Vilku aprūpētie 0
Populārākie un zināmākie “klasiskie” bērni–vilki ir: Hannoveres mežonīgais zēns Peters, Averonas Viktors, leģendārais Kaspars Hauzers no Nirnbergas un mežonīgā meitenīte Kamala, indiete. Daži mežonīgie bērni vēlāk spēja atgriezties cilvēku sabiedrībā, taču nav īsti zināms, cik ilgu laiku katrs no viņiem pavadījis zvēru vidē. Nav izslēdzams, ka viņi vienkārši atjaunoja zināšanas, kuras guvuši savos agrīnajos gados un vēlāk tās vienkārši aizmirsuši, jo tās nebija vajadzīgas, ilgus gadus dzīvojot mežā.
Daudzajās leģendās par likantropiem paustās atmiņas gluži neviļus liek pievērst uzmanību detaļām, fonam. Nav apšaubāms, ka tās lielākoties līdzinās piedzīvojumu romānam, nevis bezkaislīgam dokumentālam darbam. Un tieši šī sadaļa visvairāk mulsina pētniekus, tuvāk iepazīstoties ar atsevišķām leģendām, kas spēj visvairāk uzbudināt prātu. Franču pētnieks Lisjēns Malsons uzskata, ka jebkurā mītā ir neapšaubāmi īstenības elementi, tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst vienkārši un acumirklī noliegt kādu neparastu gadījumu tikai tāpēc, ka kāda tā sadaļa šķiet acīmredzami sadomāta. Un tas katrā ziņā ir ļoti prātīgs padoms.
Iespējams, vissenākais visrūpīgāk aprakstītais kāda maza zēna gadījums, kad viņš kļuvis par mežoni, ir noticis 14. gadsimtā – par bērnu–vilku no Heses. Vietējie iedzīvotāji bija sākuši ievērot, ka pilsētiņas apkaimes mežos mīt kāda spokaina būtne, kas ikreiz, kad cilvēkiem nācās ar to nejauši sastapties, aši aizmuka krūmājā. Pret šo būtni izturējās ar māņticīgām bailēm. Gluži reālu apstiprinājumu tam, ka tāda būtne patiešām eksistē, ļaudis guva 1344. gadā, kad to beidzot notvēra. Visiem par lielu pārsteigumu, tas izrādījās zēns, kurš pilnībā pārvērties mežonī, pārvietojas tikai četrrāpus, uzrāda vilkiem līdzīgas “manieres” un neprot runāt.
Konstatēja, ka šim bērnam ir aptuveni astoņi gadi un viņš mežā pavadījis vismaz pusi sava mūža. Viss liecināja, ka zēnu atraduši vilki, uzņēmuši savā midzenī un neizskaidrojamā kārtā saglabājuši dzīvību, ar saviem ķermeņiem sildot arī visaukstākajās ziemās. Ziņojumos bija pat pausts, ka vilki speciāli izklājuši ar koku lapām alas grīdu, tādējādi izveidojot kaut ko līdzīgu ligzdai tieši zēnam. Šis fakts nekādā ziņā neiziet ārpus reāli iespējamā robežām, un to apstiprina arī citi līdzīgie gadījumi ar bērniem, kuri kļuvuši par mežoņiem.
Bērns tik ļoti bija pieradis pārvietoties četrrāpus, ka pie viņa kājām nācās piestiprināt dēļus, lai palīdzētu noturēties taisni un viņš varētu staigāt kā visi cilvēki. Viņš tā arī neiemācījās sakarīgi runāt, ēda tikai jēlu barību, un viss liecina, ka nesalīdzināmi laimīgāks jutās tajos apstākļos, no kuriem viņu sagūstījušie cilvēki bija izrāvuši. Bērns–vilks no Heses kļuva par sava laika slavenību, viņu pat speciāli veda uz Angliju, lai parādītu karaļgalmā.
Aptuveni tajā pašā laikā blīvajos Bavārijas mežos atrada kādu citu mežoni, kurš vairāk pazīstams kā bērns–vilks no Vaterāvijas, un viņa liktenis ir ļoti līdzīgs mazuļa no Heses liktenim, lai gan šis bērns bija nokļuvis krietni vien smagākos, faktiski bezcerīgos apstākļos. Kad viņu atrada, viņam bija jau vismaz 12 gadi.
Šie divi gadījumi, kā arī tie, kas fiksēti vēl agrāk, diemžēl nav savulaik pietiekami dziļi izpētīti, un pētnieki ar tiem sāka nodarboties tikai pašās 18. gadsimta beigās, proti, četras simtgades pēc aprakstītajiem notikumiem.
