FOTO. Marija Naumova dalās iespaidos pēc atgriešanās no Ukrainas: “Slimnīcā mums garām aizveda savainotus karavīrus. Tas bija pārdzīvojums – ieraudzīt šo cilvēku acis” 48
Linda Tunte

Marija Naumova Ukrainā

Latviešu dziedātāja Marija Naumova jau iepriekš ziņoja, ka labdarības projekta #Angels_for_Ukraine ietvaros, kopā ar vīru brauks uz vairākām Ukrainas pilsētām pie sievietēm un bērniem, lai iespēju robežās sniegtu tur savu atbalstu.

Reklāma
Reklāma
Kāpēc ar gadiem pieaug svars? Kaloriju skaitīšana nepalīdzēs, lūk, kas tev jādara
RAKSTA REDAKTORS
“Kad sāku rādīt slaidus par Ukrainu, redzēju, ka vairāki skolēni novērsa skatienu…” Pieredzes stāsts par krievvalodīgajiem jauniešiem 7
“To bezjēdzīgo brīvdienu 1. maijā sen bija laiks izbeigt.” Sociālo tīklu lietotāju viedokļi par 1.maiju kā oficiālu brīvdienu
Lasīt citas ziņas

Nu viņa no šī brauciena ir atgriezusies un piekrita atbildēt uz vairākiem LA.LV jautājumiem, daloties iespaidos par Ukrainā piedzīvoto.

Kā jums radās doma doties uz Ukrainu?

Šī doma man bija jau sākumā, jo mans vīrs atbalstu Ukrainai sniedz jau teju kopš kara sākuma – jau pērnā gada 27. februārī, vien neilgu laiku pēc kara sākuma, viņš devās palīgā. Tas bija iespējami, jo ikdienā viņš nodarbojas ar pārvadājumu biznesu, līdz ar to bija šim mērķim nepieciešamie resursu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vīrs bēgļus sāka pārvadāt jau brīdī, kad valstīs vēl nebija definētas procedūras, kā tas viss notiks, un nekas nebija skaidrs, bet jau 28. februārī viņš palīdzēja doties prom no Ukrainas pirmajam busiņam ar cilvēkiem. Tā viss attīstījās, un nu jau ir pārvadāti vairāk nekā 33000 ( trīsdesmit trīs tūkstoši) cilvēki – gan no Ukrainas uz citām valstīm, gan arī iekšienē – no okupētajām teritorijām uz salīdzinoši mierīgākām.

Vai nebija bail doties uz tik nedrošu teritoriju?

Man nebija jautājuma par bailēm. Es ļoti gribēju tur doties, gribēju sajust šos cilvēkus, parunāties ar viņiem. Gribēju apskaut un pabūt blakus.

Pamazām šī ideja auga un attīstījās. Nolēmu, ka varu tur sniegt koncertus, cenšoties cilvēkiem uzdāvināt prieku. Mums bija saorganizēts brauciens pāri visai Ukrainai, piestājot vairākos bērnu namos un citviet, bijām arī vietās, uz kurām reti kāds brauc, nogādājām tur palīdzības pakas. Īpaši patīkami, ka vienā no braucieniem – 4. maijā – mums pievienojās arī Latvijas vēstnieks. Izdalījām 3 lielas kravas ar palīdzību, bijām pašā piefrontes zonā, tikāmies ar vairākām sieviešu organizācijām.

Vai nebija jāmirkst asarās, tik tuvu redzot kara šausmas?

Esot tur, ieslēdzas pilnīgi citas sajūtas. Protams asaru bija ļoti daudz. Pilsētas bieži ir dzirdamas sirēnas un sprādzieni. Kijivā, sieviete, kura palīdzēja organizēt mūsu braucienu, 3 stundas pēc mūsu tikšanās ziņoja, ka viņas ofiss, kurā nesen bijām tikušās, ir uzspridzināts. Tas atradās pašā centrā pie dzelzceļa stacijas. Cilvēki tajā visā dzīvo.

Bet ziniet, kas bija neparasti? Cilvēki tur ir tik iedvesmojoši! Viņos ir milzīgs spēks. Mēs aizvedām viņiem mūziku, prieku, apskāvienu palīdzības pakas, rotaļlietas bērniem, “Laimas” konfektes, bet pretī saņēmām milzīgu enerģiju. Būt tur uz vietas, redzēt, kā turienes cilvēki uztver notiekošo, tas deva spēku arī mums.

