Kultūra
Literatūra

“laika dzirkstele tuvojas deglim.” Daiņa Deigeļa dzeja0


Dainis Deigelis
Dainis Deigelis
Foto: Timurs Subhankulovs

Dainis Deigelis (1983) ir dzejnieks, kura daiļradē pēdējo gadu laikā ir jūtams manāms pacēlums – pabeidzis Dzejas meistardarbnīcu Literārajā akadēmijā, iesaistījies Latvijas PEN organizācijā un politiskajā partijā, kļuvis par vienu no atdzejotājiem festivāla “Dzeja bez robežām” laureātes Gaļinas Rimbu dzejai un – visbeidzot – kopā ar jauno izdevēju Valteru Dakšu nācis klajā ar savu pirmo dzejas grāmatu “Dievs Beidz” (2018).

Un, protams, aktīvi publicē ne tikai savu dzeju Latvijas kultūras medijos, bet arī labprāt pauž pilsonisko nostāju valstij svarīgos jautājumos. Kļuvis zināms un tiek lasīts.

Bet kādreiz viņš ir bijis vien piecpadsmit gadus vecs dzejnieks, kurš sācis dzejot, mācoties Gaujienas skolā, vēlāk ar augstākas proves literatūru iepazinies studējot un, visbeidzot, priecājies par pirmo autorvakaru Rīgā. Kā tas ir – būt ne tikai dzejniekam, bet arī pilsoniski aktīvam?

– Kā tu pastāvi starp dzeju, maizes darbu, rūpēm par saviem pēcnācējiem un politiku?

D. Deigelis: – Kopš skolas laikiem esmu bijis sabiedriski un politiski aktīvs, spēļu vietā izvēlējos skatīties raidījumus “Globuss”, vienmēr interesēja Latvijas vēsture. Esmu bijis gan mazpulcēns, gan jaunsargs, vidusskolas laikā vairākus gadus vadīju organizācijas “Klubs “Māja” – jaunatne vienotai Eiropai” nodaļu, biju skolas un rajona jauniešu padomēs.

Politiskajā amplitūdā esmu nogājis ceļu no konservatīva nacionālista līdz sociāldemokrātam. To visu ir veicinājusi raibā dzīves pieredze, iepazīstot dažādu slāņu, tautību un nodarbošanās cilvēkus, strādājot kopā, saprotot, ka visus mūs patiesībā vieno tās pašas sociālās problēmas un sapņi par labāku dzīvi un ka mums ir jāiemācās iet kopā savā dažādībā uz vienotu sabiedrību un valsti.

Tas man licis pievērsties sociāli asiem dzejniekiem – Eduardam Veidenbaumam, Alenam Ginsbergam, Rainim, Ingai Gailei, Čārlzam Bukovskim, Gaļinai Rimbu, Klāsam Andersonam. Mūžīgi savā taisnīguma izjūtā un malēniskajā velmē lidot 10 cm virs zemes mans skolotājs un dzīves kompass paliks Ojārs Vācietis.

– Cik daudz esi gatavs izdarīt vai upurēt, lai padarītu pasauli labāku?

– Es varētu apgalvot, ka visu, bet, kopš vairs neesmu viens un man ir ģimene, nemitīgi jāpatur prātā, ka tā ir robeža, kuru nevaru pārkāpt. Lai gan krietns cilvēks nedrīkst stāvēt malā, ja redz, ka pasaulē pār brīvību tumsa sabiezē un citi tēvi ir aiz restēm sirdsapziņas dēļ – kā Oļegs Sencovs vai – vēl nesen – Ansis Ataols Bērziņš, kuri neredz savus bērnus pieaugam.

Materiālismā iegrimušajai pasaulei jāatgādina, ka īsti nevaram būt brīvi, ja pieļaujam, ka noteiktu interešu vārdā nebrīvs ir kāds cits. Tu vari būt brīvs tikai tik ilgi, kamēr esi gatavs cīnīties par brīvību citam. Malēniešu ideālisms nekur nav zudis.

