LPKS Piena loģistika vadītāji (no kreisās) – direktors Andris Ozoliņš, biroja vadītājs Jānis Grasbergs un valdes priekšsēdētājs Agris Ludriksons – ir apņēmības pilni stiprināt piena ražotāju kooperācijas ietekmi.
LPKS Piena loģistika vadītāji (no kreisās) – direktors Andris Ozoliņš, biroja vadītājs Jānis Grasbergs un valdes priekšsēdētājs Agris Ludriksons – ir apņēmības pilni stiprināt piena ražotāju kooperācijas ietekmi.
Foto: Anda Krauze

Latvijā nekad vairs nebūs viszemākā piena cena 0

Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”

VIDEO. Liepājas pusē nofilmēts reti sastopams plēsējs, kas uzglūnējis stirnai
Boriss Džonsons: “Tieši skars Krievijas oligarhus un trāpīs Putina kara mašīnas centrā”. G7 valstis aizliegs Krievijai zelta eksportu
Baisā miega slimība, kas “ieslodzīja paša ķermenī: kā epidēmija uzliesmoja 1915.gadā un tad pēkšņi izzuda. Vai tiešām vairs neapdraud?
Lasīt citas ziņas

 

Svaigpiena vidējā iepirkuma cena Latvijā sasniegusi vēsturiski visaugstāko līmeni, pirmo reizi šā gada pirmajos mēnešos pārsniedzot vidējo iepirkuma cenu ES dalībvalstīs. Vai kāpumam sekos kritums? Kas notiks ar Latvijas piena pārstrādes nozari, kas nu jau mēnešiem ilgi darbojas krīzes situācijā? Uz šiem un arī citiem aktuāliem jautājumiem intervijā Agro Topam atbild LPKS Piena loģistika vadītāji: valdes priekšsēdētājs Agris Ludriksons, direktors Andris Ozoliņš un jaunais biroja vadītājs Jānis Grasbergs.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

– Kādas sekas svaigpiena tirgū notikušās cenas izmaiņas radīs Latvijas piena nozarei?

Jānis Grasbergs: – Piena tirgu sakustināja karš, pandēmija un vēl citi nosacījumi. Un šādu izmaiņu laikā – vieniem tās ir uz pozitīvo, citiem uz negatīvo pusi – ir iespēja darboties un ietekmēt procesus. Lauksaimniekiem vienīgais tirgus ietekmēšanas instruments ir kooperācija. Katrs saimnieks atsevišķi svaigpiena tirgu ietekmēt nevar. Svaigpiena ražotāju kooperācija Latvijā, tēlaini runājot, visu laiku pa centimetram vēla kalnā akmeni. Šobrīd tas atrodas virsotnē un ir jānotur tirgus līdera, noteicēja stāvoklī.

Patlaban dzīvojam laikā, kad pārstrādes uzņēmumi zvana un prasa pārdot pienu, vaicā, par kādu cenu mēs to varam piedāvāt. Agrāk vienmēr redzējām pretējo – saimnieki vai kooperatīvs zvanīja pārstrādes uzņēmumiem un vaicāja, cik tie ir gatavi maksāt par pienu. Svaru kausi ir pārsvērušies, tāpēc ļoti svarīgi ir popularizēt kooperāciju, lai mēs saglabātu un attīstītu lauku vidi. Visu laiku runā par aizvien tukšākiem laukiem. Aizbraucot uz Īriju un citām valstīm, redzam lauksaimniecības izaugsmi, taču tas ir daudzu gadu darba rezultāts. Mūs ilglaicīgi turēja nedaudz zem ūdens, atļaujot mazliet ievilkt gaisu un tad atkal spiežot atpakaļ. Visu laiku dzīvojām 10–20% atpalicībā. Nu vairs tā nav. Plašsaziņas līdzekļos kā brīnumu pasniedz, ka Latvija ir sasniegusi un nedaudz pārsniegusi ES vidējo piena iepirkuma cenas rādītāju. Tas, ka esam virs ES vidējā, ir tikai normāli, un mums tur ir jābūt. Tā būtu pareizā tirgus kārtība, jo esam agrāra valsts, mums ir visi nosacījumi piena ražošanai, turklāt Latvijā piena ražošana ir nedaudz dārgāka nekā Īrijā. Tāpēc cenai ir jābūt tādai pašai vai nedaudz augstākai, lai Latvijas zemnieks justos labi, lai viņa bērniem vēlāk būtu interese turpināt vecāku sākto nodarbi. Bērniem ir jāredz, ka šajā biznesā var cilvēcīgi, normāli dzīvot.

