Kārlis Streips: Vai Kremļa ģenerāļi bosam ļautu izšaut kodolieroci zinot, ka atbilde būs kodolierocis pretējā virzienā? 0
Cik vēl ilgi Ukrainai būs jāpiecieš barbarisms no kaimiņvalsts puses? Februārī būs četri gadi, kopš Kremļa barbars uzsāka savu “speciālo militāro operāciju.”
Liels jautājums patlaban ir par Amerikas prezidentu un viņa ņemšanos ap šo lietu. Savulaik priekšvēlēšanu laikā Donalds Tramps nenoguris apgalvoja, ka viņš konfliktu varēšot atrisināt vienas vai divu dienu laikā pēc tam, kad viņš stāsies amatā.
Šajā apgalvojumā principā ir divas lietas. Pirmkārt, Tramps jau sen ir uzskatījis, ka Vladimirs Putins viņam ir ja ne gluži sirdsdraugs, tad sabiedrotais gan.
Cita starpā Trampam uz laiku piederēja tiesības uz “Mis Visums” skaistumkonkursu, un 2013. gadā viņš nolēma finālu rīkot Maskavā.
Laikā pirms tam toreizējais Ņujorkas biznesmenis izturējās kā klīrīga pusaudze jautājumā par to, vai Kremļa priekšnieks konkursu pagodinās ar savu klātbūtni.
Tviterī Tramps rakstīja šādi:
“Vai jūs uzskatāt, ka novembrī Putins apmeklēs Mis Visums konkursu Maskavā un, ja tā, vai viņš kļūs par manu jauno un labāko draugu?”
Grūti spriest, kāda interese tobrīd pastāvēja Trampa galvā, izņemot iespēju, ka “jaunais un labākais draugs” varētu padarīt vieglāku uzņēmēja vulgāro torņu celšanu arī Krievijā.
Reiz ar Kremļa intensīvu un pierādītu palīdzību Tramps kļuva par ASV prezidentu, daudz uzmanības viņa Baltais nams bija spiests pievērst konkrēti jautājumam par Maskavas iejaukšanos Amerikas vēlēšanās.
Pats Tramps skaļi un atkārtoti noliedza, ka tā kaut kas būtu noticis. Amerikas Tieslietu ministrija iecēla īpašu prokuroru lietas izmeklēšanai.
Bet visa pasaule 2018. gada vasarā Helsinkos redzēja Amerikas Savienoto Valstu prezidentu stāvam uz skatuves ar smīnošu Putinu blakus un par to, vai Krievija iejaucās 2016. gada vēlēšanās nāca ar šādiem vārdiem:
“Prezidents Putins man nupat apliecināja, ka viņš tā nedarīja, un tāpēc nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc tas tā varētu būt.”
Visas Amerikas izlūkdienesta aģentūras pēc kārtas bija konstatējušas, ka, jā vēlēšanās bija liela iejaukšanās no ārzemēm un, jā, vainīga pie tās bija konkrēti Krievija.
Amerikas prezidents Helsinkos nonicināja pats savas valsts izlūkdienestus par labu rūdītam čekas aģentam, kurš attiecībās ar Trampu nepārprotami ir leļļu meistars un Tramps ir lelle.
Katrā gadījumā šī pārliecība par “speciālām attiecībām” ir bijusi tas, kas Trampam allaž ir licis domāt, ka tieši viņš atšķirība no visiem pārējiem pasaules līderiem, prot Kremļa bosu apvārdot.
Tieši tāpēc priekšvēlēšanu laikā apgalvojums, ka viņš Ukrainas situāciju atrisinās viens, divi. Bez problēmām un tūdaliņ pat.
Savukārt ārpus šī pārprastās draudzības ir arī apstāklis, ka Donalds Tramps ir prātam neaptverams un neizmērojams narciss.
Balto namu viņš ir pārvērtis par Lasvegasas bordeli ar zeltītiem objektiem visās malās. Viņš lika nojaukt vēsturiskās celtnes vēsturisko austrumu spārnu un paziņoja, ka tur tiks uzcelta lepna balles zāle Amerikas un pasaules bagātnieku izpriecai un izklaidēm.
