“Ne jau agresora formas tērps mani šokēja, bet gan kas cits…” Megija Kokoreviča par skandalozo eksponātu Ogrē
0
Klejojot pa sociālo tīklu diskusijām, pamanīju, ka ūdens katlā tūlīt sāks mutuļot, vēl pirms tika publicēts “Latvijas Televīzijas” raidījuma “Kultūršoks” sižets par Ogrē nupat atklāto ekspozīciju “Brīvības ceļš” un tajā izstādīto mirušā krievu karavīra formas tērpu. Tomēr tas, kas mani visvairāk pārsteidza, bija pavisam kaut kas cits – cilvēku reakcija.
Tātad… Raidījuma un pašlaik nu jau verdošo diskusiju esence – kritušā krievu karavīra formas tērps, kas atvests no Ukrainas un izstādīts ekspozīcijā. Te nu daļa sabiedrības, kā arī eksperti sāk runāt par līķa apgānīšanu, ētiku, pretīgumu, ko tas izraisa, morāles vērtībām, necieņu pret mirušo, Ženēvas konvencijas pārkāpšanu un ko tik vēl ne.
Mani pārsteidz kaismīgo diskusiju autoru nevērība pret Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem, kurus veicis okupantu karaspēks, bet tāds virpuļviesulis tiek sacelts par viena krituša krievu karavīra formas tērpu.
Vai šie cilvēki, kuri tagad putām mutē runā par morāli, tieši tikpat derdzīgi iestājas par ukraiņu un viņu bērnu tiesībām un dzīvībām?
Pavisam nesen ārzemju medijos parādījās ziņa par nežēlīgi nogalināto un izkropļoto ukraiņu žurnālisti, ko krievi atdeva Ukrainai. Viņai vairs nebija acu, smadzeņu, matu, un viņas līķis tika marķēts kā “neidentificēts vīrietis”. DNS testi apstiprināja, ka izkāmējušais ķermenis ar noskūtajiem matiem pieder Viktorijai Roščinai. Nekādu īpaši asu reakciju tas neizraisīja.
Tas, protams, nav viss. Atcerēsimies plaši izslavētos “Vagner” algotņus. Viens no viņiem pirms nepilniem diviem gadiem “netīšām” atklāja, ka viņi īpaši apmācīti, kā nogalināt ukraiņu sievietes un bērnus. “Pirms ieiešanas telpās mums bija jāiemet granāta, tad jādodas iekšā un, ja sievietes un bērni, kas atradās iekšā, bija tikai ievainoti, nevis nogalināti, tad viņus bijā jāpiebeidz – jo viņi ir ukraiņi,” viņš teica. Ko tajā brīdī teica šie cilvēki?
Nevar aizmirst arī ukraiņu karavīru spīdzināšanu, bērnu aizvešanu prom no vecākiem, nolaupīšanu, noslepkavošanu, orgānu nogriešanu, karavīriem dzīviem esot. Nevar aizmirst slaktiņu Bučā. Kāpēc tie, kuri runā par netaisnību, morāles vērtībām, neceļ traci un neiestājas par tiem, kuriem tas nepieciešams visvairāk? Bet miruša karavīra formas tērps Ogrē – lūk, tas ir notikums!
Lasīju viedokļus, ka šis eksponāts, iespējams, ir nacionālā vai etniskā naida izraisīšana, marodēšanas un kara noziegumu atbalstīšana un popularizēšana. Par to nosūtīts iesniegums policijai un prokuratūrai. Mani šajā brīdī patiesi interesētu atbilde uz jautājumu, par cik cilvēkiem, kuri sociālajos tīklos publicē klaji pretvalstisku saturu, šie paši cilvēki, kas tik dedzīgi cīnās par taisnību, ir ziņojuši? Atbildi visi jau zinām, vai ne?
Lasot diskusijas, ārprātīgo sašutumu un redzot krievu propagandas dzirnavas maļamies, šķiet, uz Latviju atvest krievu karavīra līķis, nevis formas tērps. Gada notikums!
Mēs nevaram saukt sevi par taisnības cīnītājiem, ja mūsu līdzjūtība aktivizējas tikai tad, kad tiek aizskarts agresora tēls, bet, kad tiek spīdzināti nevainīgie, klusējam. Ja reiz runājam par morāli – tad vispirms pret vismazāk aizsargātajiem. Un lai tā neapklust brīdī, kad tā jāizmanto patiesības, nevis izdevīguma vai baiļu vārdā!
