“Latviešu valoda kā mūsu zināšanu vilcējspēks!” Dagnija Baltiņa stāsta, ko viņai nozīmē Latvija 0
Domājot Latvijas valstiskuma kontekstā Nacionālā bibliotēka pati par sevi ir valstiskuma simbols, bet ne tikai. Tā ir simbols mūsu zināšanu bāzei, uz kuras mums pakāpties, bet arī vīzijai par nākotni un mūsu kā valsts spējai savu nākotnes vīziju realizēt. Nacionālās bibliotēkas projekts ir iemiesojums tai jaudai, ko mēs varam izdarīt, ja mēs ejam uz savu mērķi kā valsts un nācija. Atceramies, ka mums ir pienākums rūpēties par savu atmiņu, par savām zināšanām, par izglītotu sabiedrību, par inteliģentu sabiedrību, par lasošu sabiedrību.
Latviešu grāmatas piecsimtgade ir laika nogrieznis, kas mums ļauj ieraudzīt grāmatu, kas latviešu valodā ir bijis fenomens, kas ir ļāvis apvienoties latviešu sabiedrībai stiprinoties ap latviešu valodu kā mūsu vienojošo elementu, stiprināt sevi kā izglītotu sabiedrību, savu izglītotu kopienu, izglītojot bērnus un mudinot viņus intelektuālam izrāvienam (ko mēs lieliski redzam 19. gadsimtā, kas ļāva dzimt valstiskuma idejām). Tas ļāva 20. gadsimta saglabāt piederību Latvijai un ticību Latvijas neatkarības idejai.
Rakstītā vārda fenomens latviešu valodā ir apbrīnojams, kas ļauj mums ieraudzīt latviešu valodas spēku. Mēs redzam piecsimt gadu periodā – latviešu valoda ir gan dzīvotspējīga, gan pielāgotiesspējīga, gan izdzīvotspējīga. Rakstu valoda ir liels un kapitāls bāzes faktors raugoties un nākamajiem piecsimt gadiem. Tas būs būtisks lielums mūsu turpmāk lasošai sabiedrībai.
Ja es šobrīd skatos uz Latviju un Nacionālās bibliotēkas lomu, tad esmu pārliecināta, ka mēs esam tas vilcējspēks, kas atgādina sabiedrībai par to vērtību vertikāli uz kuras mēs stāvam kā valsts – tā ir lasoša, inteliģenta zinoša sabiedrība. Tas ir bijis izšķirošais lielums vai salīdzinošā priekšrocība, kas ir ļāvusi mums stāvēt pretī rusifikācijas politikai – tas, ka mums ir šis rakstītais vārds latviešu valodā. Tāpat mums ir ļoti spēcīga zināšanu bāze – grāmatu bāze, ko mēs turpinām audzēt, kopt, attīstīt un pilnveidot, un kurai mēs paši radam pieprasījumu – ar lepnumu, pašapziņu un drosmi.
Līdz ar to Nacionālā bibliotēka kā simbols spēlē to lomu būt tam drosmīgajam spēlētājam citu vidū – atgādināt par valstiskumu, par drosmi – gribēt zināt, kā arī – atgādināt par savstarpēju vēlīgumu un dāsnumu, kas piemīt mums kā sabiedrībai. Un to mēs atkal redzam tajā piecsimt gadu latviešu grāmatas perspektīvā. Tas, kas mūs ir barojis cauri gadsimtiem ir vēlīgums – lai nākamās paaudzes pēc mums turpina lasīt, turpina meklēt zināšanas un augt, un mēs viņiem vienkārši palīdzam to darīt.
Līdz ar to – domājot par bibliotēku un valstiskumu, domājot par izaugsmi, mēs vēlamies redzēt bibliotēkas apmeklējumu kā katra cilvēka paradumu. Cilvēkam ir jāzin, ka viņam ir šis resurss, kas viņiem pieder, ka viņiem ir tiesības nākt uz bibliotēku, gribēt zināt, gribēt būt ļoti izglītotam. Tā arī turpmāk būs mūsu salīdzinošā priekšrocība arī digitālo tehnoloģiju laikmetā, tai skaitā, mākslīgā intelekta izaicinājumu priekšā.
