Kultūra
Teātris un kino

Melnbaltā mīlestība. Ieva Rodiņa vērtē iestudējumu “Māte”0


Izrādes sevišķa vērtība ir Lilitas Ozoliņas filigrānais tēlojums. Dēla lomā: Kaspars Dumburs.
Izrādes sevišķa vērtība ir Lilitas Ozoliņas filigrānais tēlojums. Dēla lomā: Kaspars Dumburs.
Publicitātes (Mārča Baltskara) foto

Režisora Intara Rešetina mērķtiecīgā pievēršanās viena dramaturga daiļrades izzināšanai, no vienas puses, acīmredzot liecina par detektīvizmeklētāja cienīgu apņemšanos apgūt konkrētās dramaturģijas specifiku.

No šī viedokļa Dailes teātrī tapušais iestudējums “Māte” tik tiešām ir visprecīzāk uzbūvētā izrāde Zelleriādes ciklā – tajā nav nevienas liekas vai nepiepildītas darbības vai vārda.

No otras puses, pati Zellera luga (franču La Mère, sarakstīta 2010. gadā) šķiet daļēji dublējam tās tēmas un tehnikas, kas izmantotas autora divus gadus vēlāk sarakstītajā lugā “Tēvs” (Intara Rešetina režijā iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī 2016. gadā ar nosaukumu “Ak, tētīt” un Valdi Lūriņu titullomā).

Novecošana, demence, deformētas attiecības ģimenē, pagātnes ielaušanās tagadnē, subjektīvā un “objektīvā” realitātes uztvere – šos motīvus Zellers atkārto gan lugā “Tēvs”, gan “Māte”, mainot vienīgi dzimumu skatpunktu.

Lugā mātei ir 45 gadi, un Zellers precīzi portretē šo vecumu vienlaikus kā fizioloģisku (ar ķermeņa dabiskajām pārmaiņām saistītu) procesu un kā brīdi, kad sieviete būtībā zaudē savu mātes lomu, tādējādi meklējot jaunu vietu ģimenes dzīvē.

Jāpiebilst, ka 2019. gadā Ņujorkā tapušajā uzvedumā mātes lomu spoži atveidojusi franču aktrise Izabella Ipēra, bet 2015. gadā Londonā – Džīna Makī, un abu iestudējumu centrā ir freidiski motīvi mātes un dēla attiecību līnijā.

Intars Rešetins principiāli mainījis galvenās varones vecumu, tādējādi notikumus novirzot no visumā novecojušās psihoanalītiskās pieejas (jo Zellera lugas sižets nudien nav nekas oriģināls) uz abstraktāku, simboliskāku laiktelpu, sižetu centrējot nevis ap seksuālu iekāri, bet mīlestību kā radošu un vienlaikus postošu spēku.

Mātes pasaule

Pati izrādes struktūra būvēta ap Lilitas Ozoliņas atveidoto varoni. Aktrise kamerzāles tuvplānā atrodas pāris metru attālumā no skatītāja, un tieši caur mātes mīmiku, ķermeņa valodu, plastiku, balss intonācijām, acu skatieniem mēs nolasām visu, kas notiek (vai, tikpat iespējams, nenotiek) ap un ar viņu.

Atbilstoši Zellera lugai Rešetins izrādes vēstījumu būvē kā atkal un atkal atkārtojošos šķietami sadzīvisku situāciju virteni,

kas tieši caur izspēlētajām laika cilpām iegūst simbolisku nozīmi. Pētera Liepiņa atveidotais tēvs kravā koferus, lai brauktu prom uz konferenci. Naktī vecāku mājā negaidīti ieradies Kaspara Dumbura iemiesotais dēls. Pēc strīda ar Nikolā viņu meklēt ierodas draudzene – Initas Sondores atveidotā Elodī.

Māte pēc tablešu pārdozēšanas nokļūst slimnīcā. Dēls tur ierodas māti apciemot. To, kuri no šiem notikumiem ir patiesi, bet kuri norisinās tikai mātes deformētajā apziņā, ne luga, ne izrāde skaidri nepasaka priekšā, atstājot vietu intrigai.

Aktieransamblis dažādos scenārijus izspēlē gana precīzi, kaut arī, salīdzinot ar Lilitas Ozoliņas filigrāno tēlojumu, psiholoģisku nianšu nedaudz pietrūkst Pētera Liepiņa (Tēvs) un Kaspara Dumbura (Dēls) spēlē. Ar jūtamu pašironiju, plastiskumu un precizitāti epizodiskajā Elodī lomā uz skatuves efektīgi parādās Inita Sondore.

Dekoratīvisms

Dramaturgs, uzsverot mātes un dēla draudzenes “kopīgās intereses” un mātes hronisko greizsirdību, viņai baidoties pazaudēt Nikolā mīlestību, izmanto klišejisku, trafaretu paņēmienu – ieģērbj abas varones vienādās sarkanas krāsas kleitās.

