“Mākslas pasaule Latvijā vienmēr ir bijusi glābiņš, mierinājuma un prieka vieta!” LNMM direktore Lāce 0
“Strādājot Nacionālā Mākslas muzeja dažādās struktūrās, ir daudzkārt nācies domāt – kas ir virsvērtība tavam darbam. Kas ir tas, ko tu gribi savā darbā izdarīt?” stāsta Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore Māra Lāce.
Kultūra un māksla tādā mazā valstī kā Latvija, ir patiesi augsi attīstīta, bagāta. Mums ir ļoti daudz cilvēku, kas ir patiesi darboties-griboši, kuriem ir pietiekami liels radošais potenciāls. Mēdz jau teikt, ka latvietis nav jauna radītājs, bet latvietis ir labs izpildītājs. Ja viņš ne tik daudz rada jaunas idejas, tad viņš spēj paņemt un attīstīt tās tālāk. Varbūt mēs vizuālajā mākslā neesam radījuši jaunus stilus, varbūt mēs neesam radījuši jaunus spēcīgus pieteikumus, kas varētu tikt pārņemti un varētu dzīvot tālāk. Bet mēs esam vienmēr daudz mācījušies un esam bijuši spējīgi radīt kvalitatīvu, labu mākslas produktu.
Atceroties Latvijas profesionālās mākslas veidošanās gaitu, tā ir bijusi gana komplicēta un tai pašā laikā – gana vienkārša. Tad, kad Latvijā radās sabiedrības daļa, kas varēja doties mācīties Augstajās mākslas skolās, tad bija jaunieši, kas atrada šo ceļu. Tad Pēterburgā radās sauklis, ka nepieciešams būt savas Dzimtenes dēlam, savas tautas dēlam, un tai pašā laikā apgūt visu, kas nepieciešamas, lai kļūtu par profesionāli. Profesionālisma iegūšana vienmēr ir bijusi ļoti būtiska. Tie – tā laika jaunieši bija Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Rihards Zariņš, Johans Valters. Tie ir tie meistari, kas liek mums paskatīties uz mūsu dzīvi ar jaunām acīm.
Tas ir laiks, kad Janis Rozentāls iegūst nenovērtējamo Latvijas tautas mīlestību, viņš tiek uzskatīts par tā laika latviešu dvēseles izteicēju, latvieša dzīves apliecinātāju, dzīves ritma apliecinātāju, sapņaino ideju pārstāvi un realizētāju savos darbos, jo visas simbolisma un romantisma idejas ar viņu ienāk Latvijas mākslā.
Tad mēs tiekam līdz Latvijas valsts izveidošanai, kad neprāšu un varbūt pat avantūristu saujiņa nodibina Latvijas valsti, kurai pēc visiem loģikas apsvērumiem nevajadzēja tajā laikā rasties, jo tik maz tajā laikā par to dega savās sirdīs, tik maz par to interesējās. Un tomēr – tie, kas sanāca kopā, tie Latviju nodibināja, un Latvija dzīvoja. Tas nozīmē, ka tie bija tie cilvēki, kam bija vērtību apziņa un misijas apziņa. Viņi saprata šīs vērtības, un ejot uz savu misiju, viņi rada situāciju, ka valsts varēja rasties, radās, un atradās pietiekami daudz cilvēku, kas varēja pārdomāti un racionāli sākt strādāt.
Un tad tika radītas nacionālās kultūras institūcijas. Valsts pirmie lēmumi ir par augstskolu dibināšanu. Nacionālā valstī, neatkarīgā valstī bija vajadzīgas nacionālas izglītības iestādes. Bija vajadzīgas arī mākslas institūcijas. Un tiek izdoti dekrēti un likumi par Valsts mākslas muzeja un Valsts vēstures muzeja dibināšanu. Tika dibinātas institūcijas, kuras runāja par vērtībām. Šī vērtību izpratne, dibinoties Latvijas valstij, tika ielikta cilvēkos un tika tālāk uzturēta.
Mēs skatāmies uz Latvijas dabu ar Vilhelma Purvīša acīm; viņš mums iemācīja – kā skatīties uz Latviju. Ne jau viņš Latviju ļoti reālistiski uzgleznoja, viņš Latviju izdomāja. Viņš Latviju izdomāja, protams, skatoties dabu visapkārt, bet viņš nebraukāja pa Latviju un neskatījās šos apkārt. Viņš šo ainavu izdomāja, uzgleznoja harmoniskos, kompozicionāli ļoti izsvērtos dabas skatus – un ne tikai ar stingru kompozīciju, bet arī atturīgus, ļaujototies šad tad pa vairākiem desmitiem gadu kaut kādām krāsu orģijām savos darbos paārdīties. Bet pamatā viņa vēstījums ir majestātisks un kompozicionāli stingrs. Viņš mums tagad liek paskatīties uz to, kas notiek mums apkārt ar viņa acīm. Tā ir viņa lielā nozīme, neskatoties uz to, ka viņa nopelnos ir Mākslas akadēmijas izveidošana, rektora darbs daudzu gadu garumā, ka viņam bija arī Rīgas pilsētas Mākslas muzeja direktora amats vairāk nekā 20 gadu garumā. Visādi viņa devums ir milzīgs.
Mākslas pasaule visos laikos Latvijā ir bijis glābiņš, mierinājuma vieta, arī prieka vieta. Mēs nevaram teikt, ka viss ir tikai izglītība, ka visu nosaka – kā kritiski pieiet un kritiski domāt, bet māksla rada arī prieku, un arī tas prieks ir vajadzīgs cilvēkiem, lai dzīvotu. Ir vajadzīgs stiprums, lai tiktu vaļā no depresīvās attieksmes, kas šobrīd daudzos sēž.
Vizuālajā mākslā šobrīd notiek ļoti daudz-kas. Jaunie cilvēki ir pilnīgi savādāki. Muzejā strādājot, var just, ka ir ienākusi paaudze vai pat ienākušas vairākas paaudzes, kuras domā, redz un saprot pasauli pavisam savādāk. Laikmetīgajā mākslā provokācijām un pārspīlējumiem ir vieta, un tam visam ir jānotiek, jo tikai tā kaut kas jauns veidojas. Jaunie mākslinieki ir sapratuši, ka valsts nenodrošina to institūciju apjomu, kāds būtu vajadzīgs. Tādēļ rodas neizmērojams skaits dažādu kultūrvietu, aktivitāšu vietu, kur notiek jaunās mākslas process, un rodas patiešām ļoti labas lietas.
Jaunie mākslinieki visos laikos ir bijuši vajadzīgi, viņi ir kā garaiņi, kas katliņā veicina vārīšanos. Šo jauno mākslinieku vārdus mēs pamazām rakstām Latvijas mākslas vēsturē.
