– Tu gan atturies vērtēt jauno kolēģu dzeju, bet tā nu sagadījies, ka pie tevis nāk jaunie: skat, Kārlim Vērdiņam arī jaunāko krājumu rediģēji… 3
– Pēdējos trīs, un viņš – pēdējos divus manējos. Redz, ir tādi cilvēki, kas iekšēji nenoveco. Tāds bija Roberts Mūks, Marģeris Zariņš, Anatols Imermanis, tagad mazliet piemirsts, bet ļoti erudīts rakstnieks. Bija tādi cilvēki, kas mani savulaik iedvesmoja, ka ar gadiem nepaliec par vecu muļķi. Knuts Skujenieks – viņam rudenī paliks 80, taču galva pilnīgi skaidra. Es visu laiku jaucos ar jaunajiem un, kad cenšos noteikt, kurai paaudzei iekšēji piederu, nevaru. Visticamāk, tiem, kam ap 30 līdz 40 un ir tāds iekšējais dullums. Kādreiz pat kautrējos, ka nepieaugu, neesmu nobriedis, bet tad nācās lasīt, ka māksliniekā bērns nekad nenomirst, un nav jau nemaz tik slikti.
– Sāki dzejot jaunībā, krieviski. Tā liekas 19. gadsimta latviešu literatūras iezīme – gan Aspazija, gan Blaumanis, arī vairāki citi sāka ar literāriem mēģinājumiem vācu valodā. Kā pārgāji uz latviešu valodu?
– Ir vairāki iemesli. Kā tas bieži notiek dzejnieku ģimenēs, bērni par vecāku dzeju neinteresējas. Es sāku dzejot 16 gadu vecumā, jo viena mana skolas drauga tēvs bija uzkrājis krievu emigrantu izdoto literatūru – skolas laikā izlasīju Bulgakova divdesmito gadu darbus, vairākus gadus dzīvoju Bloka iespaidā un tā arī sāku rakstīt. Latviešu un krievu valodu pratu vienādā līmenī, jo mani auklēja vecmamma (viņa bija Krievijas vāciete), kura zināja tikai krievu valodu, skolā man vienīgais piecnieks bija krievu valodā. Taču skolā mācīja padomju dzeju, kas mani absolūti neinteresēja. No latviešu dzejas visspēcīgāko, pilnīgi iracionālu iespaidu uz mani atstāja Ziemeļnieks, tad vēl Poruka kopotie raksti – tur neviens gabals man nelikās pietiekami labs, bet ļoti uzrunāja kopnoskaņa. Es biju mistiķis – vēl ne reliģiozs, bet jau mistiķis, un par mistiķi jāpiedzimst.
Bet savos divdesmit gados sajutu, ka, četrus gadus rakstot krieviski, esmu uzrakstījis visu. Man bija jāpieņem identitāte: vai nu jākļūst par krievu un jāiet dzīlēs, lauku dzīvē, vai arī jākļūst par latvieti. Gāju latviešu skolā, biju latvietis – sāku rakstīt latviski. Un vairākus gadus nespēju sasniegt to līmeni, kas pirms tam bija krievu valodā. Latviešu valodu mācījos pēc vārdnīcām, jo dzīvoju starp krievu dzejniekiem.
– Kas tevi kā lasītāju pēdējā laikā uzrunājis, patīkami pārsteidzis, licis pārvērtēt vērtības?
– Tādu grāmatu vispār ir ļoti maz, tās parādās reti un dažādos dzīves periodos atšķiras. Priecājos, ka jaunākajā latviešu literatūrā ir divi romāni, kas man patīk, – Ikstenas un Bērziņa pēdējie darbi, tie ir ļoti atšķirīgi, bet parāda, ka latviešu proza sāk nostiprināties. Mūsu proza jau īsti sāka attīstīties tikai 20. gadsimta 30. gados, un šis process ātri tika pārtraukts, īpaši par romāniem runājot, jo padomju laikā tikpat kā nebija iespējams uzrakstīt romānu bez meliem.
