Mērkaķis ar atombumbu jeb Hitlers Nr. 2 0
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Putins gandrīz nemaz nelieto alkoholu, bet viņa uzvedība arvien vairāk atgādina agresīvi noskaņotu dzērāju, kurš vicina dūres un uzstājīgi vaicā: “Vai tu mani cieni?” Un savā prātā viņš ir secinājis, ka nē, Rietumi neciena Krieviju un Putinu personīgi, tādēļ tikai ar bruņotu spēku ir iespējams panākt, lai Krievija atkal tiktu respektēta.
Protams, ar savu rīcību Putins ir panācis tieši pretēju efektu: pasaule ar šausmām skatās uz kareivīgo Kremļa saimnieku un secina, ka par katru cenu nepieciešams viņu apturēt, pirms vēl Putins paspējis pastrādāt lielākus noziegumus, piemēram, izdomājis likt lietā Krievijas milzīgo atomieroču arsenālu.
Putina tagadējos lēmumus lielā mērā ir ietekmējušas viņa atmiņas par juku laikiem, kas pavadīja Padomju Savienības norietu un sabrukumu. Putins uz šiem notikumiem raudzījās no ārpuses, jo laikā no 1985. līdz 1990. gadam viņš kā VDK aģents darbojās Austrumvācijas pilsētā Drēzdenē.
1989. gada nogalē Putins un citi čekisti varēja tikai noskatīties, kā tiek sagrauts Berlīnes mūris un sākas milzīgas pārmaiņas visā Austrumeiropā. Putins ar kolēģiem lielā steigā dedzināja VDK dokumentus, lai tie nenonāktu jaunās varas rokās.
Viņš atcerējās, ka lūdzis padomju armijas palīdzību gadījumā, ja demonstranti mēģinātu ieņemt VDK biroju Drēzdenē. Taču armijas virsnieki viņam atbildēja, ka viņiem nav pilnvaru rīkoties bez Maskavas atļaujas, bet Maskava klusē. Šī bezpalīdzības sajūta uz visiem laikiem iesēdās Putina apziņā, un viņš apņēmās panākt, ka Kremlis vairs nekad mierīgi nenoskatīsies uz savas ietekmes krišanos.
Hitlers Nr. 2
1990. gadā Putins atgriezās dzimtenē, kādu laiku pat esot piestrādājis par taksistu, lai juku laikos sagādātu iztiku ģimenei. Taču drīz vien viņš iekārtojās toreizējā Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka birojā, kurš bija atbildīgs par ārzemju sakariem un investīcijām. Šis postenis Putinam ļāva pakāpeniski audzēt savu ietekmi un bagātību.
PSRS ļaunuma impērija bija sabrukusi, un Rietumi nosprieda, ka aukstais karš ir noslēdzies ar viņu uzvaru, tāpat kā savulaik Otrais pasaules karš beidzās ar pilnīgu nacistiskās Vācijas sakāvi. Taču šoreiz iztika bez Nirnbergas tribunāla, kurā tiktu tiesāti totalitārā režīma vadoņi. Rietumi nolēma, ka varēs pārveidot Krieviju pēc sava ģīmja un līdzības, straujā tempā iepazīstināt Krievijas sabiedrību ar demokrātiju un kapitālismu. Kādreizējie kompartijas līderi un čekisti nevis tika nosēdināti uz apsūdzēto sola, bet gan veiksmīgi pārkvalificējās par cienījamiem uzņēmējiem, kas ar Krievijas resursu “prihvatizācijas” palīdzību sarausa sev milzu bagātību.
Krievijas sabiedrībai nācās noskatīties, kā gaidītās demokrātijas un ekonomikas uzplaukuma vietā tauta saņēma šoka terapiju, hiperinflāciju un oligarhu patvaļu. Šī situācija patiesībā vairāk atgādināja Vāciju nevis pēc Hitlera režīma sakāves, bet gan pēc Pirmā pasaules kara, kad Vācija zaudēja lielu daļu savas teritorijas un bija spiesta samierināties ar pazemojošā Versaļas miera līguma noteikumiem.