– Vai būsim konkurētspējīgi, ja piena cena un arī piena produkti būs dārgāki nekā konkurentiem kaimiņvalstīs?

– Piens Rietumeiropā šobrīd maksā tikpat daudz, cik Austrumeiropā. Ja vērtējam tirgus situāciju visā Eiropā, sanāk, ka centrs, kas agrāk bija Rietumeiropa, ir pārvirzījies uz Poliju – daudz tuvāk mums. Patlaban Polijā ir visaugstākā cena, un mēs it kā pievelkamies klāt. Austrumeiropa apsteidz Rietumeiropu vien tāpēc, ka ir mainījies pieprasīto produktu sortiments. Agrāk pievienoto vērtību un augsto piena cenu veidoja tā sauktais garais produkts, tas ir, ilgi gatavināts siers un mazās paciņas, tās vietējā tirgū pārdeva tūristiem. Piemēram, vienmēr vērtējām cenas Itālijā, kur ražoja Parmas sieru. Brīnījāmies – kā tas var būt, ka miera laikā ES piena cena ir vidēji 35–37 centi/kg, bet tur ir 45–47 centi/kg? Patlaban šo garo produktu vietu ir ieņēmuši industriālie produkti – sviests, vājpiena pulveris un Čederas siers. Nosauktie produkti nodrošina augsto piena cenu. Un produktu gamma ir trāpījusi Polijā un arī vairākiem Lietuvas uzņēmumiem. Diemžēl Latvijā tajā ielēc viens vai divi ražotāji. Un vienu no ražotājiem mēs patlaban nedzirdam sūkstāmies par grūtībām biznesā, jo viss ir kārtībā, cena visu izvelk. Tā ir AS Preiļu siers.

Tirgus eksperti, kas vērtē piena gala iznākumu, teic, ka nosauktā produktu gamma pieļauj 56 centu lielu svaigpiena iepirkuma cenu. Tātad pārstrādātājs, kas ražo Čederas sieru, vājpiena pulveri un sviestu, ko iepako vienas tonnas iepakojumā un eksportē, var atļauties zemniekam par piena litru maksāt 56 centus. Ir skaidrs, ka krīzes situācijā ir nonākuši vietējie Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi, kas savu biznesu balstīja uz Latviju kā izejvielu zemi, kur šī izejviela ir par 10–15% lētāka nekā vidēji Eiropā. Tas bija iemesls, kāpēc investori nāca uz Latviju un klauvēja pie durvīm. Patlaban tirgus fundamentāli mainās, jo šeit vairs nav tik lētas izejvielas. Loģiski, ka uzņēmējam, kuram bizness ir uz to balstīts, šobrīd sokas slikti. Pārorientēšanās notiek ļoti lēnām.

– Vai tas nozīmē, ka Latvijas piena pārstrādes nozarē ir gaidāmas izmaiņas – būs mazāk ražotāju?

– Ledus ir sakustējies. Pavisam drīz sāksies ledus iešana. Kad upēs sāk iet ledus, kaut kur veidojas nosprostojums, dambis. Mēs patlaban to nevaram paredzēt. Ja vērtējam to, kas no mūsu piena pārstrādes ir palicis, piena daudzumi, iespējams, nav tik lieli, lai satricinātu tirgu, no tā izejot kādam spēlētājam. Piemēram, ja piena pārstrādi pārtrauktu pārstrādātājs, kas ik dienu pārstrādāja 300–400 tonnu piena, tas radītu lielu piena pārpalikumu. Patlaban visi pārstrādes uzņēmumi ik dienu pārstrādā aptuveni 100–200 tonnu piena katrs. Ja apstājas 80 tonnas dienā, tirgus to momentā uzsūc.

