Foto: Unsplash

Olafs Zvejnieks: Planētu sildošo siltum­nīcefekta gāzu izmešu efektīvu samazināšanu kavē trīs apstākļi 5

Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Auns – Minhene, Lauva – Parīze: kuru Eiropas pilsētu vajadzētu apmeklēt tavai zodiaka zīmei 12
Kokteilis
VIDEO. “Nākamais apkaunojums aiz Galkina!” Laima Vaikule koncertā dzied ukraiņu valodā, kas nokaitinājis krievvalodīgos
VIDEO. Kaut kas neredzēts! Uz Gaujas tilta pie Cēsīm “atgriezusies ziema” – grūti pat pabraukt 16
Lasīt citas ziņas

Planētu sildošo siltum­nīcefekta gāzu (SEG) izmešu efektīvu samazināšanu kavē trīs apstākļi – pirmkārt, tas, ka labumi (lēta enerģija) ir baudāmi šodien, bet cena (globālā sasilšana) būs jāmaksā nākotnē. Otrkārt, tas, ka labumi (darbības, kas rada SEG emisijas) ir lokāli, bet rezultāti un cena (tā pati globālā sasilšana) būs globāli.

Visbeidzot, treškārt, efektīvākie SEG emisiju ierobežošanas pasākumi uzliek pārāk lielu slogu attīstības valstīm, savukārt par kompensāciju mehānismu par šādu slogu, kuru būtu jāsniedz attīstītajām valstīm, ir politiski grūti vienoties.

CITI ŠOBRĪD LASA
Būšu godīgs – esmu skeptiķis. Skeptiķis nevis par to, ka planēta sasilst, bet gan par to, ka cilvēcei izdosies vienoties par efektīviem mehānismiem globālās sasilšanas apturēšanai.

Īpaši neticu pat tam, ka pat tajā pasaules daļā, kas uzņēmusies globālo vadību cīņā pret klimata pārmaiņām – Eiropas Savienībā –, izdosies sasniegt deklarētos 2030. un 2050. gada mērķus. Neapšaubāmi, ka šim mērķim tiks tērēta liela nauda, neapšaubāmi notiks virzība uz ekonomikas un sadzīves zaļumu, neapšaubāmi, ka ļoti daudziem uzņēmumiem tā ir tāda modernizācijas iespēja, kādas otrreiz nebūs vēl ilgi.

Tomēr izvirzītais mērķis – 55% SEG emisiju samazinājums tuvāko astoņu gadu laikā un pilnīga nulle pēc 28 gadiem – man nešķiet reāli sasniedzams šādā termiņā. Tāpēc, ka prasa ļoti lielus ierobežojumus jau rīt, kam sabiedrība nešķiet gatava, jo cena būs jāmaksā tikai nākotnē, un tāpēc, ka SEG emisiju radīšana dod darba vietas un lokālus labumus, bet efekti būs globāli, nevis lokāli.

Piemēram, Polijas ogļu šahtas “Turow” stāsts – Čehija to pieprasa slēgt jau vakar, jo tās ekspluatācija krasi pazeminot gruntsūdeņu līmeni robežai tuvajos Čehijas rajonos, savukārt Polija šādas prasības sauc par bezatbildīgām, atgādinot, ka šahtas produkcija veido 7% no visas Polijas enerģētikas.

Vēlētājiem Polijas ogļu ieguves reģionos valdība sola ogļu ieguves pārtraukšanu ļoti pakāpeniski, vairāku desmitu gadu laikā, ne pašreiz dzīvojošo cilvēku mūža laikā. Un tas notiek Eiropas Savienībā, kuras ogļu reģioni vismaz var rēķināties ar Solidaritātes fonda finansējumu, lai pārkārtotu to reģionu dzīvi, kurus būtiski ietekmēs pārmaiņas, kas saistītas ar Zaļā kursa īstenošanu. Un kā tas izskatīsies attīstības valstīs?

Tieši par to vietnē “Project Syndicate” raksta triju ANO ģenerālsekretāru ekonomiskais padomnieks un ASV Kolumbijas universitātes profesors Džefrijs Sakss.

Glāzgovas klimata konference cieta no tās pašas neuzticības starp attīstītajām un attīstības valstīm, kas grāvusi sarunas par klimata pārmaiņu ierobežošanu jau trīs gadu desmitus, viņš saka, un šīs neuzticības pamatā ir tieši finanšu jautājums.

Attīstības valstis uzskata klimata pārmaiņas par attīstīto valstu problēmu, kas ļauj tām izvairīties no atbildības par savu vēsturisko un pašreizējo darbību klimata pārmaiņu veicināšanā.

Neuzticību vēl vairāk veicina tas, ka attīstītās valstis savu ekonomiku glābšanai no Covid-19 pandēmijas sekām samērā viegli atrada 20 triljonus dolāru, bet tās nespēj savākt 200 reizes mazāku summu – 100 miljardus –, kas attīstības valstīm klimata pārmaiņu ierobežošanai tika apsolītas vēl 2009. gadā.

Reklāma
Reklāma

Šobrīd attīstības valstis ik gadu saņem palīdzību globālās sasilšanas mazināšanai 79 miljardu apmērā, 100 miljardu robežu plānots sasniegt vien 2025. gadā. Turklāt apetīte rodas ēdot – tajā pašā Glāzgovas konferencē jau izskanēja balsis, ka patiesībā attīstības valstīm vajadzīga no divām līdz pat desmit reizēm lielāka summa.

Nekādu optimismu tajās valstīs, kas maksā šo summu, šādi paziņojumi, protams, neradīja. Jāpiezīmē, ka apmēram 0,5% no ES iekšzemes kopprodukta pašlaik tiek novirzīti dažādiem atbalsta pasākumiem attīstības valstīs, ASV šī daļa ir trīs reizes mazāka – 0,17% no IKP.

Sakss argumentē, ka jābeidz uzticēties bagāto valstu “labprātīgajiem” ziedojumiem, bet jārada globāls finansēšanas mehānisms, piemēram, tāds, kurā augsto ienākumu valstis maksātu piecus ASV dolārus par katru tonnu CO2 emisiju, vidējo ienākumu valstis, kā Latvija, – divarpus dolārus par katru tonnu, un šo maksājumu apjoms katrus piecus gadus dubultotos.

Tā kā augsto ienākumu valstis katru gadu emitē apmēram 12 miljardus tonnu ogļskābās gāzes, bet vidējo ienākumu valstis – apmēram 16 miljardus tonnu, tad šāda sistēma jau pašā sākumā radītu apmēram 100 miljardu dolāru ieņēmumus, kurus visus varētu novirzīt attīstības valstu vajadzībām, viņš saka. Jautājums tikai – vai tiešām pasaule spēs vienoties par šādas sistēmas iedibināšanu?

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.