“laika dzirkstele tuvojas deglim.” Daiņa Deigeļa dzeja 0
Dainis Deigelis (1983) ir dzejnieks, kura daiļradē pēdējo gadu laikā ir jūtams manāms pacēlums – pabeidzis Dzejas meistardarbnīcu Literārajā akadēmijā, iesaistījies Latvijas PEN organizācijā un politiskajā partijā, kļuvis par vienu no atdzejotājiem festivāla “Dzeja bez robežām” laureātes Gaļinas Rimbu dzejai un – visbeidzot – kopā ar jauno izdevēju Valteru Dakšu nācis klajā ar savu pirmo dzejas grāmatu “Dievs Beidz” (2018).
Un, protams, aktīvi publicē ne tikai savu dzeju Latvijas kultūras medijos, bet arī labprāt pauž pilsonisko nostāju valstij svarīgos jautājumos. Kļuvis zināms un tiek lasīts.
Bet kādreiz viņš ir bijis vien piecpadsmit gadus vecs dzejnieks, kurš sācis dzejot, mācoties Gaujienas skolā, vēlāk ar augstākas proves literatūru iepazinies studējot un, visbeidzot, priecājies par pirmo autorvakaru Rīgā. Kā tas ir – būt ne tikai dzejniekam, bet arī pilsoniski aktīvam?
– Kā tu pastāvi starp dzeju, maizes darbu, rūpēm par saviem pēcnācējiem un politiku?
D. Deigelis: – Kopš skolas laikiem esmu bijis sabiedriski un politiski aktīvs, spēļu vietā izvēlējos skatīties raidījumus “Globuss”, vienmēr interesēja Latvijas vēsture. Esmu bijis gan mazpulcēns, gan jaunsargs, vidusskolas laikā vairākus gadus vadīju organizācijas “Klubs “Māja” – jaunatne vienotai Eiropai” nodaļu, biju skolas un rajona jauniešu padomēs.
Politiskajā amplitūdā esmu nogājis ceļu no konservatīva nacionālista līdz sociāldemokrātam. To visu ir veicinājusi raibā dzīves pieredze, iepazīstot dažādu slāņu, tautību un nodarbošanās cilvēkus, strādājot kopā, saprotot, ka visus mūs patiesībā vieno tās pašas sociālās problēmas un sapņi par labāku dzīvi un ka mums ir jāiemācās iet kopā savā dažādībā uz vienotu sabiedrību un valsti.
Tas man licis pievērsties sociāli asiem dzejniekiem – Eduardam Veidenbaumam, Alenam Ginsbergam, Rainim, Ingai Gailei, Čārlzam Bukovskim, Gaļinai Rimbu, Klāsam Andersonam. Mūžīgi savā taisnīguma izjūtā un malēniskajā velmē lidot 10 cm virs zemes mans skolotājs un dzīves kompass paliks Ojārs Vācietis.
– Cik daudz esi gatavs izdarīt vai upurēt, lai padarītu pasauli labāku?
– Es varētu apgalvot, ka visu, bet, kopš vairs neesmu viens un man ir ģimene, nemitīgi jāpatur prātā, ka tā ir robeža, kuru nevaru pārkāpt. Lai gan krietns cilvēks nedrīkst stāvēt malā, ja redz, ka pasaulē pār brīvību tumsa sabiezē un citi tēvi ir aiz restēm sirdsapziņas dēļ – kā Oļegs Sencovs vai – vēl nesen – Ansis Ataols Bērziņš, kuri neredz savus bērnus pieaugam.
Materiālismā iegrimušajai pasaulei jāatgādina, ka īsti nevaram būt brīvi, ja pieļaujam, ka noteiktu interešu vārdā nebrīvs ir kāds cits. Tu vari būt brīvs tikai tik ilgi, kamēr esi gatavs cīnīties par brīvību citam. Malēniešu ideālisms nekur nav zudis.