Atceros Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieka Andra Miglava pētījumu, ko pasūtīja viena no piena pārstrādes uzņēmumu grupām. Miglavs pētījumā atbildēja uz jautājumu, cik lielam ir jābūt piena daudzumam, lai ietekmētu tirgu. Tās ir 600 tonnas piena. Patlaban vairāki kooperatīvi, kopā ņemot, šo daudzumu ir pārsnieguši. Tirgus ir pārkārtojies, un šī pārkārtošanās brieda visu pandēmijas laiku. Kara stāvoklis to eskalēja, tā laikā process notika būtiski straujāk. Vēl jāņem vērā valūtu svārstības. Valstīs ārpus ES eiro vērtība nedaudz krīt, tām ir daudz vieglāk produktu nopirkt. Tās neinteresē paciņā iepakoti piena produkti. Tās pašas vēlas tos iepakot. Šīm valstīm interesē pirkt lielu kluci un no tā gatavot dažādus produktus, pievienot vērtību pie sevis uz vietas. Arī no loģistikas skatpunkta vērtējot, visloģiskāk ir aizvest lielu daudzumu un rūpnīcā to pārpakot. Ja skatāmies uz augstas pievienotās vērtības produktiem, ar izcilu zīmolu un tamlīdzīgi, pasaule sen ir aizvirzījusies uz Ķīnas tirgu. Tev ir zīmols, ir ideja, kaut vai aifons, tā dizains ir izveidots ASV, bet pats ražots Taivānā. Tieši tāpat izveido zīmolu produktam, kas ir ražots Latvijā, bet to pārdod, piemēram, Itālijā. Mainās pasaules kārtība. Patlaban mēs esam ierauti pirmajā vagonā, un mums tajā ir jānoturas.

Kooperācija ir instruments, kā varam noturēties. Nereti mums pārmet – kur liksiet svaigpienu, kad cenas kritīsies? Mēs šā iemesla dēļ sadarbojamies ar vairākiem pārstrādes uzņēmumiem vairāku valstu tirgos, nevis ar vienu. Visas olas neliekam vienā groziņā.

Agris Ludriksons
Foto: Anda Krauze

Agris Ludriksons: – Ja labi sasparojamies, varam pienu vest uz jauno centru Polijā. Vien mūsu direktoram būs jānolīgst divi šoferi.

J. G.: – Sanākot kopā, zemniekiem parādās jaunas iespējas. Mēs varam pienu vest tepat uz Valmieru, Smilteni, bet varam vest arī uz Igauniju un Lietuvu. Latvijas svaigpiena tirgū ir noticis pagrieziena punkts. Es pats kooperācijā iesaistījos pirms pieciem gadiem. Iemesls bija piena cena – kooperatīvam tā ir visizdevīgākā. Mēs, astoņi saimnieki, kas pirms iestāšanās Piena loģistikā darbojāmies kopā, vairs nevēlējāmies lūgties to pašu cenu, ko maksāja kooperatīvam, sapratām, ka kooperatīvs īsteno aktīvo pārdošanu. Man kā zemniekam zvanīšana, došanās pie pārstrādes uzņēmuma, sarunas prasa laiku, turklāt es vienmēr nokavēju divas nedēļas. Kooperatīvā ir darbinieki, kuri veic aktīvo pārdošanu. Zemniekam atbrīvojas laiks citiem darbiem.

– Ko nozīmē – aktīvā tirdzniecība?

Andris Ozoliņš
Foto: Anda Krauze

Andris Ozoliņš: – Mēs vispirms pētām norises pasaules tirgū, tad Eiropas tirgū un vien tad nonākam līdz Baltijas valstu tirgiem. Redzot, cik aktīvi darbojas Polijā, var secināt, kā rīkosies lietuvieši, cik daudz piena viņiem vajadzēs Latvijā. Kad visu saliec kopā, var pircējam arī uzprasīt cenu. Un tad nav jāklausās murgs, ko ik mēnesi stāsta par amortizāciju un dažādām ķibelēm.

– Cik neatkarīga piena piegāžu nodrošināšanā ir Piena loģistika?

– Mums pašiem ir 12 divdesmit piecu tonnu tilpuma automašīnas. Tā ir mūsu kapacitāte uz šodienu. Transporta līdzekļi ir noslogoti. Attīstīsimies, esam pieteikušies ES fondu atbalstam jaunu sastāvu pirkšanai.

A. L.: – Latviešiem ir slikta īpašība – mēs ikviens esam karalis un gudrāks nekā otrs vai trešais. Es pats zinu, māku un daru! Pārstrādātājam vienu saimnieku ir viegli atšūt. Zemnieks vienmēr ir lūdzēja lomā. Kooperatīvam ir savi transporta līdzekļi, ir liels piedāvātā piena daudzums, tāpēc tas var piedāvāt spēles noteikumus, nevis lūgt. Ja kādam piena pircējam tie nepatīk, var doties pie cita pircēja. Esam mobili, operatīvi, un tas mums ļauj turēt cenu.