– Kā rīkojies, ja ļoti gribas rakstīt par kaut ko asi sociālu dzejā – ļaujies?

– Es tad arī rakstu, dažreiz emociju dēļ varbūt sanāk diezgan plakātiski un sakāpināti, bet ceru, ka godīgi. Tas man šķiet galvenais.

– Tā kā arī Rainis ir bijis politikā, tad rodas jautājums – kas ir tava Aspazija?

– Mana Aspazija ir sieva Agnese, bez viņas ikdienas rūpēm un pamudinājuma es noteikti nebūtu tas, kas esmu kļuvis, viņa ir mans bargākais kritiķis un atbal­stītājs. Un es ļoti labi apzinos, ka viņai tas nenāk viegli.

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Dainis sākotnēji piedāvāja divas dzejoļu kopas – vienu viņš nodēvēja par lirisko un otru – par aso. Taču liriskā kopa izrādījās spēcīgāka un varbūt pat tāpēc asāka savā iedarbībā uz lasītāju. Iespējams, Dainis pierāda to, ka latviešu literatūrā asi sociāla dzeja nenozīmē kliedzienu, bet gan domīgu lirismu, kurā iestrādāts deglis. Un nav jau obligāti jālieto tieša valoda, jo, par laimi vai diemžēl, mūsu sabiedrība pieradusi pie daudznozīmības.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Daiņa Deigeļa jaunāko dzejoļu kopu.

***

nekad neskumsti

draudziņ

nekad neskumsti

bet ir jau piecas minūtes pāri pusnaktij

man uz savām plaukstām

ir jāaiznes tava gaisma

jo it nekas nav mūžīgs

vien krustojumā

kur tūkstošiem ceļu

aiziet katrs pretī savam saullēktam

es ieberu laternu ziedputekšņus

tavos matos

mūžīgi

 

***

tas nav nekas neparasts

tavs gars vienmēr ir bijis

svarīgāks par miesu

katrā rītausmas lāsē

zudušās pilsētas parkos

aizēnots cilvēks

pastaigas solī paiet garām

un atvēris acis saka

es redzu viņus kā kokus staigājam

kā akmeņus zudušās pilsētas pamatos

ko uguns attīrījusi elpot

tāpat kā vienīgajās debesīs

no kurām tā joprojām dzird trauksmes sirēnas

savos sabrukušo fabriku skursteņos

kā vēlas atvasaras rītā

atkal meklējot tevi

klusais gājēj rītausmas krēslā

kam gars vienmēr ir bijis

svarīgāks par miesu

stāvi rīta saulē silts

asinssārts

 

***

cik zaglīgas plaukstas

zog sirdspukstus

nezinot ka tie nekad nav

piederējuši man

tikai debesis zilas

uz maniem pleciem

uz maniem ceļiem

laika dzirkstele tuvojas deglim

rīt zaglīgas plaukstas

glāstīs glancētas drupas

lasīs dzejoļus kā uzrakstus pieminekļiem tam

kam mani sirdspuksti pieder

slepenai domai

par apkampšanos

pašam ar savu nepieradināto zvaigzni

kuru nevar redzēt

zināt saprast zagt

tikai pēdējā uguns

acu plakstiņos

tu

pats

balss

kas atrodas

viņpus tam visam

 

***

tu man piedod to vētras

kuras neaizsūtīju vēstulē

vakar pulksten deviņos

pēc vienmēr melīgā laika

pēdējā nenosalušās margrietiņas lapa

vēstīja lielu mokošu klusumu

kuru nepārvar virsskaņas lidmašīnas

nepārsāp laiks

tikai līdz pēdējai sekundei

neciešami smeldz nepateikts

es tikai gribēju

lai visas upes

saplūst ar jūru

es tikai gribēju

mūžīgu pavasari vieninieka kamerā

aiz kuras restēm

es vakaros pielūdzu

un saku ar labu nakti vētrai

kurai

dzīvo

TU

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.