Bet dzeja mums vienmēr bijusi spēcīga, un tagad ir parādījusies arī jauna tendence: spēcīgi, nobrieduši debitanti, kā Daina Sirmā, kam pirmais dzejas krājums iznāca jau brieduma gados. Ruta Štelmahere raksta brīnišķīgi tieši tagad, jau solīdos gados. Kaut kāda nobīde laikā. Agrāk bija skaidrs, ka dzejnieks ap 40 gadiem apstājas, apsīkst, pakāpeniski raksta arvien sliktāk un sliktāk; tika uzskatīts, ka labākie dzejoļi jāuzraksta līdz 25 gadiem. Tagad? Pilnīgi citādi. Patīkami, ka ir daudz iesācēju dzejnieku, kuros jūt talantu. Tā apjomu jau nevar palielināt, bet talants prasās pēc izkopšanas. Un visgrūtāk ir atrast sava talanta savdabību, jo bieži vien gribas rakstīt citādi, nekā raksti parasti, par tēmām, kuras tev svešas, nevis par tām, kuras tu pats pārdzīvo, un tas ir normāli.
– Kad man jaunībā bija intensīvs garīgo meklējumu posms, likās, ka pasaules norišu izpratnē dzeja dod vairāk nekā reliģija un sniedz arī mierinājumu.
– Tāpēc starp māksliniekiem ir diezgan maz ticīgu cilvēku. Viņi jūtas kā demiurgi: rada savu pasauli un pielīdzinās Dievam. Tāpēc viņiem Dieva nevajag, jo viņi paši savā un cilvēku priekšā ir ļoti labi. Cilvēku, nevis Dieva priekšā.
– Tā jau Bībelē rakstīts, ka Jēzus nācis uz pasaules grēcinieku, nevis taisno dēļ…
– Man ir tāda doma, uzstādīt auto navigatorā galamērķi “elle”. Visi domā, ka ceļš uz elli vedīs caur krogiem, bordeļiem, bet patiesībā – arī caur dažām labdarības organizācijām, bērnu patversmēm. Tādēļ Kristus nāca pie grēciniekiem, jo muitniekiem un palaistuvēm ir grūti sevi uzskatīt par labiem cilvēkiem, un viņi vieglāk pievēršas ticībai. Dievam ir citas mērauklas, ne jau velti viņš saka: “Jūsu domas nav manas domas, un jūsu ceļi nav mani ceļi,” tikai tam bieži nepievērš uzmanību.
– Pirms intervijas teici, ka ļoti maz lasi avīzes. Kāpēc?
– Es esmu interneta cilvēks. Presi nopirkt man sanāk reti tīri tehniski, jo, lai tiktu pie avīžu kioska, jāšķērso Vienības gatves un Ulmaņa gatves krustojums, kur ātrāk var dzīvību zaudēt nekā pie laikraksta tikt. Es presi nopērku, kad aizbraucu uz Rīgu no savas nomales.
No vienas puses, tas ir pat labi, jo ietaupās laiks – citādi divas stundas lasi avīzes, un diena pagalam. Bet es esmu tvitera cilvēks – vairs gan nekomentēju, kaut agrāk to aktīvi darīju, bet tagad tikai sekoju visiem populārākajiem pasaules medijiem, arī negatīviem personāžiem, lai zinātu viņu viedokli. Un padodu tālāk svarīgākās ziņas.
Radošā vizītkarte
JĀNIS ROKPELNIS
Dzimis 1945. gadā Rīgā rakstnieka Friča Rokpeļņa ģimenē.
Studējis psiholoģiju un filozofiju Ļeņingradas universitātē, filozofiju LVU.
1975. gadā iznāk pirmais dzejoļu krājums “Zvaigzne, putna ēna un citi”.
Kopš 1979. gada nelieto alkoholu.
Strādājis Mākslas muzejā, Rīgas kinostudijā, dažādos preses izdevumos; bijis docētājs Latvijas Ev. lut. kristīgajā akadēmijā.
Sarakstījis scenārijus leļļu filmām, libretu muzikālai izrādei “Meistars Aleksandrs”, romānu “Virtuālais Fausts” (2008).
Saņēmis laikraksta “Padomju Jaunatne” prēmiju par gada labāko pirmo dzejoļu krājumu (1976), Dzejas dienu balvu (1981), Baltijas asamblejas balvu (2000), Aleksandra Čaka prēmiju (2001) un Literatūras gada balvu (2004), Ojāra Vācieša literāro prēmiju (2010. un 2015. gadā), Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā (2013), Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda prēmiju (2014).
Ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, saņēmis Kultūras ministrijas Atzinības rakstu un Latvijas Ministru kabineta Atzinības rakstu.