– Cik izdevīga Latvijā ir Piena loģistikas piedāvātā svaigpiena iepirkuma cena?

J. G.: – Mēs piedāvājam vienu no labākajām cenām. Kad biedru kļūst vairāk, pērkam vēl vienu jaunu piena mašīnas sastāvu, nevis slēdzam pakalpojuma līgumu ar kontraktoru. Visu laiku attīstāmies, vērtējam jaunu biedru uzņemšanas iespējas.

Neatkarībai vēl svarīgi ir pieci seši sadarbības partneri – piena pircēji. Ar dažiem slēdzam ilgtermiņa līgumus, ar dažiem darbojamies atvērtā tirgū. Tas nozīmē, ka ik pēc divām nedēļām mūsu direktors sazvanās, vienojas gan par piegādājamā piena daudzumu, gan arī par tā cenu. Šāds darbības modelis kooperatīva biedriem nodrošina drošību. Varam startēt kādā tirgū ar augstāku cenu, tomēr tam būs zemāka drošība – mums var piezvanīt un pateikt, ka rīt pienu vairs nevajag. To var līdzsvarot vien tad, ja ir savs transports.

A. L.: – Sākām ar 60 tonnām, patlaban ik dienu savācam 220–230 tonnu piena. Mūs uzrunā ļoti daudz zemnieku, visiem stāstu, ka mums ir savs transports, varam aizvest pienu uz jebkuru Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas piena pārstrādes uzņēmumu. Uz Poliju gan vēl neesam veduši.

J. G.: – Patlaban ir situācija, ka piena pircēji zvana mums, nevis mēs viņiem. Visas piena kooperācijas princips ir koncentrēties uz visaugstāko zemniekiem maksāto tirgus cenu. Esam no graudkopju kooperatīviem mācījušies veikt cenas pārrēķinu, ja pienu pārdodam dārgāk, nekā sākotnēji cerēts. Labā ziņa ir, ka nauda kooperatīvā nekur nepazūd, tā paliek kooperatīva biedru vajadzībām. Sanākam kopā un vērtējam, ko ar šo naudu darīt – ceļam cenu un uzkrājumu dzēšam vai, iespējams, pērkam jaunu sastāvu, mašīnu, vai maksājam dividendes. Privātajā uzņēmumā šī starpība paliek vienam īpašniekam, nevis zemniekam. Šā iemesla dēļ svarīgi ir veidot īstu kooperāciju, godīgu piena tirgu, protams, no zemnieku, kooperatīva īpašnieku, biedru skatpunkta, kas esam mēs paši, un virzīties uz priekšu.

A. O.: – Kooperatīvi krīzes laikā pieļauj vien pakāpenisku, nevis strauju cenas kritumu, jo mēs visu laiku veidojam drošības spilventiņu un cenas kritumu varam piebremzēt.

J. G.: – Kooperatīvu maksātā piena cena tik strauji nesvārstās arī tāpēc, ka, sadarbojoties ar sešiem pārstrādes uzņēmumiem, to ražotajiem atšķirīgajiem produktiem tirgus vienlaikus neaizveras. Patlaban produktu gamma ir ideāli trāpījusi Polijas ražotājiem. Dažkārt globālā tirgus situācija ir ļoti labvēlīga Latvijas ražotājiem. Tad augstu cenu maksā ilgāk. Un dažkārt pircējiem cenu šķēre ir ļoti atšķirīga – pieci un vairāk centi par litru piena. Mēs rīkojamies godprātīgi – ja vakar esam noslēguši līgumu uz vienu diviem mēnešiem, neprasām nākamajā dienā celt cenu par vienu centu. Tādējādi iegūstam augstu reputāciju piena pārstrādes uzņēmumu lokā.

– Saimnieki, kuri nav uzticējuši piena pārdošanu kooperatīvam, nereti teic, ka nevēlas starpnieku piena pārdošanā.

A. L.: – Kad sākām darboties, pienu Latvijā nevienam īsti nevajadzēja. Sākums bija diezgan grūts – ar vienu mašīnu dienā, līdz tikām līdz piecām mašīnām.