90. gadu Krievija lielā mērā atgādināja 20. gadu Vāciju: jā, bija iegūta demokrātija un vārda brīvība, bet valsts attīstību apgrūtināja politiskais haoss un nebeidzamās ekonomikas krīzes. Un tad nāca vīrs, kurš apsolīja atrisināt visas šīs problēmas un atjaunot nācijas pašlepnumu. Vāciešiem tas bija nacistu vadonis Ādolfs Hitlers, bet Krievijā šo lomu uzņēmās Vladimirs Putins. Lai konsolidētu savu varu, vadoņiem ir nepieciešams radīt ārējā un iekšējā ienaidnieka tēlu. Hitleram šis ienaidnieks bija “žīdi un boļševiki”, savukārt Putins par saviem ienaidniekiem uzskata Krievijas demokrātus un viņu atbalstītājus: ASV, NATO un Rietumus kopumā.
Ukraiņus neuzskata par tautu
Putina vērtējumā PSRS sabrukums bija “20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa”, jo miljoniem “krievu pasaulei” piederīgo palika ārpus Krievijas robežām. Līdzīgi kā Hitlers savulaik mēģināja apvienot vācu zemes, arī Putins pēc nākšanas pie varas izvirzīja sev par mērķi atjaunot Krievijas impērisko varenību, atkal pakļaut Maskavai zemes, ko viņš dēvē par “vēsturisko Krieviju”.
Putina valdīšanas pirmajos gados Krievija vēl bija diezgan vāja, tādēļ bez īpašiem iebildumiem noskatījās, kā Baltijas valstis tiek uzņemtas Eiropas Savienībā un NATO. Taču, kad līdzīgu kursu uzņēma arī Ukraina un Gruzija, Putins to uztvēra kā “sarkano līniju”, kuras pārkāpšanu Kremlis nekādā gadījumā nepieļaus. 2008. gadā Krievija iebruka Gruzijā, atbalstot Dienvidosetijas un Abhāzijas separātistus, bet 2014. gadā Putins izmantoja Ukrainas iekšpolitisko krīzi, lai bez pretošanās savāktu Krimu, ko 1954. gadā Hruščovs nez kāpēc esot “uzdāvinājis” Ukrainai.
Putins daudzkārt ir skaidri teicis, ka neuzskata ukraiņus par patstāvīgu nāciju, tādējādi noliedzot Ukrainas valsts pastāvēšanas jēgu. Pēc viņa domām, krievi, ukraiņi un baltkrievi ir viena tauta, kurai jābūt apvienotai zem Maskavas varas. “Gan krievi, gan ukraiņi, gan baltkrievi ir Senās Krievzemes mantinieki, tā bija lielākā valsts Eiropā,” Putins pagājušogad apgalvoja viņa vārdā publicētā rakstā “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Tagad, pirms rīkojuma par uzbrukumu Ukrainai, Putins pavēstīja, ka mūsdienu Ukrainu esot pilnībā radījusi komunistiskā Krievija un ukraiņiem par savu valsti esot jābūt pateicīgiem boļševiku vadonim Ļeņinam.
Draudi kaimiņiem
Putina ambīcijas, visticamāk, neaprobežojas tikai ar Ukrainas iekarošanu; viņš vēlas pārņemt savā kontrolē arī citas bijušās Krievijas impērijas zemes, tātad arī Baltijas valstis, varbūt pat Somiju un Poliju. Putina ideoloģijas sludinātājs Vladislavs Surkovs nesen pavisam atklāti pavēstīja, ka Krievijai būtu jāpanāk, ka tiek pārskatīts 1918. gada Brestļitovskas miera līgums, ar kuru Padomju Krievija atteicās no Baltijas valstu, Polijas, Somijas, Ukrainas un Baltkrievijas teritorijas.
“Ukraina viņam ir tikai pierobežas province, un arī visām pārējām valstīm jāatdod zemes, kas kādreiz piederējušas Krievijai. Ja raugāmies uz Putina retoriku daudzu gadu gaitā, tad savus draudus viņš agri vai vēlu izpilda,” secina bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.
Putins pieprasa, lai NATO spēki atkāptos uz pozīcijām, kādas bija pirms 1997. gada, tātad pirms Austrumeiropas valstu, tostarp Baltijas valstu, uzņemšanas NATO. Putina fantāzijās NATO ir nevis aizsardzības, bet gan uzbrukuma alianse, kas līdzīgi kā nacistiskā Vācija gatavojas uzbrukt Krievijai. Tieši tādēļ viņš tik asi iebilst pret iespējamo Ukrainas uzņemšanu NATO, jo baidās, ka tādā gadījumā NATO raķetes būs izvietotas pie pašām Krievijas robežām.
