“Kad divi cilvēki apprecas, viņi kā latviešu tautas pasakās domā, ka dzīvos laimīgi līdz mūža beigām. Diemžēl mums tas neizdevās, jo pēc deviņpadsmit kopdzīves gadiem izšķīrāmies. Kad Laila aizgāja, meita Anna visu dienu raudāja. Esmu ļoti pateicīgs abu bērnu vecmāmiņai, Lailas mātei, kura man ļoti daudz palīdzēja. Paldies arī Solvitai, manai draudzenei, kuru mana bijusī sieva arī vēlas izlikt no mājas. Ir diezgan briesmīgi apzināties, ka otram cilvēkam, ar kuru esi tik ilgi kopā dzīvojis, ir pilnīgi vienaldzīgas tuvāko sāpes un ciešanas,” atzīst Normunds. 19
Iegulda tūkstošus grausta remontā
Ne tikai viņš, bet arī Lailas tēvamāsa Ausma atceras, ka denacionalizācijas ceļā atgūtā māja netālu no jūras bijis grausts. Ausma neesot iedomājusies, ka būs kādreiz jāstājas tiesas priekšā, lai liecinātu par Normunda ieguldījumu mājā un par īres līgumu kā juridisku apliecinājumu viņa tiesībām uz dzīvesvietu.
“Lailas māte Biruta mani aicināja apskatīt māju uzreiz pēc atgūšanas. Kā daudzas vecās mājas Jūrmalā, kas būvētas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā un kurās padomju laikā dzīvoja īrnieki, arī šī bija riktīgi nodzīvota. Biruta aicināja meitas ģimeni, kura mitinājās nelielā dzīvoklī, pārvākties uz māju. Normunds pārdeva savu dzīvokli un naudu ieguldīja būvē. Māja bija kapitāli jāremontē, tāpēc Biruta galvoja bankā kredītu ar visu savu īpašumu, un kredīts, 30 tūkstoši dolāru, tika noformēts uz Normunda vārda. Laila tajā laikā studēja un neko nepelnīja.
Kad Laila aizgāja no mājām, māte staigāja raudādama, bet Normunds bija satraucies, kā turpmāk dzīvos. Biruta viņu mierināja, ka noslēgs ar Normundu īres līgumu un ieskaitīs viņa ieguldījumu īres maksā. Abi vienojās, ka Normunds maksās 300 latu gadā, segs pusi no nekustamā īpašuma nodokļa un uzturēs kārtībā teritoriju,” stāsta lieciniece Ausma, lai pārliecinātu tiesu, ka māja Normundam tika nodota īrē, kuras darbības termiņš nav ierobežots, nevis bērnu tēvs to patvaļīgi aizņēma. Biruta nekad neesot prasījusi Normunda un viņa ģimenes locekļu izdeklarēšanos. Lailas vecāki, māte skolotāja un tēvs jurists, uzskatījuši, ka rakstiska līguma forma nav nepieciešama, ka starp tik tuviem cilvēkiem pietiek ar mutisku vienošanos. To apliecināja arī cita lieciniece Anna, kurai labi pazīstama Birutas ģimene.
