Kārlis Streips: “Raimonds Pauls savos 87 gados ir izdarījis vairāk nekā septiņi citi komponisti kopā ņemti” 0
Maestro ir vārds no itāļu valodas, un tas nozīmē meistars vai skolotājs. Termiņu visbiežāk izmanto saistībā ar rietumu klasisko mūziku un operu, jo tas atbilst faktam, ka mūzikā termini no itāļu valodas tiek izmantoti visnotaļ visuresoši.
Vārdu maestro visbiežāk attiecina uz diriģentiem, bet to arī var attiecināt uz cita veida mūziķiem – komponistiem, impresārijiem, muzikologiem un mūzikas skolotājiem vai profesoriem.
Latvijā, protams, ir tikai viens cilvēks, kuru universāli sauc par maestro.
Tas ir pianists un komponists Raimonds Pauls, kuram komentāra rakstīšanas dienā bija 87. dzimšanas diena.
Paula kungs piedzima 1936. gada 12. janvārī, un dzimšanas apliecībā viņš identificēts kā Ojārs Raimonds Pauls. Kādā intervijā komponists par to atcerējās šādu lietu:
“Jā, dzimšanas apliecībā man tāds ir. Padomju laikā tos divus vārdus nelietoja. Mana māmiņa, kā jau lauku cilvēks, ar tēvu par otro vārdu laikam lamājās, un viņa reiz teica, ka katram lauku bullim vārds ir Ojārs. Viņa bija īsta lauku kundzīte.”
Raimonda Paula vecāki bija fabrikas strādnieks Voldemārs un mājsaimniece Alma. Viņu pirmais dēls mira četru mēnešu vecumā no meningīta. Sekoja Raimonds un vēl māsa Edīte, kura ir plaši pazīstama tekstilmāksliniece.
Mūziku mācīties mazais Raimondiņš sāka jau agrā jaunībā. Tēvs bija nolēmis, ka dēls fabrikā nestrādās, un viņam būs vajadzīgs vieglāks mūža ceļš (daudzus gadus vēlāk dēls par to nāks ar šādu atzinumu: “To cik grūti jāstrādā fabrikā, viņš zināja, bet to, cik fantastisku darbu prasa mūziķa karjera, viņš pat nenojauta”).
Raimonds Pauls mācījās Rīgas Mūzikas institūta muzikālajā bērnudārzā un tad Spilves pamatskolā. 1946. gadā viņš paralēli sāka apmeklēt Emīla Dārziņa mūzikas skolu.
1949. gadā pabeigta pamatskola un uzsāktas mācības Dārziņa mūzikas vidusskolā. Sekoja studijas Latvijas Valsts konservatorijā, kur klavierspēli puisim mācīja Hermanis Brauns, bet kompozīciju – profesors Jānis Ivanovs.
Blakus tam muzicēšana arī notika Paulu ģimenes mājās.
Kad Raimondam bija četri gadi, tētis viņam vispirms nopirka vijoli un mazliet vēlāk bērna augumam piemērotas klavieres par 600 latiem, kas tolaik bija ievērojama nauda.
Viena no Paula kunga agrākajām skolotājām uzskatīja, ka nekāds lietas koks tur nesanāks, jo puikam bija tik strupi pirksti, ka klavieres un it īpaši vijoli būs grūti spēlēt.
Raimonda Paula mājaslapā tālākais ir aprakstīts šādi: “Klavierspēle audzina rakstura stingrību, jo neskaitāmās atkārtošanas un kļūdu labošanu spēj izturēt tikai stipras gribas cilvēks.
“Četru gadu vecumā šāda apņēmība piemīt retajam, tāpēc tēvs ne tikai ar mīļiem vārdiem skubina dēlu vingrināties. Lutināšana šajā ģimenē na cieņā. Tēva vārds ir likums. Ja ar vārdiem par maz, tad tiek arī pa dunkai.
“Tomēr arī Paula spītība liek viņam trenēties, lai pārspētu skolotāju apgalvojumus. Viņš to vēlas pierādīt ar darbiem.
“Kamēr citi bērni ārā spēlējas, Raimonds ar asarām acīs uz savām vecajām klavierēm atkal un atkal atkārto gammas.”
Lieki teikt, skolotājai nebija taisnība. Pēc konservatorijas pabeigšanas Paula kungam bija iespēja doties uz Ļeņingradas konservatoriju un studēt aspirantūrā, bet viņš nolēma tā nedarīt:
“Es to neizmantoju, ko vēlāk esmu dažreiz nožēlojis. Tas es varbūt būtu mūziķis. Tagad sevi uzskatu par muzikantu, kaut gan nekaunos par to.”
Man personīgi nav īsti skaidrs, kāda ir atšķirība starp mūziķi un muzikantu, taču Raimonda Paula dzīvē un karjerā tas visticamāk īpaši nozīmīgi nav bijis.
1964. gadā Paula kungs kļuva par Rīgas estrādes orķestra māksliniecisko vadītāju un diriģentu. 1968. gadā uzņemts Latvijas Komponistu savienībā.
