Foto – LETA

Atbild Dzintras Gekas jaunākās dokumentālās filmas “Bērnības zeme Sibīrija” varoņi. 


Lasītākie

Kāpēc ar gadiem pieaug svars? Kaloriju skaitīšana nepalīdzēs, lūk, kas tev jādara

RAKSTA REDAKTORS

“Kad sāku rādīt slaidus par Ukrainu, redzēju, ka vairāki skolēni novērsa skatienu…” Pieredzes stāsts par krievvalodīgajiem jauniešiem 7

“To bezjēdzīgo brīvdienu 1. maijā sen bija laiks izbeigt.” Sociālo tīklu lietotāju viedokļi par 1.maiju kā oficiālu brīvdienu 142

Lasīt citas ziņas

Ruta Ikauniece:
 “Pirmkārt, nebaidīties. Nav pareizi nedomāt, novērsties no tā, kas bijis, un tikai zūdīties par daudzajām sēru dienām. Tā vietā ar patiesu skaidrību un pietāti iepazīsim savu vēsturi, arī baisās un skarbās lappuses. Sāpīgi? Bet arī bezgala svētīgi. To esmu pieredzējusi pati, piedaloties Dzintras Gekas organizētajos Sibīrijas bērnu braucienos. Vienīgi patiesība attīra tautu un dara to īsti brīvu. Nevar atstāt savu pagātni miglā un neizgaismotu, tad arī nākotne kļūst tukša un neskaidra. Dzintra Geka ar savām filmām un darbību mūs modina, dara stiprākus un ved attīrīšanās ceļā. Es priecājos par katru, kam pietiek dūšas. Pateicos jaunajam režisoram Valteram Sīlim par Nacionālajā teātrī iestudēto Melānijas Vanagas “Veļupes krastā”.”

Marija Krūmiņa:
 “Ir jārāda filmas par vēsturi. Jāstāsta par to visās auditorijās, it īpaši bērniem skolās tā, lai skartu jūtas, lai viņi pagātnes notikumus izprastu, izdzīvotu emocionāli. Ļoti ceru, ka skolotāji pratīs to izdarīt, arvien stāstot, cik tūkstošus izsūtīja un cik bērnu aizgāja bojā. Valsts kultūrpolitikā jāpievērš lielāka vērība vēstures atmiņai. Un arī mēs ikviens varam stāstīt savu pieredzi draugiem, paziņām kā šeit, tā arī ārzemēs. Jāceļ augšā represēto daiļrade un jāizdod, kā es izdevu sava tēva dzejoļu krājumu.

ASV jaunās sankcijas vērstas pret Krievijas ieroču programmu

VIEGLAIS TESTS. Ja nevari atbildēt 100% pareizi uz šiem jautājumiem, tad tu neesi pārāk gudrs

Krimināls

Bijušais augsta ranga Kazahstānas politiķis videonovērošanas kamerās redzams līdz nāvei sitam savu sievu

Mums jādomā arī par to, kādas izaugs nākamās paaudzes, un mani kā ārsti satrauc tas, ka medijos tiek rādīts daudz agresijas – gan filmās, gan multiplikācijas filmās.”

Dace Siliņa:
 “Šī piemiņas diena jāsaglabā un skolēniem vēstures stundās ik gadu, tuvojoties 25. martam, jāstāsta arī par 14. jūniju tāpēc, ka šo pirmo izsūtīšanu upurus pieminam vasarā, kad skola jau beigusies. Šīs dienas ir būtiska mūsu vēstures daļa, un tām ir ļoti nozīmīga vieta arī valsts ideoloģijas izveidē. Diemžēl 50 gadus Latvijā dominējusi cita ideoloģija, cita valoda, un tā laika sekas jūtamas vēl tagad, jo nopietnas pārmaiņas nenotiek ātri. Ņemot vērā, ka Latvija atrodas krustcelēs starp Austrumiem un Rietumiem, latvietis varējis izdzīvot, būdams noslēgts, introverts, piesardzīgs, ka labāk mazāk publiski runāt un mazāk piedalīties aktivitātēs. Varbūt divās trijās paaudzēs arī raksturs var mainīties, un kļūsim ekstravertāki, enerģiskāki.

Bērniem un mazbērniem cenšos stāstīt par vēsturi tā, lai ieinteresētu, nevis uzspiestu savu redzējumu, un ņemu mazdēlus līdzi uz dokumentālo filmu pirmizrādēm.”

Astrīda Ruško:
 “Sabiedrībai jābūt zinošai par savu vēsturi, par saviem gudriem cilvēkiem. Dzintra Geka dara ļoti svētīgu darbu, rādot cilvēkus, kuri vēl atceras, kā izsūtīšanas notika. Daudzi neizprot, kāpēc par to vēl tagad jārunā. Taču bez pagātnes nav tagadnes un bez tagadnes nav nākotnes. Mums taču jāpriecājas, ka mums ir sava valsts. Vairāk uzmanības jāvelta jaunatnes apmācībai un nodarbināšanai, jāaudzina patriotisms. Un vajadzīgs darbs, jo, ja cilvēkam nav darba, tad pamazām patriotisms zūd. Pārāk maz tiek stāstīts par mūsu pašu veiksminiekiem, kam sekmējas biznesā, kas kopj apkārtni un vairo skaistumu. Tas vajadzīgs, lai jauniešiem būtu no kā ņemt paraugu.”

Juris Vidiņš:
 “Tāpat kā ebreji piemin holokausta upurus, tā arī mums jāpiemin traģiskais 25. marts un 14. jūnijs. Jāmācās no ebrejiem, kuri dod pamatīgu pretsparu ikkatram, kurš iedomātos noliegt holokaustu. Mums jābeidz vienreiz auklēties ar tiem, kuri attaisno izvešanas, un jāsauc pie kriminālatbildības, jāsoda tie, kuri noliedz, ka pret latviešiem notikušas zvērības. Bet mūsu sabiedrība diemžēl vēl nav izaugusi līdz tādiem radikāliem soļiem.

Valstij un arī pašvaldībām jāpiešķir līdzekļi vēsturiskām filmām un grāmatām. Saku paldies pašvaldībām, kuras jau tagad to dara.”