Diāna Jance: Klusināts novērtējums 0
Svētdien beidzās Tallinas “Melno nakšu” kinofestivāls un Latvijā priecājamies par šogad vienīgo iegūto balvu tā industrijas sadaļā “Works In Progress”, kur atbalstu filmas pēcapstrādes procesam (galveno balvu) saņēma režisores Daces Pūces topošā pilnmetrāžas spēlfilma “Bedre”, kas finansēta Nacionālā Kino centra bērnu un jauniešu filmu programmā.
Ir žēl, ka Latvijas filmas ieguva tik klusinātu Tallinas starptautisko žūriju novērtējumu.
No otras puses – es pati pieredzēju igauņu kinoskatītāju interesi par mūsu filmām, un, neapšaubāmi, pilnas zāles ieinteresētu skatītāju arī var uzskatīt par balvu. Igauņu skatītājus interesēja un aizrāva gan Jāņa Ābeles “Jelgava ’94”, gan Ginta Zilbaloža “Projām”, gan Lailas Pakalniņas “Karote”.
Droši vien patriotisku jūtu vadītai, man būtu gribējies, lai kādu no balvām saņem arī “Lielā Kristapa” balvas ieguvēja – Jura Kursieša spēlfilma “Oļegs”. Tomēr par subjektīvu šo vēlēšanos nosaukt nevar – filmai piemīt augsta profesionāla kino kvalitāte, un to apliecina režisora, scenārija autores un kinoperatora darbs, un, neapšaubāmi, arī izcila aktieru meistarība.
“Oļegs” ir tikai trešā pilnmetrāžas spēlfilma Latvijas vēsturē, kas piedalījusies Kannu filmu festivālā. (Līdz šim Latviju festivālā pārstāvējušas divas pilnmetrāžas spēlfilmas – 1998. gadā Lailas Pakalniņas “Kurpe” , savukārt 2018. gadā par Kannu kino klasiku tika atzīta Rolanda Kalniņa “Četri balti krekli”).
Jāpiebilst, ka Jura Kursieša filma jau ir ieguvusi “Grand Prix” arī citos Eiropas festivālos. Tomēr, iespējams, ģeopolitiski ir svarīgāk, ka Baltijas kinofestivālos izceļam kinostāstus no tālām valstīm, tādējādi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vārdus aiznesot tālu pasaules kartē.
Tallinā galvenās balvas ieguva Āzijas kino pārstāvji – “Grand Prix” saņēma japāņu filma “Kontora”, bet par labāko režisoru atzīts filipīniešu kino pārstāvis Juns Robless Lana par filmu “Kalel (15)”.
Jebkurai nozīmīga kinofestivāla žūrijai ir jāizvērtē ļoti daudz filmu.
Tik daudz, ka “vienkāršs skatītājs” droši vien darītu visu iespējamo, lai no tāda darba atteiktos. Piemēram, Tallinas “Melno nakšu” 2018. gada festivāls bija saņēmis 2400 pilnmetrāžas mākslas filmu pieteikumus, no kuriem festivālam tika izvēlētas 268.
Filmas izvēlas pēc profesionāliem kritērijiem un pēc subjektīva vērtējuma, un bieži tieši tas ir izšķirošais. “Mēs nolēmām atbalstīt projektu, jo mūs ļoti ieinteresēja, ar ko filma beigsies,” noteica viens no lēmumiem.
Tallinas “Melno nakšu” festivāla Baltijas filmu skates galveno balvu ieguva lietuviešu režisora Tomasa Vengra filma “Dzimtene”, ko līdzproducējusi latviešu filmu studija “Lokomatīve”. Starp citu, skanot komponista Kārļa Auzāna mītiskajai mūzikai, galvenā varone Viktorija vienu brīdi saka: “Neatceros, kā tas viss beidzās.”
Mazai atkāpei: oktobrī Rīgas Starptautiskā kino festivāla pilnmetrāžas filmu konkursa galveno balvu par vēsturisko drāmu “Nova Lituania” saņēma lietuviešu režisors Karolis Kaupinis.
“Rīga IFF 2019” žūrija savu lēmumu galveno Baltijas skates balvu piešķirt šim melnbaltajam darbam pamatoja ar to, ka tā ir “humānistiska un smalki veidota spēlfilmas debija, kas pārsteidza gan ar savu briedumu, gan ar aktuālo un trāpīgo politisko vēstījumu”. Savā ziņā tieši tādus pašus vārdus varētu teikt par daudzām Baltijas filmām.
Kinofestivālu laiks jau nebeidzas. Latvijas Nacionālā kinocentra vadītāja Dita Rietuma par Latvijas pēdējā laika filmu ceļiem pasaulē nupat teica: “Latvijas filmas ceļo ļoti intensīvi, vairāk nekā jebkad, un arī starptautisko festivālu izrādītāju interese ļoti liela.”
Nobeigumā kādas “Melno nakšu” žūrijas atzītas filmas balvas pamatojums: “Godīgam un vienkāršam stāstījumam par vissarežģītākajiem rakursiem cilvēkā un viņa vērtību, nostalģiskam realitātes attēlojumam un spožas aktiermākslas nodrošināšanai.” Gandrīz kā teikts par “Oļegu”, vai ne?