Ārpus tā, Tramps nepārtraukti ir apgalvojis, ka viņš pats personīgi esot atrisinājis piecus vai varbūt sešus, vai varbūt pat desmit dažādus militārus konfliktus, tajā skaitā tādus, kur ir turpinājušies sen un nevienam citam prezidentam nav izdevies tos atrisināt.
Šī vāvuļošana ir tikai ar vienu mērķi, proti – vāvuļotājam nodrošināt Nobela miera prēmiju.
Pirms prēmijas laureātes izziņošanas šogad Amerikas prezidents bieži vien sprieda, ka viņam jau prēmija pienāktos par ikkatru no atrisinātajiem konfliktiem, bet kopā ņemot – nu, kā var viņam to neiedot?
Nelaime ar Amerikas prezidenta pārliecību ir tāda, ka vairumā gadījumu viņš sakās esam atrisinājis konfliktu, kurš turpinās.
Redzamākais no tiem – Izraēlas vairākus gadus veiktais genocīds Gazas joslā. Trampa režīms saorganizēja lielu sapulci Ēģiptē, kur ar lielu pompu tika parakstīts miera līgums.
Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka tur ir viena liela nelaime. Konflikts bija starp Izraēlas valsti un Hamās teroristu organizāciju, un ne tā viena, nedz tā otra nepiedalījās ceremonijā un nebija attiecīgā līguma parakstītāja.
Un tā nu Izraēla laikā pēc šī “miera līguma” stāšanās spēkā turpināja bombardēt Gazas joslu tad, kad tā tur saskatīja vajadzību.
Savukārt Hamās cilvēki atklātā tekstā pateica, ka viņiem nav nekādu plānu atbruņoties un Gazā pamest varu.
Citiem vārdiem sakot, aktīva karošana varbūt vairs tur nenotiek, bet teikt, ka situācija ir atrisināta nevar neviens. Cita starpā tāpēc, ka starptautiskajā kopienā joprojām dzīva ir doma par atsevišķu Palestīnas valsti Izraēlai kaimiņos.
Pašreizējais režīms Izraēlā ir skaidri licis saprast, ka tā tas nebūs. Gazā tiks novilkta svītra, un vienā pusē joprojām būs Izraēlas spēki, bet diviem miljoniem palestīniešu nāksies saspiesties otrajā pusē.
Kā teicu: Teikt, ka situācija ir atrisināta, nevar neviens.
Kambodža un Taizeme. Trampa pompozitāte, bet robežstrīdi un konflikti starp abām valstīm turpinās.
Demokrātiskā Kongo republika un Ruanda. Trampa pompozitāte, šajā gadījumā ar abu valstu prezidentu klātbūtni Vašingtonā, bet īsi pēc līguma parakstīšanas Ruandas sponsorētie nemiernieki Kongo pārņēma vēl vienu pilsētu.
Teikt, ka situācija ir atrisināta, nevar neviens.
Savukārt kas attiecas uz Ukrainu, pirms kāda laiciņa, kā zināms, Amerikas režīms paziņoja, ka tas esot izstrādājis miera plānu, un režīms sagaida, ka visas iesaistītās puses par to teiks “urrā!”
Ļoti ātri izrādījās, ka patiesais šī plāna autors bija Kremlis, kurš to bija iesmērējis vienam no Trampa līdz kliņķim naivajiem un nepieredzējušajiem “sūtņiem.”
Trampa narcisms bija tas, kurš lika publiski apgalvot, ka plāns bija viņējais, lai arī tajā bija ļoti skaidri noteikts, ka Ukraina būs spiesta atteikties no okupētajām teritorijām, krasi samazināt tās bruņoto spēku apjomus, un apzvērēties nekad, nekad neiesaistīties starptautiskās aliansēs.
Ar ko pateikt – nekādu Eiropas Savienību un vēl jo vairāk nekādu NATO. Un nekādu Krimas atdošanu, nekādu Donbasa atbrīvošanu.