Jānis Grasbergs
Foto: Anda Krauze

J. G.: – No fermas līdz piena pārstrādes uzņēmumam bez starpnieka iztikt nevar – tas ir transports piena nogādei no punkta A līdz punktam B. Pienu no fermas tieši uz pārstrādes uzņēmumu nesūknē! Mūsu nosaukums – Piena loģistika – daudz ko izsaka. Mēs vedam pienu no fermas uz pārstrādes uzņēmumu. Kaut saražota viena tonna piena, varam to pārdot dažādiem pārstrādātājiem, kuriem nereti vajag pienu ar atšķirīgu sausnas daudzumu vai citu rādītāju. Kooperatīvs nodrošina, ka pienu pārdod par augstāko iespējamo cenu – kooperatīvs apzvana vairākus iespējamos pircējus un uzzina visizdevīgāko piedāvājumu. Tāpēc nav korekti teikt, ka kooperatīvs ir starpnieks. Starpnieks apzvana pircējus, izvēlas vienu piedāvājumu, atrod transporta uzņēmumu un saņem starpniecības naudu. Kooperatīvs bez sava transporta nav īsts kooperatīvs.

Protams, ir saimnieki, kuriem patīk aktīvā pārdošana, viņi paši vēlas kontaktēties ar pārstrādātāju un kaulēties par cenu. Lielākā daļa saimnieku tomēr vēlas darīt savu tiešo darbu – ražot pienu, nevis to pārdot un transportēt.

Mēs kooperatīvā daudz labāk saprotam, kas notiek tirgū, jo strādājam ar daudziem tirgus spēlētājiem. Latvija nebūs izejvielu tirgus valsts, kur visi nāks un gribēs lēti pirkt piena izejvielu.

A. O.: – Latvijā statistikas informācija neparāda visu īsto realitāti. Mēs patlaban redzam 430 eiro/t lielu Latvijas vidējo piena iepirkuma cenu. Ar tādu cenu mēs, Piena loģistika, jau pirms trim mēnešiem darbojāmies. Daudzi pārstrādes uzņēmumi nevēlas redzēt piena ražotāju kooperatīvus tāpēc, ka tiem ir izdevīgāk apstrādāt vienu zemnieku nekā kooperatīvu, kam ir liels piena daudzums. Piemēram, saimniekam jāpārdod viena tonna piena – pircējs gatavs par to maksāt 50 centus/kg. Ja piedāvā divas tonnas, maksās 55 centus. Ja 20 tonnas – 60 centus, jo pienu arī piegādā, tas ir izdevīgāk. Bet no kā lai pārstrādes uzņēmums sedz savas izmaksas un pelna? Ir jāmaksā arī starpniekam par transporta pakalpojumu, kas maksā 5–6 centus par litru. Kooperatīvs aizved par 3–4 centiem. Šie 1,5–2 centi par litru paliek piena ražotājam. Te ir redzama vienkārša matemātika, kāpēc izdevīgāk ir darboties kooperatīvā.

J. G.: – Kontraktors, tātad transporta uzņēmums, vēlas pelnīt. Mums īpašnieks ir zemnieks, 12 mūsu piena sastāviem ir pievienotā vērtība, kooperatīvs pelna ar transporta funkciju un, protams, arī ar pienu. Nākotnē, augot iespējām un redzot, kur tirgū vēl var pievienot vērtību, mēs to varam darīt. Nereti dzirdam – nevajag starpnieku, es pats varu aizvest pārstrādei, kooperācijai nav jēgas tāpēc, ka tā neko nepārstrādā. Mums vēl nav jēgas pārstrādāt pienu pārstrādāšanas pēc, ja nesaredzam peļņas gūšanu saimniekiem. Šobrīd diemžēl ir situācija, ka, ražojot ikdienas biezpienu vai krējumu, mēs nevaram piepelnīt pusi eiro tai piena cenai, kas patlaban ir. Iespējams, nākamo 5–10 gadu laikā parādīsies kaut kas interesants, kāds know how produkts, inovācija ar augstu pievienoto vērtību, ar ko varam startēt tirgū, tomēr tad mums ir jābūt pietiekami lieliem un efektīviem. Patlaban situācija ir labvēlīga kooperācijai. Mums uz to ir jāvirzās, un visam Latvijā ražotajam pienam ir jānonāk kooperatīvu rokās. Iespējams, Latvijā paliks 3–4 piena ražotāju kooperatīvi, kas varēs garantēt gan piena kvalitāti, gan arī piegādes daudzumu. Arī pārstrādātājam jāsaprot, ka mēs kā kooperatīvs vairāk nekā 40% no sava saražotā daudzuma viņam iedot nevaram, citādi tas vairs nebūs droši. Mums ir jātur rūpe par lauku saimniekiem.