Putina skatījumā demokrātiska Ukraina ir drauds arī tādēļ, ka rādītu piemēru Krievijas sabiedrībai. Putins ar katru gadu arvien nežēlīgāk ir apspiedis jebkādas demokrātijas izpausmes Krievijā, izvērsis represijas pret opozīciju un neatkarīgo presi. Viņš baidās, ka demokrātija Krievijā novedīs pie kaut kā līdzīga 2013.–2014. gada Ukrainas Maidana notikumiem, kas Putinam atgādināja viņa traumatisko Drēzdenes pieredzi, kad tauta ņēma varu savās rokās. Kremļa saimnieks apgalvo, ka Ukrainā jau tagad pie varas esot “neonacistu un narkomānu” banda.
Zibenskarš izgāzies
Krievijas politikas vērotāji spriež, ka pēdējo pāris gadu laikā Putins arvien vairāk zaudējis saikni ar realitāti. Viņš reti rādās sabiedrībā, jo paniski baidoties saslimt ar Covid-19. Krievijā visiem, kas klātienē tiekas ar Putinu, pirms tam ir jāievēro ilgstoša pašizolācija, lai pārliecinātos, ka viņi nav koronavīrusa nēsātāji. Ārvalstu viesus, kā Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, kas atteicās iziet Kremļa prasītos testus, Putins nosēdina pie vairākus metrus gara galda, ieturot pēc iespējas lielāku distanci no ciemiņiem. “Mēs esam nonākuši situācijā, kad atomieročiem bruņotas lielvalsts līderis dzīvo savā iedomu pasaulē,” secina apcietinātā opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija līdzgaitnieks Vladimirs Ašurkovs.
Putina fantāziju pasaule pārvērtusies īstā murgā miljoniem Ukrainas iedzīvotāju, kuru zemei pagājušonedēļ uzbruka Krievijas karaspēka vienības. Taču ukraiņi izrāda ļoti sīvu pretošanos okupantiem, tādēļ Putina iecerētais zibenskarš ir izgāzies. Viena lieta ir sakaut nelielo Gruziju vai negaidīti pievākt sev Krimu, bet pavisam kas cits ir karot pret visu Ukrainu: pēc platības otro lielāko valsti Eiropā (aiz pašas Krievijas) ar vairāk nekā 40 miljoniem iedzīvotāju. Pat ja Krievijai izdosies pārspēt Ukrainas bruņotos spēkus un izveidot savu okupācijas režīmu, Ukrainas noturēšana ilgtermiņā šķiet absolūti nereāla, tādēļ Krievijas okupācijas spēkiem agri vai vēlu nāksies aizvākties no Ukrainas, un tādā gadījumā Ukrainai būtu labas izredzes atgūt arī Krimu un Donbasu.
ASV prezidents Džo Baidens uzsver, ka amerikāņi kopā ar sabiedrotajiem ir gatavi aizstāvēt katru NATO dalībvalstu teritorijas kvadrātcentimetru. Šajā ziņā rietumvalstis ir mācījušās no laika pirms Otrā pasaules kara, kad Hitlers aprija arvien jaunas zemes un izvirzīja arvien jaunas prasības. Sankcijas, kas tika ieviestas pēc 2008. gada uzbrukuma Gruzijai un Krimas aneksijas 2014. gadā, vēl bija samērā maigas, bet tagad Rietumi nolēmuši vērsties pret Putina režīmu ar visu savu spēku, padarot Krieviju par izstumto no starptautiskās sabiedrības, kaut ko līdzīgu Ziemeļkorejai, tikai ar lielāku atomieroču arsenālu.
Atgriešanās padomju realitātē
Putina atbalstītājiem, kas sapņoja par atgriešanos Padomju Savienībā, tagad būs iespēja “izbaudīt” daudzos no padomju režīma “labumiem”: ārzemēs ražoto preču deficītu, ļoti ierobežotas ceļošanas iespējas, arvien lielāku tehnoloģisko atpalicību. Padomju laikā PSRS vēl bija samērā pašpietiekama valsts, bet mūsdienu Krievija ir ļoti atkarīga no importa precēm, jo no ārzemēm nākas ievest visu – no mikroshēmām un viedtālruņiem līdz pat automašīnām un ražošanas iekārtām. Tiesa gan, sankcijas nopietni ietekmēs arī rietumvalstu ekonomiku, it sevišķi, ja tiks pieņemts lēmums atteikties no Krievijas naftas un gāzes. Energoresursu cenas jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā bija sasniegušas rekordus, bet tagad gaidāms vēl lielāks kāpums.
