“Neesmu metis plinti krūmos, man ir daudz darba, ļoti daudz darba.” Saruna ar kontrtenoru Sergeju Jēgeru 1
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vakar Rīgas Doma katedrālē jau vienpadsmito gadu notika kontrtenora Sergeja Jēgera koncerts “Ave Maria”. Klausītāju iemīļotais dziedātājs Ziemassvētku laikā aicina ieklausīties mūzikā, kas pilna gaismas, ticības, cerības un mīlestības.
Mūsu saruna iesākās par mūziku, taču pēdējos gados Sergejs Jēgers ir arī citu meistardarbu radītājs – droši vien daudzi ir dzirdējuši un nogaršojuši viņa gatavotās mērces un konservējumus, pat sukādes. No stāstiem par gardumiem mūsu saruna aizvijās līdz Ziemassvētku laikam tik būtiskajam tematam – labdarībai. Iespējams, daži dziedātāja vārdi skan skarbi, bet – viņš zina, ko saka un kāpēc to saka.
Vai šī gada “Ave Maria” koncerta programma ir citādāka nekā iepriekšējos gados?
S. Jēgers: Ir vērtības, kuras nemainām, tomēr katru gadu koncerti ir citādi. Klausītāji jau zina, ko nāk klausīties, un gaida konkrētus skaņdarbus. Esam padomājuši par inovācijām, būs gan latviešu komponistu, piemēram, Jāņa Lūsēna, Valta Pūces, Valda Zilvera, mūzika latviešu valodā, gan Jāņa Stafecka skaņdarbu apdares. Un kā katru gadu izpildīšu vairākas “Ave Maria”, to komponisti ir Viljams Gomess, Kamils Sen-Sanss, Vladimirs Vavilovs un citi.
Visus šos gadus esmu kopā ar ērģelnieci Diānu Jaunzemi-Portnaju, jau daudzus “Ave Maria” koncertus veidoju ar vijolnieci Agnesi Kalniņu un kontrabasistu Jāni Stafecki. Mums ir izveidojusies laba sadarbība, koncertējam kopā ne tikai Doma baznīcā, bet arī citviet.
Prieks, ka esam ne tikai laba mūzikas apvienība, bet arī labi draugi. Pašlaik ir ļoti daudz darba, ir laba sajūta, daudzi koncerti jau notikuši un vēl notiks. Pēdējā laikā esam koncertējuši arī Līgatnē, Saulkrastos. Janvārī plānoti dzimšanas dienas koncerti manā dzimtajā pusē Jelgavas novada Vilcē, vēl arī Stāmerienas pilī.
Pēdējos gados daudziem klājas grūti, arī kultūras jomā strādājošajiem. Jums ir tik iedvesmojošs nepadošanās stāsts!
Daudzi tam netic, bet man pat nav laika skaidrot! Šķiet, man īsti nekas nebija un nav apstājies, darbs dzen darbu. Vasarā kopā ar vietni “multimaksla.lv” apbraukājām 32 Latvijas tirdziņus, piedalījās mākslinieki, aktieri, dziedātāji. Esam tie, kuri kaut ko gatavo, raksta grāmatas, lej sveces, veido traukus. Šajos tirdziņos daudz satikos, runāju ar cilvēkiem. Visi esam izsalkuši pēc tikšanās reizēm, cilvēki gribēja fotografēties, autogrāfu uz manām burciņām.
Jau gadu esmu mājražotājs, neesmu nolaidis rokas, daudzas dienas pat galvu neesmu pacēlis no plīts. Apkalpoju četrpadsmit veikalus un divus restorānus, un to daru viens pats. Katram ir savs stāsts, taču, ja šajā laikā man jautā, ko darīsiet, kad atsāksies dziedāšana, atbildu, ka vienmēr darīšu to, ko esmu darījis, jo savos 42 gados atļaujos nedarīt to, kas man nepatīk. Man patīk viss, ko daru, un mūzika nekur nav pazudusi.
