgajām attiecībām starp ebrejiem Tuvajos austrumos un viņu apspiedējiem no Romas impērijas un ne tikai.
Jau minēju krusta karus, kuru ietvaros doma bija “pagānus” konvertēt uz kristīgo ticību ar zobena palīdzību.
Mūsu tautas vēsturē ir pietiekami daudz stāstu par senajiem cilšu karaļiem, kuri reiz dīvainis no rietumiem bija konvertējis viņu cilvēkus uz dīvaino un nesaprotamu reliģiju, savus cilvēkus pa tiešo nosūtīja uz upi nomazgāties, un tad dīvainā reliģija bija prom, un senie “pagāni” varēja dzīvot savu dzīvi tālāk.
Mūsdienās ir tāda valsts kā Izraēla, kura ir uzstājusi, ka jebkādi iebildumi pret tās veikto genocīdu Gazas joslā un tās veikto aparteīdu Rietumkrastā, būtu uzskatāmi par Izraēlas un ebreju nīšanu un līdz ar to par antisemītismu.
Amerikā ir kristieši un “kristieši”, kuri uzskata, ka galvenais dzīvē ir uzturēt pašam savu ticību un, ja kāds tai neatbilst, tad pareizais variants ir to noliegt un apspiest un represēt.
Tur ir viss garais stāsts par to, kāpēc sievietes nedrīkst būt garīdznieces un gejiem un citām “seksuālām minoritātēm” tiesību nav nekādu un vispār.
Bet es gejs un es anglikānis un tāpēc komentāru šonedēļ pabeigšu šādi:
Stāsts par mazo bērnu, kurš piedzima kūtī un ar laiku kļuva par pasaules kārtības pamatīgu pārkārtotāju, ir saistošs.
Bet, ja tas nešķiet saistoši, tad nudien patlaban varam zināt, ka tumsas maršs, kāds sākās rudenī, nu ir sasniedzis savu apogeju, un nākamo dienu, nedēļu un mēnešu laikā atkal kļūs gaišāk un siltāk.
Šorīt aiz loga pirmoreiz labā laika posmā redzēju zilas debesis ar baltiem mākonīšiem.
Manā datorā ir vēstīts, ka trešdien būs mīnusos, un trešdien mans lielais uzdevums būs doties uz pavisam attālajiem Vakarbuļļiem, kur dzīvo mans pusbrālis.
Somā man būs kukurūzas sacepums un maisiņš ar piparkūkām, kādas es aizvakar uzcepu.
Līdz ar to, šajā 2025. gada pirmspēdējā nedēļā varam atrast iedvesmu no kristiešiem vai no dievturiem, vai arī, ja godīgi, jebkur citur.
Jo galu galā dzīve taču ir viena forša lieta. Ja arī mums apkārt virmo visādas negācijas un katastrofas un problēmas, varam zināt – dievs vai dieviņš mūs pieskata. Un par to varam būt pateicīgi visi pēc kārtas.
Priecīgus Ziemassvētkus visam LA.LV portāla kolektīvam un visiem lasītājiem!