Pavisam skaidrs, Kremļa patiesie mērķi šajā visā.
Laikā kopš tam ukraiņi ir izstrādājuši paši savu miera plāna variantu, arī atbalstītāji un sabiedrotie Rietumeiropā ar to ir nodarbojušies.
14. decembrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis bija Berlīne tikties ar amerikāņu un eiropiešu līderiem.
Fonā tam ir Amerikas prezidents, kurš turpina uzstāt, ka Ukrainai vajag akceptēt amerikāņu priekšlikumus agrāk un nevis vēlāk.
Tajā skaitā ar tipiski melīgo apgalvojumu, ka Ukrainas prezidents jaunāko variantu no Vašingtonas vēl pat nebija izlasījis.
Berlīnē Ukrainas prezidents tikās ar ASV režīma “sūtni” Vitkofu, ka arī ar prezidenta Trampa miesīgo znotu Kušneru, kuram gan pirmajā, gan arī otrajā sievastēva termiņa laikā ir uzdots risināt visādus jautājumus, lai gan oficiāla amata režīmā viņam nav un diplomātijā viņam nav nekādas pieredzes.
Berlīnē arī pulcējās Lielbritānijas premjers, Francijas prezidents un Vācijas kanclers.
Viena tēma sarunām bija drošības garantijas Ukrainai tad, kad konflikts būs beidzies.
Ukrainas prezidents laikrakstā Kyiv Independent teica, ka tās varētu būt NATO dibināšanas līguma 5. panta tipa garantijas, kuras būtu jāapstiprina visos attiecīgajos parlamentos, tajā skaitā ASV Senātā.
Tas protams rada jautājumu, kāpēc tādā gadījumā vienkārši neuzņemt Ukrainu kā NATO dalībvalsti, jo tādā gadījumā 5. panta garantijas būtu automātiskas un nevis tālāk apspriežamas.
Lieki teikt, tā patlaban nebūt nav reāla iespēja, bet fakts ir tāds, ka jautājumu un risinājuma meklēšanu pamatīgi sarežģī gan Amerikas prezidents gan arī režīms Kremlī.
Tas pirmais – katru dienu no viņa nāk kaut kas jauns un bieži vien diametrāli pretējs.
Raugi: Baltais nams, 2025. g. februāris. Ukrainas prezidentam Ovālajā kabinetā principā tiek pateikts, ka viņam nekādu iespēju neesot, Ukraina pilnīgi noteikti konfliktā zaudēs, un Ukrainai rokās nav nevienas spēlējamas kārts.
Raugi: Baltais nams, 2025. gada rudens. Ukraina droši vien uzvarēs. Ukraina noteikti varēs atgūt okupētās teritorijas.
Baltais nams, pāris dienas vēlāk. Ukraina noteikti neuzvarēs, Ukraina nevar uzvarēt pret daudz lielāku karaspēku, un vispār es, Donalds Tramps nekad neteicu neko citu.
Apgalvot, ka viņš nav teicis kaut ko, ko ir dzirdējuši un pierakstījuši visi žurnālisti – tas šīm kadram ir pagalam raksturīgi, vēl jo vairāk tāpēc ka viņš vienmēr var bļaut, ka rakstītais ir “fake news” un tālākus jautājumus par tēmu ignorēt.
Pēdējo dienu laikā Amerikas prezidentam attiecībā uz Ukrainu ir bijis jauns jājamzirdziņš. Tur sen nav bijušas vēlēšanas, un tāpēc ir iemesls apšaubīt Ukrainas prezidenta un likumdevēja pilnvaras un autoritāti.
Uz to Ukrainas prezidents atbildēja, jā, tā tas ir bijis. Starp citu, Ukrainas Konstitūcijā ir melns uz balta rakstīts, ka kara stāvokļa laikā vēlēšanas rīkot nedrīkst.
Tas bija konteksts, kurā atkrita Augstākās padomes vēlēšanas, kādas bija paredzētas 2023. gadā, kā arī Valsts prezidenta vēlēšanas pērn.