Drukātais vārds ir stipri stabilāks nekā ekrānā redzamais vārds – īpaši – ierunātais vai video formātā ierunātais vārds. Te ir runa par pašapziņu. Ja mēs spēsim aizstāvēt to drukātā formātā rakstīto vārdu, kas mūs ir pavadījis piecsimt gadus, un pārnest ar tādu pašu lepnumu digitālā formātā, mūsu rakstītais vārds turpinās eksistēt. Jautājums – vai mēs kā sabiedrība to izvēlēsimies un par to iestāsimies. Un atkal – Nacionālā bibliotēka šeit spēlē galveno lomu. Mēs pielāgojamies laikmeta tehnoloģijām. Šis digitālais vārds var būt tikpat spēcīgs un jaudīgs, ja mēs to tādu noturam.
Noturam pieprasījumu, ka šim rakstītam vārdam jābūt dziļam, bagātam, līdzi velkošam, sevī ieraujošam. Es domāju, ka mēs to varam izdarīt. Par to ir jāpastāv, par to ir jācīnās, tāpat kā piecsimt gados esam cīnījušies par drukāto vārdu. Neviens no šiem lielumiem nav pašsaprotams. Mums pašiem sev ir jārada pieprasījums un vilkme sabiedrībā gan pēc zināšanām, gan pēc augsti izglītotas sabiedrības. Mums ir jānosūta esošajām paaudzēm, piemēram pusmūža cilvēkiem, gan jauniešiem un bērniem ļoti skaidru signālu – mēs gribam, ka viņi ir izglītoti, ka viņi ir lasoši. Pat tad, ja viņi izmanto digitālās tehnoloģijas, mums ir jānosūta signāls, ka mēs gribam, lai viņi latviešu valodu turpina. Pie jebkura sarunu galda, kur piedalās Nacionālā bibliotēka, mēs atceramies sabiedrisko labumu un valstiskuma misiju, mēs spējam šo argumentāciju atvilkt atpakaļ. Mūsu mērķis ir Latvijas valsts pastāvēšana.
Attiecībā uz lielo valodu apdraudējumu latviešu valodai, mēs esam apdraudēti tāpat, kā allaž esam bijuši apdraudēti. Tas, kas mūs pašus nereti ir izsitis no sliedēm, ir mūsu pašu nepārliecinātība par savas valodas noturību, kas, iespējams, 19. gadsimtā nebija tik spēcīga. Toreiz mums bija daudz augstāka pašapziņa, lielāka vilkme un vēlme ierakstīties starp pasaules nācijām ar savu valodu.
Tad, kad mēs sapratīsim, ka tieši latviešu valoda ir mūsu priekšrocība, ka latviešu valoda spēj pielāgoties digitālajām tehnoloģijām, nebūs ne mazāko šaubu, ka valoda nav apdraudēta. Ietekme no citām valodām latviešu valodā vienmēr ir bijusi, un mēs no tā esam guvuši, nevis zaudējuši. Tāpēc jautājumā – vai mēs gribam attīstīt terminoloģiju latviešu valodā, vai mēs gribam rakstīt zinātniskus rakstus latviešu valodā – jā, mēs gribam. Tas mūs piepilda un bagātina, ja mēs spējam sarunāties par zinātni latviešu valodā.
Tas nav par to – kā mēs pārtulkojam vārdus, bet par to – kā mēs jēdzieniski spējam virzīt sarunu. Un atkal – par bibliotēkas lomu – apkopot izdotās grāmatas un drukātos vārdus, bet arī – mudināt sabiedrību runāt latviešu valodā, gribēt kaut ko vairāk, sniegt kaut ko vairāk, tiekties pēc kaut kā vairāk. Paraduma atjaunošana – nākt uz bibliotēku, lasīt, sarunāties – ir un būs izšķirošs Latvijas valstiskuma saglabāšanā
