Vai, Īvandē dzīvojot, ar apkārtnes ļaudīm arī tiekaties? 44
Nav tā, ka es būtu pilnīgi izolēta no pasaules un neturpinātu kontaktēties. Savulaik mēs no kaimiņiem pirkām pienu, tagad olas, tad iznāk tikties. Kādreiz aizejam pie otra kaimiņa ciemos. Vasarā Kuldīgā iepērkamies tirgū, kur aprunājamies ar cilvēkiem. Uz mūsu lauku mājām bieži brauc ārzemju žurnālisti, grāmatu rakstītāji, kas grib intervēt. Arī draugi un paziņas no tālām zemēm. Piemēram, pie mums ciemojies bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Hanss Gerts Peterings, kas tagad vada Konrāda Adenauera fondu. Peteringa tēvs kritis Kurzemē pašās pēdējās Otrā pasaules kara dienās. Un viņš pats piedzimis pēc tam septembrī.
Jūs darba gaitās esat ļoti daudz ceļojusi, visu pasauli redzējusi. Kur vēlētos kādreiz atgriezties?
Ziniet, prasās saulīti un jūru. Jūs domājat, ka Latvijā ir garas ziemas. Bet kādas tās ir Monreālā, ar kādu salu, ziemeļrietumu vējiem un sniega masām! Mēs ar vīru kādreiz iegādājāmies atpūtas nedēļas Meksikā, parasti tās salāgojot ar Ziemassvētku brīvlaiku universitātē. Tad varējām atpūsties Meksikas pludmalē un dzīvot paši savā dzīvoklītī skaistā viesnīcā. Ēd, kad gribi, nevis kad jāiet uz darbu. Sēdi zem lapu jumtiņa, jo saule tur ir nežēlīga. Un bālģīmjiem ir jāsēž ēnā. Un vari peldēties, adīt, izšūt, lasīt.
Es šeit, Latvijā, bieži dzirdu, ka kāds brauc uz Seišelu salām, kas nav lēts prieks, nemaz nerunājot par Ēģipti, Turciju, kas jau ir pavisam parasti ceļojumu mērķi. Latvieši ļoti daudz ceļo. Tas vien liecina, ka mēs dzīvojam labāk, lai ko nu teiktu. Manāmi labāk, jo daudzi var šos atvaļinājumus atļauties. Un dažs labs pat lemj par aizņēmumu, lai gadā divreiz ietu atvaļinājumā. Manuprāt, aizņemties atvaļinājumam gan nav prāta darbs. Bet atpūta cilvēkam, protams, nāk par labu. Frančiem ir tāds izteiciens – lai labi strādātu, vajag labi atpūsties.
Mēs visi gandrīz nemitīgi dzīvojam sociālo tīklu un interneta pasaulē. Kā jūs dozējat šīs pasaules klātbūtni savējā?
Man varbūt palīdz tas, ka esmu elektronisko mediju analfabēts. Nu, varbūt ne totāls analfabēts, bet tāds pirmklasnieks. Līdz ar to esmu pasargāta no pārmērīgas pakļaušanās. Bet es jau manu, ka tie ir atkarību veidojoši, lipīgi, kā tāda droga. Redzu, kā mans dēls un meita, abi divi, ar saviem bērniem tiešām cīnās, lai viņi nepavadītu visu laiku, raugoties kādā elektroniskā ierīcē, bet lai arī paši rosās, būvē, gan ar Lego klucīšiem, gan citādi. Var tiešām redzēt, ka bērni kļūst atkarīgi, ja vien viņiem ļauj. Vecākiem jāseko līdzi un jāizskaidro, tagad tev ir palikusi viena stunda, tu varēsi skatīties tādu un tādu programmu, bet pēc tam slēgsim nost, un cauri.
Man, par laimi, ir palīgi, lai orientētos elektroniskajā pasaulē. Gan vīrs, kas ir speciālists, gan sekretāre un ļoti mīļš un labs krustdēls. Palaikam dēls piepalīdz. Viena pati, ar darba slodzi, kāda man ir, es pat nevarētu ziņām sekot. Avīzes gan izšķirstu, lai redzētu, kādi virsraksti, bet elektroniskās ziņas lasu galvenokārt uz izdrukām. Jā, tērēju papīru, grēkoju tajā ziņā. Bet mēs to pārstrādājam.
