Kultūra
Literatūra

Latgaliskajos tekstos – kā zivs ūdenī0


Sandra Ūdre: “Latgaliešu rakstu valodas prestižu varētu izglābt tekstu jauna kvalitāte – tēmas vienreizīgs atspoguļojums, jaunas idejas, meistarīgi izturēts stils.”
Sandra Ūdre: “Latgaliešu rakstu valodas prestižu varētu izglābt tekstu jauna kvalitāte – tēmas vienreizīgs atspoguļojums, jaunas idejas, meistarīgi izturēts stils.”
Foto: Māris Justs

Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

 

“Latgaliešu rakstu valoda man ir dabisks radošas izpausmes veids, rakstot latgaliski dažādu žanru un satura tekstus, jūtos kā zivs ūdenī, – man patīk rakstīt latgaliski,” stāsta literāte un kultūras žurnāliste Sandra Ūdre.

 

Autore ir filoloģe: Rēzeknes Augstskolā (tagadējā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) iegūts bakalaura un maģistra grāds filoloģijā, latviešu valodas un literatūras un kultūrvēstures skolotāja kvalifikācija, Daugavpils Universitātē studējusi doktora studiju programmā “Valodniecība”.

Savulaik arī strādājusi Rēzeknes Augstskolā, šobrīd Sandras dzīvē virsroku ņēmusi žurnālistika – ir latgaliešu kultūras ziņu portāla “lakuga.lv” un žurnāla “A12” žurnāliste.

Ir piedalījusies un joprojām iesaistās dažādos projektos, kas saistīti ar latgaliešu valodu un kultūru, rediģē latgaliešu grāmatas. Latvijas Rakstnieku savienības mēnešrakstā “konTEKSTS” rubrikā “Olūtuošona” stāsta par latgaliskajiem kultūrprocesiem.

“Studējot Rēzeknes Augstskolā filoloģiju, savam kursabiedram Oskaram Seikstam, kurš kā viens no latgaliskā entuziastiem tolaik darbojās 1992. gadā iznākt sākušajā žurnālā “Jaunuo Dzeive”, iedevu dažus savus dzejoļus latgaliski.

Oskars pateica: “Redzi kaktā miskasti? Samet tur un dzeju vairs neraksti.” Viņš mani pārliecināja, ka mans lauciņš ir proza,” savus radošās darbības pirmsākumus atceras Sandra.

2016. gadā klajā nāca S. Ūdres un Juoņa Ryučāna (Ivars Magazeinis) kopdarbs – romāns “Aizlauztais spaits”, kas veltīts publicistam, kultūras un sabiedriskajam darbiniekam, izdevējam, pirmās latgaliešu atmodas darbiniekam Francim Kempam (grāmata ieguva Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2016” kā labākais sniegums literatūrā). Šogad rudenī iznāks S. Ūdres pirmā autorgrāmata – stāstu krājums “Tīsys syla bolsi”.

Kuri ir nozīmīgākie tavas dzīves notikumi, kas saistīti ar literatūras un grāmatniecības pasauli?

S. Ūdre: – 1999. gadā sāku strādāt Latgales Kultūras centra izdevniecībā, tolaik šī iestāde bija citāda pēc gara – te iznāca Oskara Seiksta veidotais latgaliešu revolucionārais kopkrājums “Pagrauda”, viņa un Līgas Gagaines romāns “Reitišku mads”, Ingridas Tāraudas pirmie dzejoļu krājumi, literāro almanahu “Olūts” rediģēja Lidija Leikuma.

Radoša vide, grāmatu tapšanas virtuve, mūsdienīgs latgaliskums – sapratu, ka gribu ar to visu būt saistīta. Es esmu ar to saistīta.

Ja par momentiem, kas noteikuši, ka gribu rakstīt, tad tas notika jau 1. klasē. Mana mīļākā grāmata aizvien ir tad izlasītā Astridas Lindgrēnes “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta”.

Es to neizlaidu no rokām, biezais sējums līmējuma vietā sāka jukt pa lapām. Mamma teica, ka vajag taču lasīt arī citas grāmatas. Lasīju, bet tās emocionāli “nepielipa”.

Vienu dienu mamma izjukušo grāmatu sadedzināja krāsnī, cerēdama, ka tās vietu ieņems cita. Tas nebija vienkārši aizvainojums, pašai par pārsteigumu nodomāju, ka šī situācija ar manu sajūtu jūkli ir kaut kad aprakstāma grāmatā – manā pašas grāmatā. Tā nu krāju tādus momentus, lai reiz to visu liktu lietā.

Pastāsti par topošo stāstu krājumu “Tīsys syla bolsi”.

Grāmatā skaru vardarbības tēmu – bet ne fizisku, kad paņem ko smagu un tūlīt bliež otram virsū, bet psiholoģiski smalko, emocionāli niansēto pazemošanu, par to, kad būt pašiem mums traucē ieaudzinātie stereotipi un dziļi ieliktie kompleksi.

Tā jau arī ir vardarbība pret cilvēku – neļaut būt viņam pašam. Daudzi mani varoņi grib izaugt no šīs situācijas, teksts var būt pamudinājums arī kādam lasītājam iziet no šā “meža”, uzdot sev jautājumu, vai viņš dzīvo tā, kā viņš grib.