Kad atgriezāmies no Ukrainas, bijām pārguruši, negulējuši ilgas stundas un teju bez apstājas nobraukuši vairākus tūkstošus kilometru. Bijām redzējuši šausmīgas lietas. Pilsētas kuras izpostītas uz 80%, ciematus izpostītus uz 100% kā šausmu filmās. Sajūta bija apokaliptiska, jo kaut kur tajās drupās turpina dzīvot cilvēki. Negaidīti, bet atgriezāmies pārguruši, noraudājušies, taču iedvesmoti un stiprināti.

Kurš jums pašai, esot Ukrainā, emocionāli bija visspēcīgākais moments?

Reklāma
Reklāma

Tas bija brīdis, kas bija vistuvāk realitātei. Izpostītas pilsētas – tā ir tikai bilde. Arī cilvēku stāsti – tā ir pagātne, taču Izjumas slimnīcā mums garām aizveda divus asiņainus, savainotus karavīrus. Tas bija emocionāli liels pārdzīvojums – ieraudzīt to cilvēku acis…. Mēs tur redzējām daudzus cilvēkus, daudzi no viņiem ir ļoti izglītoti, spēcīgi, jo, kā viņi paši teica, karā dodas paši labākie.

Vai savā būtībā atgriezāties atpakaļ kā citāds cilvēks?

Jā, bet es jau šobrīd gribu uz turieni atpakaļ. Tā iespēja apskaut sievietes, iespēja bērniem uzdāvināt konfektes – tādas emocijas un gandarījums ļoti priecē. Pagaidām vēl nezinu kad, bet zinu, ka Ukrainu noteikti došos vēl.

Vai un kāpēc ukraiņiem ir svarīgs šāds atbalsts no ārpuses?

Viņi visi ļoti novērtē palīdzību, viņiem ir svarīgi sajust, ka viņi ir gaismas pusē, ka patiesība ir viņu pusē. Tas tur visiem ir svarīgi. Viņi patiešām pateicas visiem, kas sniedz jebkādu atbalstu.

Kas jūs pārsteidza Ukrainā?

Tas, cik sakopta ir šī zeme, cik tīras ir pilsētas, cik skaisti tur šobrīd zaļo parki – tas viss parāda, kā viņi mīl savu pilsētu, savu dzimteni. Tur satikām daudzus cilvēkus, kuri bija devušies bēgļu gaitās, bet drīz vien atgriezušies, jo grib būt savā valstī. Skaidrs, ka pēc lieliem sprādzieniem pilsētu nav viegli ātri sakārtot, taču visi salīdzinoši nelielie bojājumi tiek salīdzinoši ātri novērsti. Ja uz asfalta ir uzkritusi raķete, šķiet, jau nākamajā dienā kāds dodas to salabot.

Vai pēc visa piedzīvotā nav grūti atgriezties ikdienā un koncentrēties uz ierasto darba ikdienu?

Ir 21. gadsimts. Mums ir jādzīvo ļoti ātri, jāadaptējas, jāpārslēdzas, tāpēc arī man nav citas izvēles. Jau biju uzstāties ļoti skaistā koncertā Talsos, šobrīd gatavojos forumam “Līdere”, pamazām arī savam jubilejas koncertam. Ir jādarbojas un jāiet uz priekšu. Protams, paralēli ir arī otra puse – ziņas par Ukrainu šobrīd lasu ar citu sajūtu, jo sprādzienus esmu dzirdējusi ar savām ausīm. Tas vairs nav tikai stāsts, tās ir arī manas emocijas un sajūtas. Es tagad zinu, par ko es lasu.

Lai Dievs dod, lai tas viss iespējami ātrāk beidzas! Skaidrs, ka arī pēc tam Ukrainā būs ļoti smagi laiki, taču svarīgi, lai šis posms beidzas. Tur jau šobrīd tik daudziem nepieciešama psiholoģiska palīdzība, tur ir tik daudz neiedomājami smagu stāstu. Lai Dievs dod, šai tautai atgūt savu valsti! Viņi to ir pelnījuši.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.