Vai esat domājuši par kādu mājas mīluli pēc suņa Fumīša un kaķa Oča?
Mums vairs nav neviena mājas dzīvnieka. Nav neviena, kas spētu suni divreiz dienā vest pastaigāt un aprūpēt pēc mājdzīvnieku labturības noteikumiem, bet man sunīša ļoti pietrūkst. Kaķa arī pietrūkst. Par to vēl ir cerības, ka varbūt kādu varētu paņemt, sevišķi, ja mūsu meita Indra arī iesaistītos. Mazdēlu Ivaru ļoti interesē akvārijs ar zivtiņām.
Kā izvēlaties grāmatas no milzīgā piedāvājuma? Ko no latviešu literatūras pēdējā laikā esat lasījusi?
Es nevaru aiziet gulēt, ja kaut ko neesmu lasījusi. Tas man ir jau no seniem laikiem. Uz naktsgaldiņa stāv paprāva lasāmvielas kaudze, ko esmu sākusi lasīt, bet ne vienmēr pabeigusi. Laiku pa laikam man arī uzdāvina grāmatas. No latviešu literatūras manī lielu aizkustinājumu izraisīja Māras Zālītes autobiogrāfiskā grāmata “Pieci pirksti”. Man lasot patiešām bija jāraud. Viņa tik trāpīgi ar bērna acīm apraksta latviešu tautas izsūtījuma traģēdiju. Cilvēkus aizveda prom no ziedošas Latvijas, un viņi atgriezās pavisam citā zemē.
Jūs jau arī kā pavisam mazu bērnu aizrāva svešumā.
Jā, visi jau domā, ka tikai lieliem sāp, bet sāp arī maziem, un pat ļoti. Lielie to ne vienmēr apjauš. Man svešumā tā pietrūka savu radu, sevišķi vecāsmātes.
Vai tagad jums Latvijā ir izdevies iegūt vai atgūt māju sajūtu?
Tagad jā. Latvija ir manas mājas. Bet teikšu godīgi, ka man tāda sajūta vienmēr ar laiku attīstījās tur, kur es dzīvoju. Tas man šķiet tāds dabisks process. Kā dzīvniekam, kurš savā alā jūtas drošībā. Tāpat tu pieķeries vietai, kur tev ir dzīvoklis un kādu laiku dzīvo. Pēc tiem garajiem gadiem trimdā, kad vēl padomju laikā sākām braukt uz Latviju, kontakts ar Latvijas zemi bija absolūti minimāls, jo mūs jau uz laukiem nelaida. Mēs drīkstējām uzturēties tikai Rīgā, ar pavadoni Jūrmalā, Siguldā, viss. Un visas mājvietas, ko bērnībā biju pazinusi, starplaikā bija iznīcinātas.
Arī līdz Doles salai, kur jūsu dzimtas saknes, jums neļāva aizbraukt?
1969. gadā biedrs Vilis Samsons ar saviem īpašajiem partizānu nopelniem čekai izkaulēja, ka Zinātņu akadēmijas apciemošanas kontekstā mani aizved uz Doles salu, lai parādītu tur arheoloģiskos izrakumus, ne jau savus radus apciemot, nē. Šodien visa manu radu zeme ir zem ūdens. Es kādreiz sapņoju, ka atpirkšu to zemi no radiem un selekcionēšu puķes. Bet tas viss ir aizgājis zem dziļiem, dziļiem aizmirstības un reāliem ūdeņiem.
Taču, kad atgriezos un arī tagad es sistemātiski apbraukāju visu Latviju. Vienu no pēdējiem kā prezidente apciemoju Vītiņu pagastu. Tur manam vīram ir no viņa mātes brāļa mantots īpašums. Tā ka es visur Latvijā esmu bijusi, visur. Bet man Latvijā joprojām ir kaut kas jauns ko atklāt. Jo es tur neesmu bijusi agrāk, saprotiet! (Smejas). Protams, jājautā, cik no latviešiem ir apceļojuši visu savu dzimto zemi.
Skaista zeme?