Varētu vēlēšanas rīkot arī patlaban, ja Amerikas prezidents tā dikti grib, bet vai Amerikas prezidents būs gatavs pilnībā nodrošināt, ka vēlēšanu dienā Ukrainā būs absolūta drošība?
Kas garantēs, ka vēlēšanu iecirknim neuzglūnēs kāds drons? Kas garantēs, kamēr cilvēki stāv rindā pie iecirkņa, viņiem netrāpīs raķete?
Lieki teikt, tā kaut ko garantēt nevar neviens, jo tas absolūti nozīmētu Ukrainas gaisa telpas slēgšanu un ļoti lielu novērotāju skaitu uz zemes.
Bet ir arī Kremlis. Kremļa runasvīri jau sen ir teikuši, ka viņi principā nesaskata nevienu iemeslu, kāpēc būtu jābeidz karošana Ukrainā.
Krievijas mūžsenais (kopš 2004. gada) ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ir apgalvojis, ka Eiropa esot “histēriska” par situāciju Ukrainā. Bildis, ka Ukrainas nākotni viņa režīms varot atrisināt kopā ar amerikāņiem un eiropieši tur nav vajadzīgi vispār.
Bet Krievijai patiešām nešķiet īsta iemesla pārtraukt genocīdu. Tā ir izturējusi visas sankcijas, kādas pret to uzliktas, jo tā zina, ka pasaulē ir pietiekami daudz valstu, kuras ir gatavas balstīt Krievijas tautsaimniecību slepus.
Saglabāt Donbasu un uzstāt uz Luganskas un Doņetskas tautas republiku neatkarību, kuru neatzīs neviens cits, radīs šaubas par to, vai Ukrainas robežas ir patiešām stabilas. Līdzīgs “arguments” Kremlim ir bijis attiecībā uz Moldovu un Gruziju, kur abos gadījumos ar varu atņemtas teritorijas un tās padarītas par Kremļa satelītiem.
Gruzijā patlaban pie teikšanas ir Kremlim ļoti draudzīga politiska partija ar nosaukumu Gruzijas murgs. Tā patlaban no tālākām sarunām ar Eiropas Savienību un NATO ir izstājusies pati savas vainas dēļ.
Tas pats nav sakāms par Moldovu un it īpaši par Ukrainu. Bet varam ticēt, Kremlis darīs visu iespējamo, lai bloķētu viņu ceļu uz starptautiskajām aliansēm.
Šis ir bijis dīvains karš tādā nozīmē, ka tas nav bijis tradicionāls zaldāts pret zaldātu process.
Sākumā tas tā bija. Pirmajā dienā, kad sākās “speciālā militārā operācija” no Baltkrievijas Ukrainā iebrauca gara kolonna dažādu spēkratu ar ieročiem, domai esot, ka pavisam ātri tā būs Kijivā, Volodimira Zelenska valdība tiks gāzta, un tur taps ielikta leļļu valdība, kura neākstīsies ar domu, ka vajag attiecības ar rietumiem.
Lieki teikt, tā nesanāca, galvenokārt tāpēc, ka krieviem acīmredzot nebija ienākusi prātā doma par piegāžu ķēdi savai kolonnai. Reiz beidzās degviela, visas mašīnas apstājās un Ukrainas medijos bija stāsts par apjukušiem zaldātiem, kuri nekur nevar atrast degvielas staciju.
Cita starpā tāpēc, ka ukraiņi jau laikus bija novākuši visas ceļa rādītāja zīmes.
Nebija ukraiņi ar pliku roku ņemami, un nav viņi tādi ari šobaltdien.
Bet jau visai sen tāda tradicionāla karošana ir notikusi tikai Donbasā. Tur Kremlis ir pavirzījies pa pāris metriem uz priekšu, pa pāris metriem atpakaļ jau daudzu mēnešu garumā.