Īpaši jau sievietes arī mūsdienās ģimenes saglabāšanas dēļ gatavas aizstāvēt savu vardarbīgo vīru, maksāt viņa dzērumā paņemto kredītu, risināt viņa vietā viņa problēmas, lai tikai sabiedrībai parādītu, ka viņai vispār ir vīrietis. Un padomu to visu darīt bieži sievietei dod pašas mamma.

Pie tevis vienmēr var vērsties pēc padoma, lai noskaidrotu, kā rakstāms kāds konkrētais vārds latgaliski. Ko iesaki tiem, kas vēlas apgūt latgaliešu rakstu valodas prasmes?

Tie, kas raksta latgaliski, apgalvo, ka to apguvuši vairāku gadu garumā un turpina apgūt, – meistari no debesīm nekrīt. Svarīga lieta ir pacietība. Pirmais solis, protams, ir sākšana rakstīt vispār.

Brīvi ir pieejami dažādu līmeņu latgaliešu valodas apguves materiāli, tie, kas meklē, atrod un liek lietā. Psiholoģiski grūtākā, bet efektīvākā metode – mācīties no kļūdām. Ir ļoti nepatīkami skatīties uz kļūdu labotāja izraibināto tekstu, bet jāsaņemas un jāpievēršas katram labojumam, jāliek aiz auss turpmākajā rakstīšanā.

 

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam unikālu iespēju ielūkoties Sandras Ūdres topošā stāstu krājuma “Tīsys syla bolsi” ievadteksta “Īskanis bolsi” fragmentos.

 

Īskanis bolsi

 

Muni nakts sapyni volkojās leidza parosti treis dīnys. Tod atsastuoj ci pagaist kai nabejuši, varbyut jī tik nūsagloboj da pīmāruotuokys strēčis i kaidu šaļteņu nalein uorā. Tok es vaira naatpazeistu sapynūs radzātuos sejis i pīdzeivuotuos nūtikšonys. Tik vītys pīmiņu. Tī puorsamej kruosys i smuordi, a bolku i ceglu sukrumi nasagraunami stuov, īlyust viņ sātom greida ci aizadag jumts. Dajiuktai sapynūs tī namaineigī lelumi ir treis – Tīsys syls, bierneibys sāta i stykla piļs. Ari mežs ir sāta, maņ tai caur puorsokom mozūtnē īvuiceja. Kur guļteņa začeišam? Zam egleitis. Kur ezeits kruojumus savalk? Lopu pībyrušā dūbē. (..)

Vyskonceptualuok ir ar bierneibys sātu. Ilgi navarieju sadegt. Īsadūmojit – asmu vīna poša īslāgta sātā. Taidā bīzi samyurātā gāzbetona bloku kuormā ar nazyn nu kuo aizadagušu jumtu. Suokumā jiut viņ osu dyumu smuordu i dzierd guņs šveikstiešonu, a tod saprūti, ka līsmis hipnotizādamys dasnīgs i teve… Tod caur tevi izmaun bailis šautre. Jei ci līsme. Nā, nā, nā – ni vīna, ni ūtra!!! Es izlācu nu sova sastynguma punkta iz durovu pusi, i durovys pasadūd muna auguma trīcīņam i asmu uorā. Reizē tei ir pieška atsamūsšona. (..)

Vysprīceiguok ir ar pilim. Agruok juos sepinieju palākys nu uorspusis, patymsys – nu vyda. Naīškeļamī myuri nu uorpusis izturātu pat lelgobola blīzīni, a vydā poši nu seve bryuk stuovu puorsagumi i šahtuos, kur vajadzātu byut stabilom trepem, karinej lyna viervu pynakli. Paraugit pa taidim tikt nu stuova iz stuovu, i vyspuor nu taida pūsta ar skrītini paceli byutu juoskrīn. A es, bailē treisādama i merkavuodama tikt stuovu augšuok, karineju tamuos viervēs, i nikur nasataisu nūbēgt.

Saistītie raksti

Naseņ muna piļs palyka gaiša i stabila nu vyda. Nikaidys kariniešonys viervēs, iz augstuoku stuovu var tikt pa plotom, nu myusdīneigu ceļtnīceibys materialu taiseitom trepem. A spūdrū gaišumu nu stykla sīnu roda lelī lūgi. I pat na tys ir golvonais. Myusu ir daudz – taids papruovs puļceņš vacuoku i jaunuoku veirīšu i sīvīšu, laikam vaira tūmār sīvīšu. Bet ari tys nav svareiguokais. Myus vīnoj lela i skaista ideja, te napazeist i napīzeist divkūseibys – vysi par vīnu i sevkurs par vysim.

Ir atpyutys strēče, kaidi dalīk pi mutis izspūdrynuota stykla gluozis ar dzaltonu ci sorkonu dzierīni. Vīns tūmār pamona, ka tyvojās bruņuots pīcinīks – atguojuši myus arestātu. Par kū i kurs vaineigais – nazynu. Diveji nu myusu zynūts, kur slaponuo izeja, viņ juolācūts iz pyrmū stuovu – vysim i mudri. Trešais jūs pavalk atpakaļ – varūts nūsasist pyrms laika i kū tūlaik? Bet myusu ir daudz, i gon jau padūms atsarass. Pyrmū reizi es ļaunūs sapynā nūteikūšajam, puorlaiceigi tycādama sovim bīdrim. Pasamūduse tai ari vēļ naasmu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.