Jā, daudzās vietās ļoti skaista un pievilcīga. Diemžēl ir arī vietas, uz kurām šķebeni skatīties – tādas pussabrukušas industriālas un pusindustriālas ēkas līdzās vienai skaistai, arhitektoniski un ainaviski iekārtotai muižai vai, pareizāk sakot, muižas drupām, parkam un dīķim. Un tad ir atkal tādas ainavas kā no Purvīša gleznām vai no kāda mākslas kalendāra. Debesis ir katrā platuma grādā citādākas, un gaisma, debesis un mākoņi Latvijā ir īpaši skaisti. Braucot man ļoti patīk vērot debesis, ne tikai mežus un pļavas.
Cik jums iznāk tikties ar saviem mazbērniem, redzēt, kā viņi aug?
Man ar mazdēlu ir ciešāks kontakts, bet viņš jau arī tagad iet savās gaitās. Un, kad pārnāk no skolas, tad grib vairāk ar savu mammu runāt, nevis ar vecomammu. Dēls tagad atkal ir Platonē ar abām meitām, un man tīri attāluma dēļ iznāk viņu un viņa bērnus redzēt retāk. Bet mēs jau cenšamies visas dzimšanas dienas nosvinēt un ģimenes svētkos sanākt kopā. Taču diendienā es meitenes neredzu.
Vai jūsu mazbērni nākotnē varētu Latviju izvēlēties par vietu, kur dzīvos un audzinās savus bērnus?
Es ļoti ceru, ka tā būs, bet domāju, ka bērniem jāļauj zināma brīvība. Ja vecāki viņiem pārāk daudz uzmācas, nekas labs nav gaidāms. Man patriotismu iedzina tajā bēgļu skolā Lībekā, bet man jau bija arī izvēles, es varēju no tā atteikties, tomēr to neizdarīju. Bet izvēles iespējai jābūt. Ir tāds joks par vienu skolmeistaru 19. gadsimtā, kad bērniem bija arī reliģija jāmācās. Reliģijas stundā bērnam prasa: vai tu tici Svētai Trīsvienībai? Un mazs, 8 – 9 gadus vecs puisītis, saka: nē, es nezinu, kas ir Svētā Trīsvienība. Es nesaprotu, un es tam neticu. Bet skolmeistars viņam: es tagad tevi ar rungu sitīšu, līdz tu sāksi ticēt Svētai Trīsvienībai! Manuprāt, ar rungu nevar ne to Svētās Trīsvienības, ne dzimtenes mīlestību iedzīt.
Šogad atzīmējam reformācijas 500. gadadienu. Kāda, jūsuprāt, ir Mārtiņa Lutera vēsts mūsdienu cilvēkam?
Man kā kristītai un iesvētītai luterānei, protams, no bērnības tika ieaudzināts, ka Luters sakārtoja kristīgo baznīcu, kas bija nogājusi no ceļa. Un es joprojām ticu, ka tā tas arī bija. Bet ļoti būtisks bija arī pavērsiens, ka līdz ar reformāciju Eiropā lēnām ieviesās jēga jeb apjēga par sirdsapziņas brīvību. Tātad tevi neliek uz moku rata, ja tu nesaki: es ticu Svētai Trīsvienībai vai kādam svētam. Bet tieši to tagad dara ekstrēmisti, apkaunojot islāma ticību ar savām fanātiskajām interpretācijām un izmantojot Allāha vārdu, lai darītu savus ļaunos darbus.
Ko jūs teiktu tiem, kuri uzskata, ka tik trūcīgai valstij kā Latvija eksprezidentu privilēģiju nodrošināšana ir pārāk dārgs prieks?
Manuprāt, Latvijā tiek apzināti kultivēta noskaņa, ka Saeima ir dārgs prieks, valdība – cik tad mums tur viņus vispār vajag, vai mums vispār vajag prezidentu. Un mēs tā lēnām virzāmies uz tāda ļoti slidena ceļa, un beigās, vai mums vispār tā sava valsts ir vajadzīga? Paklausieties, tas ir dārgs prieks. Vai tad mums vajag visur savas vēstniecības? Un cik mums tie karogi jāpērk? Tas taču arī ir dārgi. Nu tad zārkā iekšā, vāku virsū un ardievu, ļaunā pasaule.
Jums arī pārmet tieksmi pēc greznības, ka izmantojat iespējas, kas nav pieejamas katram pilsonim.