Mans redzējums ir šāds – patlaban saimnieki ik dienu Latvijā ražo 2000 tonnu piena. Mēs vācam 230 tonnas piena. Redzam, ka ir vēl jāaug un jāattīstās. Ja mēs, kooperatīvs, spētu dubultot savu daudzumu un pietuvoties 500 tonnām piena un vēl būs citi kooperatīvi ar 200, 500 tonnām vākuma, mēs būsim izmainījuši tirgu, jo lielākā daļa piena ies caur kooperatīvu. Runājam ar citiem piena ražotāju kooperatīviem par to, ka ir jānāk kopā un jāveido piena biržas princips, apvienojot 600–700 tonnas piena, ko var prasīt ikviens pārstrādes uzņēmums. Tādā veidā mēs spējam piesaistīt pārstrādei efektīvus investorus, kas ir gatavi nākt Latvijas tirgū, redzot, ka šeit ir izejviela. Protams, zemniekiem ir jāveic mājas darbs – jāražo augstas kvalitātes piens.

A. L.: – Mūsu kooperatīvā tā ir pašsaprotama prasība.

– Kā veidojas Piena loģistikas biedriem maksātā svaigpiena cena? Kādi maksājumi ir jāveic kooperatīva biedriem?

J. G.: – Ir jābūt godīgai piena cenai. Godīga piena cena nav gluži vienāda piena cena. Transporta izmaksas par vienu pārvadāto piena tonnu atšķiras. Mēs nosaucam valdes lemto piena iepirkuma bāzes cenu. Atkarībā no piena kvalitātes ir trīs cenu kategorijas – ekstra, augstākā un pirmā kvalitātes kategorija. Ekstra klasei pieļaujamais somatisko šūnu daudzums ir 250 000, pieļaujamais baktēriju daudzums ir 50. Pirmās kategorijas pienam pieļaujamais somatisko šūnu daudzums ir ES atļautie 400 000. Šāds dalījums mums ļauj izdevīgāk pārdot pienu, jo daudzi piena pārstrādes uzņēmumi novērtē mūsu saimnieku ražotā piena kvalitāti. Dažkārt tie pat atsakās no piegādātājiem, lai pienu ilgtermiņā pirktu no mums, pat maksājot nedaudz vairāk nekā citiem piena pārdevējiem. Mūsu biedri galvenokārt ražo ekstra klasei atbilstošas kvalitātes pienu. Cenas atšķirība starp kvalitātes grupām ir puscents.

Nākamais piena cenu ietekmējošais rādītājs ir tauku un olbaltumvielu daudzums. Vēl viens cenu ietekmējošais rādītājs, ko ir grūti izprast un mūs nereti pārprot – cenu reducējošais maksājums, tā to varētu dēvēt. Proti, visi biedri ik mēnesi maksā vienādu dalības maksu, tostarp par piena transportu – 525 eiro.

A. L.: – Kādam saimniekam tas ir par daudz.

J. G.: – Godīgums veidojas tā – ja piena mašīna brauc pēc desmit tonnām piena, tai izmaksas ir tādas pašas, kā braucot, piemēram, pēc trim tonnām piena. Visi biedri ik mēnesi par šo pakalpojumu maksā vienādi, jo izmaksas ir vienādas. Ja brauc pēc vienas tonnas piena, saimniekam izmaksas būs tuvu diviem centiem, rēķinot uz litru piena; ja brauc pēc lielāka daudzuma, tad attiecīgi mazākas. Tas izmaina par pienu saņemto maksājumu lielajam un mazajam ražotājam un motivē ikvienu ražot vairāk piena. Ja bāzes cena ir nosaukta 470 eiro/t, tad saņemtā maksa, atskaitot šo maksājumu, ir 450 eiro/t.