Izrādē kleitas motīvs izspēlēts divās dažādās toņkārtās –

liriski sentimentālā (Lilitas Ozoliņas mātes izteiksmīgā deja ar Kaspara Dumbura atveidoto dēlu) un klaji ironiskā (Elodī parādīšanās prostitūtas veidolā), tādējādi pārvarot šī simbola neveiklumu. Spēli ar krāsām (melno un balto, realitāti un fantāziju, mīlestību un naidu) pārņēmušas arī mākslinieces Jana Čivžele (kostīmi) un Māra Vaļikova (gaismas). Taču gluži bez dekoratīvisma izrāde neiztiek.

Izrādes telpa iedalīta divās daļās. Priekšplānā scenogrāfs Kristaps Skulte visas skatuves platumā novietojis dīvainu sēžamobjektu, kas brīžam atgādina izgaismotu eskalatora lenti, brīžam – solārija lampas un vajadzīgajā epizodē rada iespaidu par slimnīcas vidi.

Akcentējot to, ka daļa darbības norisinās mātes zemapziņā, skatuves fonu brīžam dekorē melnbaltas, it kā salnas skartas augu lapas, kuras sabiezē nereālistiskākajos izrādes brīžos. Vēl dziļāku ietiekšanos zemapziņas slāņos iezīmē skatuves dziļumā esošā tumšā siena, caur kuras durvīm varoņi ieiet un iziet ne vairs sadzīviskajā, bet simboliskajā dimensijā.

Šajos brīžos izrādes fonogrammā parādās arī audiofragmenti no citām Zelleriādes izrādēm

(piemēram, atpazīstama ir Ģirta Ķestera Pjēra balss no Dailes teātra izrādes “Dēls”, 2019), tādējādi it kā kopsavelkot režisora iestudēto izrāžu triloģiju.

Kopumā gan šīs skaņu spēles, it īpaši fonā izmantotie ilustratīvie vārnu ķērcieni, šķiet gluži dekoratīvs elements, jo katru no Zelleriādes izrādēm iespējams uzlūkot kā suverēnu, dažādās estētikās risinātu skatuves darbu. Tālāk par ilustrāciju nepaceļas arī izmantotais mūzikas noformējums, kura niansētāka izstrāde varētu pastiprināt izrādes brīžam ne līdz galam pārliecinošo atmosfēriskumu.

Triloģijas noslēgums

Pēc izrādes “Māte” noskatīšanās nepārprotami iespējams secināt, ka Intars Rešetins pēdējo gadu laikā sevi Latvijas teātrī pieteicis kā konsekventi strādājošu režisoru. Dailes teātrī tapušais Zellera lugu iestudējumu triloģijas noslēgums liek cerēt, ka režisors pievērsīsies arī citu dramaturgu devumam, izejot ārpus no jau labi zināmām teritorijām.

Florians Zellers, “Māte”, iestudējums Dailes teātra Kamerzālē

Režisors: Intars Rešetins, no franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova, scenogrāfs Kristaps Skulte, kostīmu māksliniece Jana Čivžele, gaismu māksliniece Māra Vaļikova.

Lomās: Lilita Ozoliņa, Pēteris Liepiņš, Kaspars Dumburs, Inita Sondore.

Nākamās izrādes: 6., 13., 17. martā.

Vārds skatītājiem

Dana Zālīte (virtuālajā grupā #SkatītājsVērtē): “Izrādi “Māte” gaidīju teju vairāk nekā Ziemassvētkus. Galvenokārt tāpēc, ka iepriekšējie triloģijas iestudējumi “Ak, tētīt…” (Nacionālais teātris) un “Dēls” (Dailes teātris) ir absolūti teātra meistardarbi. Visi kopā tie rada veselumu, vienotu loku dažādām ģimenes problēmām.

Saistītie raksti

“Mātei” pieaicinātie aktieri, sevišķi izceļot Lilitu Ozoliņu un Pēteri Liepiņu, ir vērtības paši par sevi. Šo pat var uztvert par sava veida Lilitas Ozoliņas monoizrādi, kur pārējie aktieri ir tikai tāpēc, lai padarītu viņas veikumu izcilāku. Pētera Liepiņa Tēvs raisa labvēlīgu iespaidu, pat ja brīžiem viņa tēls nemaz nav tik viennozīmīgs.

Kaspara Dumbura Nikolā ir pakļauts Mātei, Initas Sondores Elodī šoreiz ir tikai pakārtota loma. Scenogrāfijā izteikti dominē melnā krāsa, līdzīgi kā apģērbos. Īpaši vēlos uzteikt kostīmu mākslinieces Janas Čivželes izvēlētos Mātes baltos un stilīgos kreklus.”

Vairāk: https://ej.uz/ygs3

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.