No turienes amerikāņu doma, ka Doņetskas apgabalu varētu sadalīt uz pusēm. Krievi saglabātu to pusi, kuru tie patlaban kontrolē, bet otrajā pusē nevis būtu ukraiņu spēki, bet gan demilitarizēta zona (Kremļa variants) vai brīvās tirdzniecības zona (neizbēgami merkantilā un alkatīgā Baltā nama variants).
Taču ārpus tā katru nakti Ukrainas virzienā tiek izšautas desmitiem un simtiem raķetes un droni.
Un Ukraina no savas puses dara tieši tāpat. Katru dienu Kijivas laikrakstos uzskaitītas tās energoresursu iestādes, naftas centrāles, cauruļvadi un citas instances, kurās ir ciemojušies droni no Ukrainas un kuras līdz ar to ir iznīcinātas vismaz daļēji, ja ne pilnībā.
Sanktpēterburgā savulaik pirms kāda laiciņa bija stāsts, ka tur pazuduši visi Interneta un mobilie pakalpojumi, jo mobilais telefons ļauj saprast, kur tā lietotājs atrodas un arī ap Sanktpēterburgu sīca ukraiņu droni, kuri meklēja kaut ko, kam uzbrukt.
Krievi Sanktpēterburgā par to bija dikti sašutuši – nevaram piezvanīt, nevaram pasūtīt ēdienu uz mājām, vispār interneta nav!
Es par to lasot smaidīju kā maija mēnestiņš. Ir nepārprotami skaidrs, ka krievu tauta patlaban vēl nav līdz baltkvēlei attiecībā uz tās fīrera avantūru Ukrainā, lielākoties tāpēc, ka protestēšana var nozīmēt lodi pakausī, bet arī tāpēc, ka krievi jau nekad nav dzīvojuši normāla un demokrātiskā valstī.
Desmitgade starp PSRS sabrukumu un čekista no Leipcigas uznākšanas uz skatuves – tā nebija normāla demokrātija, tie bija mežonīgie rietumi, kuri zinātāji sagrāba visu, kas bija sagrābjams.
Tieši lielie oligarhi bija tie, kurus pašreizējais Kremļa boss pielika pie vietas īsi pēc tam, kad viņš stājās amatā.
Bet ja patlaban Sanktpēterburgas ļaudīm radītas piekasīgas neērtības, tad par to varu priecāties nudien.
Nezinu, kā beigsies sāga starp Krieviju un Ukrainu. Visticamāk būs jāgaida līdz brīdim, kad Vladimirs Putins noliks karoti.
Viņš personīgi ir tas, kurš jau sen pateica, ka Padomju Savienības sabrukums esot bijusi 20. gadsimta lielākā traģēdija.
Visu laiku kopš tam viņš ir centies atjaunot Padomju Savienības teritoriju. Baltkrievija jau tagad praktiski ir Krievijas federācijas sastāvdaļa. Ukrainu bija paredzēts iznīcināt pavisam un absorbēt jaunajā struktūrā.
Trim Baltijas valstīm no šāda likteņa izdevās izmukt jau 2004. gadā, kad NATO piekrita trīs mazas valstiņas ar maziem bruņotajiem spēciņiem ņemt savā pulciņā.
Uz mums nudien attiecas NATO dibināšanas līguma 5. panta garantijas un NATO ģenerālsekretāri viens pēc otra ir teikuši, ka alianse ir apņēmības pilna, sargāt ikkatru kvadrātcentimetru savu dalībvalstu teritorijās.
Ukraiņi nav pelnījuši sliktāku variantu. Tā ir lepna tauta ar lepnu vēsturi un tradīcijām. Mūsdienu ukraiņi nav vainīgi pie vēsturiskiem apsvērumiem par Kijivas valsti agrīnajos viduslaikos un visu pārējo.
Ja kas, 2014. gadā ukraiņi nepārprotami pateica, ka viņi negrib ar Kremli, viņi grib ar rietumiem tad, kad no amata tika padzīts līdz ārprātam korumpētais prezidents Janukovičs.