Mūsu kooperatīvā ir daudz saimniecību, kuru ganāmpulki ražo pienu ar lielu tauku daudzumu. Bāzes tauku daudzums pienam ir 4,1%, par taukiem papildus piemaksā 1,5 eiro par vienu desmito daļu procenta, par olbaltumvielām – 2,5 eiro/t. Bāzes olbaltumvielu daudzums ir 3,4%. Visiem spēles noteikumi ir vienādi. Godīgums ir tajā, ka krietni atšķiras savākšanas izmaksas vienai un desmit tonnām. Dalības maksājums šīs atšķirības dzēš, un cena, vienalga, veidojas konkurētspējīga. Ja skatāmies no mazākajiem līdz lielākajiem piena ražotājiem, piena iepirkuma cenas atšķirība ir aptuveni divi centi. Nereti ir tā, ka mazākam piena daudzumam var būt būtiski augstāka cena, jo šajā pienā ir lielāks tauku un olbaltumvielu īpatsvars. Daudzām saimniecībām 525 eiro dalības maksājums mazina cenu par 2 centiem, tomēr vienlaikus tikpat daudz saimnieki saņem papildus par taukiem un olbaltumvielām. Tāpēc nosaucam bāzes cenu un to ietekmējošos faktorus.

A. O.: – Saimnieks var lemt, vai ēdināt govi ar barību, kas palielina tauku daudzumu, vai pie tauku un olbaltumvielu rādītājiem nepiestrādāt.

J. G.: – Šādu dalības maksas kārtību izveidojām tāpēc, ka gribējām izvairīties no klasiskajām cenas trepēm – ja pārdosi 100 tonnu mēnesī, būs viena cena, ja mazāk, tad cita. Jo vairāk piena vienā vietā, jo lētāk to iesūknēt. Maksāšana pēc deguniem vienmēr izraisa negāciju. Mēs vēlamies darboties ar atvērtām sejām, ikvienam ir skaidri saprotami noteikumi, kā darbojas modelis. Dažkārt kādas mazākas saimniecības saimnieks teic, ka modelis nav godīgs, tomēr godīgums parādās izmaksās vēlāk. Viens kooperatīva biedrs nevēlas otru uzturēt. Nav arī pareizi, ka vieniem cena ir būtiski zemāka nekā otriem. Kāpēc tad vispār vajadzīga kooperācija?

A. L.: – Mums ir noteikums – ja slauc līdz 15 tonnām mēnesī, tad saimnieks maksā vien maksu par analīzēm un atsevišķi noteiktu mazāku fiksēto maksu. Šie saimnieki par pienu saņem ļoti konkurētspējīgu cenu.

– Kādu redzat Latvijas piensaimniecības nākotni?

J. G.: – Latvijā patlaban neviens jauns investors īsti nevar ienākt tāpēc, ka nav brīva piena. Ja esi investors un redzi, ka neviens tev nevar pārdot 500 vai 1000 tonnu piena pārstrādei, tad nav pamatojuma ieguldīt naudu. Mums ir labi aizmetņi Latvijā, kas sākuši darboties, un, ja potenciālie investori redzētu, ka ir pieeja brīvam pienam, veicot investīcijas, varētu turpināt darboties daudz efektīvāk nekā patlaban. Tas ir tas, ko vēlamies paveikt – mainīt tirgu. Vēlamies, lai Latvijā cena būtu virs ES vidējās cenas.

A. L.: – Gribētu, lai mēs Latvijā vairāk attīstītos un sadarbotos Baltijas valstu līmenī. LPKS Baltu piens teic, ka sadarbība notiek. Mēs vēlētos, lai reāli šāda sistēma darbotos.

J. G.: – Mums ir jādarbojas tur, kur patlaban redzam visātrāko pievienoto vērtību – kvalitatīva piena transportēšanā un piena efektīvā pārdošanā. Patlaban Igaunijā būvē E-Piim piena pārstrādes rūpnīcu. Mums ir jāturpina darīt to, ko protam vislabāk, līdz brīdim, kad tā sāks darboties un mēs redzēsim, kāda būs nepieciešamība pēc piena, kāda būs darbības efektivitāte un kas mainīsies tirgū. Mēs rēķināmies, ka E-Piim efektīvai darbībai vēl papildus vajadzēs 300–400 tonnu piena. Tas nozīmē, ka mums būs jāved piens uz Paidi. No Valmieras tie ir aptuveni 170 km, mēs varam to darīt. Tomēr mums ir jāsagaida piena pārstrādes rūpnīcas darbības sākums. Ar E-Piim esam noslēguši sadarbības līgumu par 150 t piena piegādi pēc rūpnīcas darbības sākšanas.