Nu redziet, latviešiem gadsimtiem ilgi no kungiem teikts, ka viņi visi ir nekam nederīgi, rupji, dumji, aprobežoti, vergi, kam tikai jāstrādā citiem. Ka nedrīkst savu degunu celt augstāk par citiem, stāvi pie ratiem, un par taisnību var arī baznīcā pērienu dabūt. Un tā ir viskrasākā zemas pašapziņas izpausme. Tās ir paniskās bailes, ka kāds ar kaut ko varētu izcelties. Tas ir simptoms dziļam garīgam pašapziņas trūkumam. Diemžēl. Jo cilvēks, kurš jūtas par sevi drošs un par sevi pārliecināts, saprot, ka dažādos apstākļos viens izceļas, cits neizceļas, viens māk skriet ātrāk, cits lēnāk, kāds lec augstāk, kāds zemāk, kāds var dziedāt operā, cits nevar. Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir dažādi darbi un dažādas atbildības, kas prasa zināmu kontekstu. Mūsu gadījumā kā demokrātiskai valstij paraugs ir citas de-mokrātiskas valstis ar garāku pieredzi nekā mums. Jo mūsu valsts 100 gadi jau nav pilni 100 gadi. Un visur risina situācijas, ar kādām saskaras arī Latvija, tajā skaitā par privilēģijām bijušajiem prezidentiem. Vācijā bijušajam prezidentam Kristiānam Vulfam reiz apvaicājos, kādus sociālos nodrošinājumus viņš saņem. Viņš paguva būt prezidents pusotru gadu, un tad bija skandāls, viņš pats atkāpās, sastrīdējās ar presi, konkrēti ar žurnālu “Der Spiegel”, tā vienmēr ir kļūda prezidentam. Es prasīju, vai viņš saņem pilnu pensiju. Viņš saņem absolūti pilnu pensiju. Un visas citas privilēģijas, kā jebkurš cilvēks, kurš atbilstoši likumam ir ievēlēts par prezidentu.
Zviedrijā nav prezidenta, tur ir karalis un karaļnams, kurus uztur… Kad es savas prezidentūras beigās aizbraucu uz Zviedriju atvadīties no karaļa, viņš atskrēja nosarcis un atvainojās, ka ir dažas minūtes par vēlu: otrā pils galā viņam bijis darbs ar komisiju, jo viņam jāgādā par 17 pilīm, kas viņam personīgi pieder. Tā ir šausmīga nasta, viņš stāstīja! Ja kādreiz cilvēki sāk spriest, cik nedemokrātiska ir Latvija un cik demokrātiska ir Zviedrija, atcerieties par tām 17 karaļa pilīm.
Ko jūs liktu pie sirds meitenei, kura savā skolas sacerējumā raksta, viņa vēlētos kļūt par Valsts prezidenti – ar savu šodienas pieredzi, ka to “amata mēteli”, kā esat teikusi, nevar novilkt arī pēc prezidentūras?
Gadu gaitā daudzas tādas meitenes un puišus esmu satikusi, un ne Latvijā vien. Un viņi ir teikuši, ka es viņus ļoti iedvesmoju ar to, ka viņus uzmundrinu un atgādinu – katrs cilvēks var kaut ko sasniegt. Un saku – dari, ko vari, mācies, pūlies, strādā, nekad neļaujies sevi iebaidīt, ka tu nevari. Bet ne katrs visu var. Tas arī jāsaprot. Bet, ja tu gribi un vari, tad ej droši uz priekšu.
Decembrī svinēsiet nozīmīgu jubileju. Ko jūs gribētu, lai jums novēl dzimšanas dienā?
Veselību. Ja tev tā ir ļoti laba, tad esi Dievam pateicīgs un kop savu veselību, lai tā pēc iespējas ilgāk turētos. Vēlētos, lai man pietiktu spēka pabeigt dažus no rakstu darbiem, ko esmu iesākusi un iecerējusi.
Vaira Vīķe-Freiberga
* dzimusi 1937. gada 1. decembrī Rīgā
* sabiedriski politiska darbiniece, zinātniece
* bijusī Latvijas Valsts prezidente(1999 – 2007)
* Madrides kluba prezidente
* daudzu apbalvojumu un goda doktora grādu laureāte
* Triju Zvaigžņu ordeņa Lielkrusta komandiere
* vīrs Imants Freibergs
* dēls Kārlis un meita Indra
* mazdēls Ivars un mazmeitas Alise Marija un Austra Lilija
