Pasaulē
Citur

Uldis Šmits: Lielais informatīvais karš0

Foto: Mladen Antonov/AFP/SCANPIX/LETA

Polijas Seims 9. janvāra rezolūcijā nosodīja manipulācijas ar vēsturi un tās sagrozīšanu. Rezolūcija ir Seima atbilde uz Krievijas galvas un citu amatpersonu pēdējā laika izklāstiem, no kuriem izriet, ka atbildība par Otrā pasaules kara izraisīšanu, ko ievadīja agresija Polijā, drīzāk jāuzņemas pašai Polijai.

Nevis Hitlera un Staļina iemiesotajai, 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta vainagotajai politikai, kas tomēr atsegta nu jau ļoti daudzos pētījumos un nosodīta neskaitāmos politiskos dokumentos.

Oficiālā Maskava tādās reizēs, arī šajā gadījumā, kliedz par mēģinājumiem pārskatīt vai noliegt Otrā pasaules kara rezultātus, kas ir diezgan aplams un neloģisks pārmetums.

Jo minētie rezultāti nav noliedzami un joprojām liek sevi manīt. Piemēram, tas, ka Austrumeiropā vienu “nacionālsociālistisku” okupācijas režīmu nomainīja gandrīz pusgadsimta garumā otrs “sociālistisks” totalitārs režīms, turklāt vietumis, kā Polijā un Baltijas valstīs, šī nomaiņa norisinājās atkārtoti.

Kara pirmajos divdesmit divos mēnešos abi režīmi bija sabiedrotie, bet turpmākajā kara gaitā – ienaidnieki, kas vēl vairāk sagandēja okupēto valstu pilsoņu dzīvi. Taču bija cilvēki, kuri cīnījās pret totalitārismu jebkurā tā izpausmē.

Kremļa neapmierinātības uzplaiksnījumus arvien izraisa arī Eiropas Parlamenta pērn 19. septembrī pieņemtā rezolūcija sakarā ar Otrā pasaules kara sākuma astoņdesmito gadskārtu un aicinājums noteikt 25. maiju par atceres dienu, kurā tiktu godināti cīnītāji pret totalitārismu. Pats Putins Eiroparlamenta tekstu publiski pēlis vismaz sešas reizes, kā saskaitījis pazīstamais analītiķis Andrejs Illarionovs.

Viņš spriež (“Livejournal”, 03.01.2020.), ka pēkšņās ažiotāžas galvenais iemesls varētu būt tieši ierosinājums par minēto atceri. Tas ir saistīts ar poļu pretestības leģendāro figūru Vitoldu Pilecki, kurš sniedza Rietumiem pirmās aculiecinieka liecības par Aušvicu, bija ievērojama persona patriotiskās “Tēvzemes armijas” rindās un vāca pierādījumus par padomju okupantu noziegumiem. Tāpēc staļiniskajā un līdz ar to putiniskajā uztverē varoņi nav vis Pileckis un viņam līdzīgie, bet gan tie, kuri viņu sagūstīja, spīdzināja un 1948. gada 25. maijā nošāva.

Pretēja lietu izpratne nozīmē vēstures “pārskatīšanu”, kāda nav pieļaujama, it īpaši pirms drīzajām 9. maija apaļās jubilejas svinībām – agresīvi pompozam pasākumam ar tautu tēva portretiem un Makronu goda viesu pulkā.

Ārpus Krievijas Staļina tēla uzspodrināšanas darbs tomēr nesokas. Grūti noslēpt to, ko boļševiki, tostarp staļinisti, nekad nav pārāk slēpuši, proti, savu ieinteresētību globālā slaktiņā, kas dotu iespēju “atbrīvot” cilvēci, un tam priekšnoteikumus radīja iedibinātā pagaidu draudzība ar nacistiem, kas turklāt ļāva ķerties pie tuvāko kaimiņu “atbrīvošanas” nekavējoties.

Krievijā gan mēdz iztēlot toreizējos PSRS agresijas aktus kā rūpes par aizsardzības spēju nostiprināšanu. Sarkanarmijai esot vajadzējis pārņemt pusi Polijas, jo tās valdība vairs nekontrolēja bruņotos spēkus, saka Putins. 1939. gada rudenī gluži to pašu stāstīja Molotovs un apcerēja “Pravda”. Tādējādi Kremlis atgriežas pie vecajiem staļinisma ērā aprobētajiem argumentiem jeb, kā formulējis Seims, “impēriskajiem meliem”.

Taču tie tiek pielāgoti tagadējai politikai. Un Maskavai ir vienkāršāk vērst propagandas triecienuzbrukumu konkrēti pret Varšavu nekā pastāvīgi zākāt grūti tveramo Eiroparlamentu. Kaut gan tas bijis savos atzinumos vēl skarbāks un pat prasījis “veikt morālu un juridisku izvērtējumu par staļinisma un komunistiskās diktatūras pastrādātajiem noziegumiem”, jo 20. gadsimtā abi totalitārie režīmi – nacistiskais un komunistiskais – “pakļāva cilvēkus masu slepkavībām, genocīdam, deportācijām, un bojā gājušo skaits pārsniedza visu iepriekš vēsturē pieredzēto”.

Saistītie raksti

Saprotams, ka nekādu PSRS noziegumu morālu izvērtējumu, nerunājot par juridisku, Kremlis nevēlas. Tāpēc attiecīgā vēstures posma sakarā tiek izvērsta kampaņa, kuras vadmotīvs atkal varētu būt Rietumiem izmesta frāze – paši tādi vai (Polijas gadījumā) vēl sliktāki.

Bet arī Varšava, kā apgalvo Polijas Ārlietu ministrija, gatavojas “ļoti ilgam informācijas karam ar Krieviju”. Kas diez vai ies mums secen.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.