SAISTĪTIE RAKSTI

Iespējams, šis projekts paretinās pārstrādātāju skaitu arī Latvijā, un šā iemesla dēļ Latvijā nevajag jaunu piena pārstrādes rūpnīcu.

A. O.: – Redzu, ka Latvijā attīstīties var vien SIA Latvijas piens. Citu pārstrādes uzņēmumu tehnoloģijas ir novecojušas, energoietilpīgas un neefektīvas. Tiem visiem ir dabīgi jānomirst. Mazie pārstrādes uzņēmumi nākamo divu gadu laikā pārtrauks darboties. Neredzu, ka nākamajos 10–20 gados kāds nopietns investors ieguldīs naudu Latvijas piena pārstrādē vai nāks ar know how. Iemesls – nepietiks izejvielu saistībā ar E-Piim darbības sākšanu un trim lielajiem Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumiem, kuriem arī vajadzēs piena izejvielu. Notiks ļoti liela tirgus pārdale, un vienīgā, ko paplūkāt, ir Latvija.

Rika ir ražīgākā piena devēja Latvijā – 144,4 tonnas visa mūža laikā! Iveta no Viesītes lepojas
Vai labību rind­starpu rušināšana būtu ieteicamāka nekā līdz šim jau labi zināmā sējumu ecēšana?
Kuri pērn bija lielākie rapšu audzētāji Latvijā?
Paši sev gan kungi, gan kalpi. Ciemos Zeiliņu ģimenes saimniecībā, kur no ķiplokiem gatavo arī alu!
VIDEO. Liepājas pusē nofilmēts reti sastopams plēsējs, kas uzglūnējis stirnai
Boriss Džonsons: “Tieši skars Krievijas oligarhus un trāpīs Putina kara mašīnas centrā”. G7 valstis aizliegs Krievijai zelta eksportu
Baisā miega slimība, kas “ieslodzīja paša ķermenī: kā epidēmija uzliesmoja 1915.gadā un tad pēkšņi izzuda. Vai tiešām vairs neapdraud?
FOTO. “Ko par to visu teiktu karaliene Elizabete II…”: Keita Midltone pēc kāda pasākuma izpelnās nežēlīgu britu kritiku
Profesors Ojārs Skudra: “Es nedomāju, ka Krievijas iebrukums Ukrainā aprobežosies ar pamieru. Domāju, ka Krievija gribēs rakstiskas saistības”
Lasīt citas ziņas
Neaizmirsti buldurjāni! Augus saulgriežiem iesaka Artūrs Tereško, Gunta Saule un Ziedonis Kārkliņš
Valdība vienojas pieļaut jaunāku mežu izciršanu
Gerhards paziņo, ka valdība neļaus nogrimt lauksaimniekiem
Bijušo Jezuītu klosteri veidos par Ilūkstes vizītkarti
Remonts pļavai
Vēsturiskās takas Latvijā – vietas, kur izšķīrās latviešu liktenis
Profesors Ojārs Skudra: “Es nedomāju, ka Krievijas iebrukums Ukrainā aprobežosies ar pamieru. Domāju, ka Krievija gribēs rakstiskas saistības”
Sinoptiķi prognozē, ka pirmdien laika apstākļi sasniegs nepieredzētus rekordus
Boriss Džonsons: “Tieši skars Krievijas oligarhus un trāpīs Putina kara mašīnas centrā”. G7 valstis aizliegs Krievijai zelta eksportu
Dana Bjorka: “Manu 70 gadus veco mammu pierunāja nedoties pensijā, jo trūkst skolotāju!”
VIDEO. TV personība Baiba Sipeniece-Gavare: “Andrejs Ēķis ir mans liktenīgais vīrietis!”
VIDEO. Liepājas pusē nofilmēts reti sastopams plēsējs, kas uzglūnējis stirnai
FOTO. “Ko par to visu teiktu karaliene Elizabete II…”: Keita Midltone pēc kāda pasākuma izpelnās nežēlīgu britu kritiku
Siguldā, Gaujas pludmalē pazudusi piecus gadus veca meitenīte. Policija lūdz palīdzību!
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs
Viņa būtība bija cīņa par brīvu Latviju! Vilnis Zaļkalns Zviedrijā
21:42
Garšīgas svētku receptes cukura diabēta pacientiem
21:39
Arheologu sensacionālais atklājums – romiešu templis Nīderlandē
20:54