Neilgi pēc tam Raimonds Pauls iepazinās ar Latvijas PSR kultūras ministru Vladimiru Kaupužu, ar kura palīdzību jaunā komponista dziesma “Liepājai” iekļauta 1970. gada Latvijas PSR Dziesmu svētku repertuārā.
2008. gadā kādā intervijā Kaupuža kungs par to atminējās, ka viņš un kolēģi nolēma Paula kunga dziesmu pielāgot vīru kora vajadzībām, turklāt to saukt “Manai pilsētai.”
“Bez Paula ziņas,” tā vēstīja kādreizējais ministrs.
“Tā varēja notikt tikai padomju laikos. Pauls ar skepsi atnāca uz mēģinājumiem, bet aranžējums bija tik ļoti veiksmīgs, tauta Paulu mīlēja, un viņš piedzīvoja neiedomājamu triumfu.”
Vēl lielāks un varbūt okupācijas apstākļos vēl neiedomājamāks triumfs parādījās trīs gadus vēlāk, kad uz Dziesmu svētku simtgadi 1973. gadā Raimonds Pauls sakomponēja dziesmu “Manai dzimtenei” ar dzejnieka Jāņa Petera vārdiem.
Svētku repertuārā dziesma neskanēja. Tā izdota minialbumā ar divām citām dziesmām kā veltījums latviešu dziesmu svētku simtgadei. Dziesmu izpildīja Raimonda Paula favorīti Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks kopā ar Latvijas radio kori.
1977. gada dziesmu svētkos “Manai dzimtenei” bija repertuārā. Kopkorim nācās to nodziedāt vairākkārt, un laikā kopš tam dziesma nepārprotami ir iekļuvusi dziesmu svētku un vispār latviešu mūzikas zelta fondā.
Ilgus gadus Raimonds Pauls darbojās Latvijas radio kā radio un televīzijas vieglās un džeza mūzikas orķestra vadītājs, pēcāk kā mūzikas raidījumu redakcijas galvenais redaktors.
1986. gadā pēc Paula kunga iniciatīvas izveidots jauno dziedātāju konkurss Jūrmala. Formālais nosaukums bija Vissavienības jauno izpildītāju konkurss, un piedalījās 12 mākslinieki no PSRS republikām.
Katram dalībniekam bija jādzied viena jauna dziesma un viens padomju šlāgeris. Labākie tika līdz finālam, kur bija jādzied oriģināldziesma.
Par pirmo galvenās balvas saņēmēju dziedātāju konkursā Jūrmala kļuva Rodrigo Fomins, jeb Igo.
Krietni daudz gadu vēlāk Raimonds Pauls būs instrumentāls cita festivāla organizēšanā.
Tas bija festivāls, kurš katru gadu krasi un vulgāri pārkāpa valsts valodas likumu, vārdā to neminēšu, un ir tikai un apsveicami, ka tāda mūsu valstī vairs nav.
Toties varu pieminēt Latvijas radio masīvi populāro un ikgadējo Mikrofona aptauju. Pirmā bija 1971. gadā. Dziesmu “Mežrozīte” izpildīja Zigfrīds Račiņš, komponists bija Raimonds Pauls.
1972. gadā dziesmu izpildīja Ojārs Grīnbergs, komponists Raimonds Pauls. 1973. gadā Margarita Vilcāne un Raimonds Pauls. 1974. gadā Bumbiere, Vilcāne, Grīnbergs un Viktors Lapčenoks … un Raimonds Pauls.
Pēc 1971. gada Mikrofona aptaujā bija PSRS ideoloģisku iemeslu dēļ radīts pārtraukums. Taču jau 1976. gadā aptauja atkal notika. Dziesma bija “Mēmā dziesma,” izpildītāji bija Lapčenoks un Bumbiere, un komponists, protams, bija Raimonds Pauls.
Pirmajās 11 Mikrofona aptaujās nenovēršami laurus plūca Paula kunga kompozīcijas. Tikai 1984. gadā pienāca kādam citam, un tas bija Uldis Marhilēvičs.
Kādu laiku Ojārs Raimonds Pauls pavadīja politikā. Viņš bija pēdējās Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kādu laiku kultūras ministrs un tad deputāts vairākos Saeimas sasaukumos.
Par to vairs neko neteikšu, jo ir fakts, ka no skatuves māksliniekiem var sanākt labs politiķis un deputāts, bet tas ne vienmēr tā ir, un šajā gadījumā tas tā īpaši nebija.
Raimonds Pauls savos 87 gados ir izdarījis vairāk nekā septiņi citi komponisti kopā ņemti.
Viņš ir mūzikas autors vairākiem mūzikliem, trim baletiem un vairāk nekā 50 kinofilmām, plus vēl daudzām teātra izrādēm.
Man personīgi vienmēr mīļākā Raimonda Paula dziesma ir bijusi jau minētā “Mēmā dziesma,” turklāt man labāk tīk grupas Bet Bet un nevis Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka izpildījumā.
Zinu, ka Raimondam Paulam un viņa ilggadīgajai mūzai un dzīvesbiedrei Lanai pēdējā laikā drusku ir klibojusi veselība. Ceru, ka viss būs labi, un daudz laimes diženajam maestro jubilejā!