Tā, gluži kā visā pasaulē, biju uz laiku apstādināts, bet neesmu metis plinti krūmos, man ir daudz darba, ļoti daudz darba. Cilvēki ne tikai mīl manu mūziku, nāk to klausīties, viņiem garšo arī tas, ko gatavoju. Klāju galdus viesībām, banketiem, dzimšanas dienām, cepu, vāru, šmorēju. To daru viens pats, protams, ir reizes, kad vajag palīgus, tad to nodrošinu. Pats ar roku rakstu, sienu papīrīšus, līmēju uzlīmes. To, ko katlā esmu pagatavojis, neviens cits nav lējis burciņā. Savus meistardarbus daru pats – lai manam darbam būtu pievienotā vērtība. Gada laikā esmu sagatavojis vairāk nekā astoņus tūkstošus vienību. Arī pašlaik, mūsu sarunas laikā, esmu pie plīts.
Lai visu varētu pagūt, manā darbā ir svarīga konkrēta secība, ir jāstrādā ļoti ātri. Ceļos piecos no rīta, ap vieniem stundu paguļu, tad sākas otrā maiņa, pēc tam – septiņos astoņos – trešā maiņa. Kad dziedu koncertos, bieži mājās pārbraucu naktī, nupat kopā ar Kasparu Markševicu bijām labdarības koncertā Alsungā. Arī to var paspēt. Esmu mākslinieks, pirmkārt – mans darbs ir iepriecināt citus.
Jums ir arī labdarības fonds.
Manam labdarības fondam ir piecpadsmit gadu, arī tur nekas nav apstājies. Ir jādara, un ne tikai Ziemassvētkos, kad daudzi pēkšņi attopas, lai veiktu, kā mēdzu teikt, sirds grāmatvedības atmazgāšanu. Nekur pasaulē neesmu redzējis tik daudz labdarības ziedojumu kastīšu kā Latvijas veikalos. Ja gribam nodarboties ar labdarību, jāatceras, ka tas nav jādara tikai Ziemassvētkos, bet katru dienu, jo jāēd ir visiem – gan slimajiem, gan vecajiem, gan vārgajiem. Es aprūpēju trīs Latvijas skolas un vienu sociālās aprūpes centru. Tur gandrīz katru dienu kāds nomirst, gandrīz katru dienu kādu atved. Vecīšiem, kuri tur dzīvo, gluži tāpat kā mums, katru dienu gribas kādu saldumu, našķi, arī žāvēto gaļu, mārrutkus, ķiplokus vai marinētu siļķi. Aprūpēju arī bērnus, kuriem ir celiakija, – viņiem jāēd bezglutēna pārtika, kura maksā vairākas reizes dārgāk nekā tā, ko ēdam mēs. Un mums visiem ir jāēd katru dienu.
Šīs ir lietas, par kurām domāju. Man visa kā pietiek, esmu sapelnījis naudu, nopircis visu, ko gribēju. Ja man paliek pāri, šo naudu ielieku savā fondā, lai varu palīdzēt tiem, kuriem vajag vairāk nekā man.
Vai no šiem bērniem ir kāds, par kuru zināt, ka esat izmainījis viņa likteni, ne tikai brīdi iepriecinājis?
Varbūt, bet esmu tikai viens no lielā dzīves pulksteņa zobratiem, kurš var iekustināt šo mūsu mazās Latvijas pasauli, mainīt kāda likteni. Desmit gadus strādāju arī bērnunamā, ir daži bērni, kuri izauguši un tagad nāk uz maniem koncertiem. Lielākā alga un pateicība, ko varu saņemt, ir brīdis, kad viņi atnāk ar ziediem.
Atceros, devītās klases izlaidumos daudziem nebija tauriņa vai kaklasaites, vienmēr iedevu savu, jo man bija daudz. Arī šodien varu dalīties – tas, kas pieder man, nepieder man vienam, arī mana balss. Jo man ir un es dodu. Tā nav lepnība vai iedomība, tā ir sajūta, kuru nesen ieguvu un piedzīvoju – varu atļauties darīt daudz, cenšos darīt labu un to, kas man patīk. To sapratu nesen, uzreiz varu piebilst, ka nedaru neko, kas man nepatīk. Šo sajūtu, darot labus darbus, es varētu novēlēt piedzīvot ikkatram cilvēkam.
Jūs var dēvēt par ļoti labu un stipru cilvēku, daudzi ir vāji…
Es ļoti cenšos. Mani arī aicina stāstīt, kā var kļūt par labu cilvēku. Nesen bija telefonsaruna, kurā aicināja dziedāt koncertu, bet mums neizdevās vienoties ne par laiku, ne par manu honorāru. Bija jāatsaka, sieviete telefona sarunā teica: “Paklausieties, Jēgera kungs, bet man teica, ka jūs esat labs cilvēks.” Jādomā, vai tad mēs visi neesam piedzimuši par labiem cilvēkiem?