Tajā pašā dienā, kad notika tas, Kremlī bija pirmā sapulce par Krimas okupāciju un anektēšanu ārpus visām starptautiskā likuma prasībām.
Pieļausim, daļa no aprēķina bija tāda, ka neviens ārpasaulē nebūs spējīgs Kremli no šāda soļa atturēt.
Tā tas arī bija. Vienlaikus ar Krimas okupāciju (kura sākās ar nudien amizanto stāstu par “mazajiem zaļajiem vīriņiem”, kuri domādami, ka viņi ieņem vietējās pašvaldības namu, patiesībā “ieņēma” pilsētas opernamu) sākās marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos.
Ir fakts, ka uz papīra Ukraina patlaban nav gatava kļūt par Eiropas savienības dalībvalsti. Nupat nesen izskanēja masīvais korupcijas skandāls, kurā cita starpā bija iesaistīts Ukrainas prezidenta biroja vadītājs, kurš bija viens no prezidenta senākajiem draugiem un sabiedrotajiem.
Ja nebūtu noticis “speciālais militārais pasākums,” Ukraina patlaban varbūt būtu nokārtojusi dažas no Eiropas Savienības principu un noteikumu nodaļām.
Ar okupēto Krimu Ukraina nekādi nebūtu kļuvusi par NATO dalībvalsti. Uz papīra, it īpaši pēc gandrīz četriem gadiem, kuru laikā ukraiņi ir pierādījuši, ka viņi ir lietas koks arī tad, ja ienaidnieka spēki skaitās esam daudz varenāki, Ukraina ir gatava piedalīties starptautiskā militārā aliansē un daudz ko tai dot.
Bet patlaban vēl nē. Amerikas prezidents krīzi Ukrainā grib atrisināt pats sava narcisma un merkantilisma dēļ.
Kremļa barbari ļoti skaidri ir devuši saprast, ka viņi nepārtrauks centienus Ukrainu samazināt un likvidēt tik vien, cik tiem tas ir iespējams, ne mazums tāpēc, ka Kremlis labi zina, ka ārpasaulē nav neviena, kurš to var piespiest laboties.
Krietni vairāk nekā miljons krievu puišu ir iesaukti savas valsts bruņotajos spēkos un padarīti par savas valsts lielgabala gaļu citā valstī, kur tie ir krituši.
Varētu padomāt, viņu mammas un ģimenes par tā kaut ko nebūtu sajūsmā bet te varu atkārtoties – protestēt pret režīmu mūsdienu Krievijā nozīmē arestu un pazudināšanu.
Ir viens, kas ir Kremļa rīcībā, kas neļauj to vienkārši nosūtīt trīs mājas tālāk. Tie, protams, ir kodolieroči.
Kremlis nekad nav bijis kautrīgs par šo ieroču žvadzināšanu tad, kad tam liekas, ka kaut kas no ārpasaules to ir pārāk ļoti apdraudējis.
Tā tas arī ir bijis pēdējā laikā.
Vai Kremļa ģenerāļi bosam ļautu izšaut kodolieroci zinot, ka atbilde būs kodolierocis pretējā virzienā? Aukstā kara laikā pastāvēja dikti ciniskais princips “abpusēji garantēta iznīcība” par to, kas notiktu, ka kāds nolemtu testēt kodolieroci kā kara sastāvdaļu.
Cerēsim, ka tik tālu pasaule nenonāks. Ukraina patlaban ir drausmīgā stāvoklī. Paldies visiem, kuri tai iet palīgā, un sapratīsim, ka neviens, tajā skaitā Kremļa boss, nedzīvo mūžīgi.
Ziemassvētki tuvojas. Varam būt pateicīgi, ka mēs varēsim svinēt brīvā un neatkarīgā valstī. Svētvakarā un svētku dienā varbūt nāksim ar lūgšanu, ka arī mūsu brāļiem un māsām Ukrainā drīz svētku svinēšana nenotiks zem pastāvīga drauda, ka viesībām uzkritīs drons vai ballistiska raķete.
Slava Ukraini!