Starptautiskās sankcijas smagi skārušas Krievijas amatpersonas un propagandas sludinātājus, kas bija pieraduši publiski lamāt “sapuvušos Rietumus”, bet paši labprāt brauca atpūsties uz rietumvalstīm un iegādājās tur dārgus īpašumus. Piemēram, Kremļa propagandas radījumu vadītājs Vladimirs Solovjovs jau pažēlojies, ka viņš vairs netiks ielaists Itālijā, kur viņam pieder vairāki mājokļi pie gleznainā Komo ezera.
Par bagātāko Krievijas oligarhu tiek uzskatīts pats Putins. Lai gan oficiāli viņam gandrīz nekas nepieder, korupcijas pētnieki spriež, ka Putins ir bagātākais cilvēks Krievijā un viens no bagātākajiem pasaulē. Viņam piederošo, uz draugu un paziņu vārda norakstīto un ārzonās paslēpto īpašumu vērtība tiek lēsta no vairākiem desmitiem līdz pat 200 miljardiem dolāru. “Visu, kas ir Krievijā, Putins uzskata par savu īpašumu. Pilnīgi visu – “Gazprom”, “Rosņeftj”, privātos uzņēmumus. Viņš ir bagātākais cilvēks pasaulē, kamēr vien būs pie varas,” laikrakstam “The Guardian” stāsta bijušais Putina līdzgaitnieks Sergejs Pugačovs.
Man visi radi ārzemēs
Krievijas propagandas lakstīgala Margarita Simonjana apgalvo, ka Krievijas iedzīvotāji gluži labi varēšot iztikt gan bez “iPhone” viedtālruņiem, gan bez ceļojumiem uz Parīzi, jo daudz svarīgāks esot nācijas un visas pasaules liktenis. Putins acīmredzot ir gatavs likt uz spēles arī pasaules likteni, jo pēc Rietumu sankciju ieviešanas viņš paziņoja, ka atbildēs uz šo nedraudzīgo soli, izsludinot paaugstinātu gatavību Krievijas kodolieroču spēkos. Tas tika uztverts kā nepārprotams drauds lietot šos ieročus, ja Rietumi mēģinās pastiprināt spiedienu uz Krieviju.
Putins jau pirms dažiem gadiem izteicās, ka nepieciešamības gadījumā nevilcinātos lietot kodolieročus: “Kam gan mums tāda pasaule, kurā nebūs Krievijas?” Kā secina opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija līdzgaitnieks Leonīds Volkovs, “Putins ir kā Hitlers, tikai ar atombumbu”.
Tomēr ir cerība, ka ne Putins, ne viņa līdzdalībnieki neuzdrošināsies sākt atomkaru pret NATO, jo tas nozīmētu arī pašas Krievijas iznīcināšanu. Turklāt ļoti daudziem Krievijas politiķiem bērni jau gadiem ilgi dzīvo Rietumos, jo acīmredzot nav pārāk augstās domās par Krievijas izglītības sistēmu.
Putina vecākā meita Marija ir precējusies ar holandiešu uzņēmēju; viņi vairākus gadus dzīvoja Nīderlandē, līdz 2014. gadā bija spiesti bēgt no turienes, kad Krievijas atbalstītie kaujinieki Ukrainā notrieca pasažieru lidmašīnu ar gandrīz 300 cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija Nīderlandes pilsoņi.
Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāja Sergeja Nariškina dēls pieteicies uzturēšanās atļaujai NATO dalībvalstī Ungārijā; Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova meita gadiem ilgi dzīvojusi ASV. Krievijā šādu amatpersonu ar ģimenes locekļiem Rietumos ir ļoti daudz. Viņiem ļoti negribētos, lai Putins kādā prāta aptumsumā izdomā nospiest sarkano pogu.
Pirms gandrīz sešdesmit gadiem, 1962. gada rudenī, pasaule jau bija uz atomkara sliekšņa, kad PSRS līderis Ņikita Hruščovs mēģināja izvietot padomju raķetes Kubā. Amerikāņi draudēja spert atbildes soļus, un šķita, ka cilvēces gals ir tuvu. Tomēr pēdējā brīdī abas puses piekāpās. Pēc pāris gadiem Hruščova līdzgaitnieki viņu atstādināja no Kremļa saimnieka posteņa. Jācer, ka Putina aizvākšanu nenāksies gaidīt tik ilgi.