Kad strādāju bērnunamā, man bija ārkārtīgi svarīgi palīdzēt bērniem, kuriem, iespējams, uz laiku atņemta vecāku mīlestība. Šodien ir citi laiki, mums ir jādomā par pieaugušajiem, kuri dzemdē šos bērnus, – lai viņiem būtu izglītība, sociālās iemaņas, saprašana, kāpēc viņa ir dzemdējusi bērnu, jo viņu ir ļoti daudz. Šī ir bijusi ārkārtīgi ērta sistēma vecākiem, jo bērnunamos par bērniem rūpējas valsts. Šie bērni aizvien vairāk ir arī ar veselības problēmām.
Bērnunamā gan strādāju sen, bet toreiz rūpējos, lai tur ir skaista vide, skaistas gleznas, lai es varētu bērnus aizvest uz operu, teātri, izstādēm. Man bija jāprot motivēt – kāpēc, kad ejam uz saviesīgiem pasākumiem, ir jāuzvelk balts krekls. Tas ir arī mērķis manās nometnēs – lai bērns uz visu mūžu atcerētos skaisto un labo. Es viņus aizvedu uz teātra izrādēm, vēlos, lai viņi atcerētos, kā tur bijis, kā viņi sēdējuši mīkstos samta krēslos, redzējuši, kā veras priekškars, aplaudē, cilvēki pateicas māksliniekiem.
Kā mums, citiem, iemācīties līdzcietību? Diemžēl bieži esam neiecietīgi pret citādo. Pirms dažiem mēnešiem Ogres iedzīvotāji bija sākuši vākt parakstus, lai blakus viņiem nebūvētu grupu māju.
Tā nedrīkst darīt, jo mums visiem ir vieta uz šīs pasaules. Par tiem, kuri tā domā, dara, varu atkārtot – nedod Dievs, ja arī viņu ģimenē kas tāds notiks. Tie, kuriem ir bērniņš ar Dauna sindromu, kurus sauc par Saules bērniem, vienmēr un visu mūžu uzdos jautājumu: kāpēc tieši man ir šāds bērns. Es izdomāju atbildi: šis bērns tieši tev ir tāpēc, ka neviens cits viņam nevarēs dot lielāku mīlestību.
Man ir daudz jautāts, kāpēc es šo darbu daru. Sāku strādāt, kad vēl mācījos internātā, man bija tikai sešpadsmit gadi. Vēlāk strādāju arī ar cilvēkiem, kuriem bija garīgās attīstības traucējumi. Uzskatu, ka tas ir bijis mans lielākais mīlestības darbs, jo, ja man nebūtu jādara tas, ko daru tagad, es būtu kopā ar šiem cilvēkiem un viņiem palīdzētu. Mēs šos cilvēkus saucam par eņģelīšiem. Agrāk viņus uz ielas nekad neredzēju, tikai tad, kad sāku strādāt, sapratu, cik viņu ir daudz un cik viņos ir ļoti liela mīlestība un pats, pats galvenais – viņi nav ļauni un neprot melot.
Fondā darbojos kopā ar savām māsām Inesi un Allu. Kad mācījāmies internātā, saņēmām ļoti lielu atbalstu no skolotājiem, bet tajā pašā laikā dzīve mūs sita, kādā brīdī bijām apvainoti un atstumti. Toreiz izdomāju: mums būs viss, ko vien gribam. Dzīvē sanāca, ka man ir šī balss, man bija laba izglītība, labas stipendijas. Centos, pelnīju un teicu māsām – mēs parādīsim, ka tie, kuriem ir atņemts visdārgākais – vecāki –, arī var būt labi cilvēki. Un es jums visu nodrošināšu ar vienu norunu – mēs labi mācīsimies un mums visiem būs maģistra grāds. Mums tie ir.
Esmu dziedājis arī sieviešu cietumā, jo gribēju ar viņām aprunāties. Skatuves priekšā bija kādi septiņi mazi bērni, un, ja koncerta laikā zālē ielaistu mušu, varētu dzirdēt tikai to, kā tā lido, kustina savus mazos spārniņus. Stāstīju par savu dzīvi, dziedāju.