– Kā rīkojies, ja ļoti gribas rakstīt par kaut ko asi sociālu dzejā – ļaujies?
– Es tad arī rakstu, dažreiz emociju dēļ varbūt sanāk diezgan plakātiski un sakāpināti, bet ceru, ka godīgi. Tas man šķiet galvenais.
– Tā kā arī Rainis ir bijis politikā, tad rodas jautājums – kas ir tava Aspazija?
– Mana Aspazija ir sieva Agnese, bez viņas ikdienas rūpēm un pamudinājuma es noteikti nebūtu tas, kas esmu kļuvis, viņa ir mans bargākais kritiķis un atbalstītājs. Un es ļoti labi apzinos, ka viņai tas nenāk viegli.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Dainis sākotnēji piedāvāja divas dzejoļu kopas – vienu viņš nodēvēja par lirisko un otru – par aso. Taču liriskā kopa izrādījās spēcīgāka un varbūt pat tāpēc asāka savā iedarbībā uz lasītāju. Iespējams, Dainis pierāda to, ka latviešu literatūrā asi sociāla dzeja nenozīmē kliedzienu, bet gan domīgu lirismu, kurā iestrādāts deglis. Un nav jau obligāti jālieto tieša valoda, jo, par laimi vai diemžēl, mūsu sabiedrība pieradusi pie daudznozīmības.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Daiņa Deigeļa jaunāko dzejoļu kopu.
***
nekad neskumsti
draudziņ
nekad neskumsti
bet ir jau piecas minūtes pāri pusnaktij
man uz savām plaukstām
ir jāaiznes tava gaisma
jo it nekas nav mūžīgs
vien krustojumā
kur tūkstošiem ceļu
aiziet katrs pretī savam saullēktam
es ieberu laternu ziedputekšņus
tavos matos
mūžīgi
***
tas nav nekas neparasts
tavs gars vienmēr ir bijis
svarīgāks par miesu
katrā rītausmas lāsē
zudušās pilsētas parkos
aizēnots cilvēks
pastaigas solī paiet garām
un atvēris acis saka
es redzu viņus kā kokus staigājam
kā akmeņus zudušās pilsētas pamatos
ko uguns attīrījusi elpot
tāpat kā vienīgajās debesīs
no kurām tā joprojām dzird trauksmes sirēnas
savos sabrukušo fabriku skursteņos
kā vēlas atvasaras rītā
atkal meklējot tevi
klusais gājēj rītausmas krēslā
kam gars vienmēr ir bijis
svarīgāks par miesu
stāvi rīta saulē silts
asinssārts
***
cik zaglīgas plaukstas
zog sirdspukstus
nezinot ka tie nekad nav
piederējuši man
tikai debesis zilas
uz maniem pleciem
uz maniem ceļiem
laika dzirkstele tuvojas deglim
rīt zaglīgas plaukstas
glāstīs glancētas drupas
lasīs dzejoļus kā uzrakstus pieminekļiem tam
kam mani sirdspuksti pieder
slepenai domai
par apkampšanos
pašam ar savu nepieradināto zvaigzni
kuru nevar redzēt
zināt saprast zagt
tikai pēdējā uguns
acu plakstiņos
tu
pats
balss
kas atrodas
viņpus tam visam
***
tu man piedod to vētras
kuras neaizsūtīju vēstulē
vakar pulksten deviņos
pēc vienmēr melīgā laika
pēdējā nenosalušās margrietiņas lapa
vēstīja lielu mokošu klusumu
kuru nepārvar virsskaņas lidmašīnas
nepārsāp laiks
tikai līdz pēdējai sekundei
neciešami smeldz nepateikts
es tikai gribēju
lai visas upes
saplūst ar jūru
es tikai gribēju
mūžīgu pavasari vieninieka kamerā
aiz kuras restēm
es vakaros pielūdzu
un saku ar labu nakti vētrai
kurai
dzīvo
TU
