Linda Tunte: Skolēniem šobrīd 5.klasē jāmācās 5 veidu izšuvumi, bet netiek mācīta finanšu pratība
118
Turpinu šausmināties par, manuprāt, pilnīgi ačgārnām lietām Latvijas izglītības sistēmā, vienlaikus nebūdama pārsteigta, ka manā paziņu lokā arvien biežāk dzirdu par lēmumiem bērnu pārcelt uz privātskolu, kur mācību vide ir mūsdienu jauniešiem daudz atbilstošāka.
Teju katru dienu saskaros pati un dzirdu no sev apkārt esošajiem par ne līdz galam izprotamiem skolu lēmumiem un sistēmiskiem rāmjiem. Te dažas no situācijām, pie kurām domās esmu uzkavējusies ilgāk…
5.klase. Mājturība. Puiši. Jāprot 5 izšūšanas veidi. Bērnam skolā tie nav izdevušies, rosinājums pamācīties mājās. It kā jau saprotami – ikvienam ir jātrenē pirksti, jāprot pamata rokdarbi. Esmu sajūsmā, ka skolā tiek iemācīts piešūt pogu vai notamborēt parastāko pīnīti, bet samulstu, kad tiek prasīti piecu veidu izšuvumi vai zaķīša uztamborēšana. Sēžu un kopā ar bērnu mācos arī es, jo ar nodurtu galvu jāatzīstas, ka neprotu piecu veidu izšuvumus.
Bet ar bērniem daudz runāju par pavisam citām lietām, kuras mācību programmā neesmu pamanījusi, bet kas man šķiet ļoti, ļoti svarīgas. Stāstu par finanšu pratību, par nodokļu sistēmu, par nepieciešamību veikt uzkrājumus, arī par ģeopolitisko situāciju un dažādām iespējamām situācijām un risinājumiem. Šo skolā nemāca. Tas tur nešķiet svarīgi, bet man gan.
Nākamā situācija! Pamatskolas vecuma bērns, viendien pārnākot mājās, ar sajūsmu vecākiem stāsta, ka viņš šodien garajā starpbrīdī varējis iziet ārā. Cik lieliska balva, skolotāja atļāva starpbrīdī iet ārā! Vai tiešām svaigs gaiss ir balva, ko iespējams saņemt vien īpašos brīžos?
Sazinājos arī ar šīs skolas vadību – tā ir Rīgas Juglas vidusskola – patiešām tiek apstiprināts, ka skolēni brīvu stundu vai starpbrīžu laikā ārā nevar iet, lai gan pie skolas atrodas norobežots stadions. Skolas direktore norāda, ka klases audzinātāja nevar būt klātesoša pastaigu laikā, tāpēc šāds lēmums. Ar noteikumiem varu iepazīties skolas mājas lapā.
No vienas puses, saprotami, bērnu drošība patiešām ir prioritāte, no otras – vai ir godīgi, ka pamatskolas vecuma bērns uz vairākām stundām tiek “iespundēts” skolā? Aiz loga ir pavasarīgi lieliskas dienas, bet bērniem ir jāsēž visu dienu telpās.
Mēs runājam, kādi cilvēki nepieciešami Latvijas nākotnei – enerģiski, daudzpusīgi, domājoši, bet tikmēr skolās par svarīgāku uzskatām izšūšanu piecos veidos, nevis reālu dzīves prasmju mācīšanu. Mēs runājam, cik svarīgi ir bērniem kustēties, atrasties svaigā gaisā, bet lielu dienas daļu viņiem šo iespēju liedzam. Kaut kā ačgārni. Manuprāt.
Kā vērtējat pašreizējo izglītības sistēmu? Vai tā ir atbilstoša bērnu vajadzībām?
