„Nebaidāmies pastāvēt par sevi”. Saruna ar dzejnieci Evelīnu Mūrnieci 5
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Evelīna Mūrniece dzimusi 2002. gadā Rīgā. Dzeju raksta kopš 2016. gada, bet pati katru gadu teic, ka nopietni to dara tikai pēdējos trīs gadus. Iepriekš no pirmās līdz divpadsmitajai klasei spītīgi spēlējusi basketbolu, taču šī līkne tikusi lauzta.
Pēc noieta posma nejauši apguvusi poligrāfiju un šobrīd strādā šajā nozarē. “Aicinājuma” dalībniece trešo gadu; šobrīd arī Literārās akadēmijas studente.
Publikācijas “Jaunajā Gaitā” (2022. un 2023. gada vasara) un izdevumā “Avīzes Nosaukums” (2022. gadā “cilvēciņi”, 2023. gadā “uzdrīkstēšanās” un “kam tic mākslinieks”).
Brīvajā laikā nodarbojas ar klusumu, fotografē, brauc ar velosipēdu, skrien, neskrien, zīmē un būtībā izmēģina visu, kam rokas tiek klāt. Mīl dzīvniekus, vecas lauku mājas un dzeju raksta nepieklājīgi maz. Patīk darīt visu ko un neko.
– Vai tava interese par poligrāfiju nozīmē, ka esi topošā grāmatniece vai māksliniece? Kas tevi saista poligrāfijā?
E. Mūrniece: – Gribētos domāt, ka māksliniece esmu bijusi visu laiku, par grāmatnieci nezinu – to mēs vēl redzēsim, kur tas ceļš ved.
Grāmatas mani sen jau ir interesējušas, ne tikai to saturs, bet arī fiziskais process – no kā grāmata sastāv, kāpēc ir tieši tāda, kādiem procesiem tā iziet cauri, līdz vispār kļūst par to, ko zinām kā gatavu grāmatu. Ir ļoti interesanti dzīvot tam līdzi un arī eksperimentēt ar kaut ko jaunu, sarežģītu, vēl neredzētu – dažādiem sējumiem, papīriem, to savienojumiem…
Tuvākajā nākotnē ļoti ceru apgūt grafisko dizainu un maketēšanu, lai paraudzītos uz grāmatas dzīvi no cita skatpunkta, darboties ar autoru un saturu. Šobrīd esmu ļoti tuvu pirmsdrukas procesiem, kas nenoliedzami ir interesanti un izaicinoši, taču manī mīt liela tieksme apgūt visu grāmatas ceļu, ja tā varētu teikt.
– Pastāsti par saviem mīļākajiem dzejniekiem/dzejniecēm! Kas tieši tevi varējis ietekmēt un iedvesmot?
– Pirmais dzejnieks, ar ko iepazinos agros pusaudžu gados, bija Ziedonis. Viņa vieglums un vienkāršība tekstā mani aizrāva, deva vieglumu grūtajam skolas laikam, lika dziļāk ieskatīties dabā. Domāju – kāpēc gan es nevarētu tik viegli rakstīt, es arī varu rakstīt –, un tur tas viss laikam sākās.
Šobrīd man ir vairāki tādi “mīļākie” dzejnieki un dzejnieces; būtu negodīgi minēt tikai vienu, jo viņi ir daudzi, kam pēdējo gadu laikā iznācis pa krājumam vai diviem. Katrs no viņiem ir atšķirīgs, un tas man tīk. Necenšos baigi iedvesmoties vai ļaut radīt kādu ietekmi uz sevi no kāda, bet drīzāk pateikt kaut ko, kas vēl nav ticis pateikts. Pateikt kaut ko citādi – caur savu pasauli, kā to sajūtu es.
– Vai var runāt par tādu lietu kā “tava paaudze”? Piemēram, kā tava paaudze izjūt politiku un mākslu? Kā tava paaudze redz sevi līdzās saviem vecākiem un vecvecākiem?
– Mana paaudze ir ļoti interesants zvērs. Caur meistardarbnīcām “Aicinājumos” un šogad Literārajā akadēmijā esmu novērojusi, ka mana paaudze ļoti cīnās par taisnīgu brīvību, ir ieinteresēta kā politikā, tā mākslā un spēj diezgan sakarīgi par to runāt un rakstīt. Mana paaudze ir savāda; man ir tāds īss dzejolis: “mēs būsim nepareizā paaudze / mēs būsim pazaudētie / nesaprastie.” Šī sajūta ir, taču gribu sevi mazliet palabot. Mēs noteikti nebūsim aizmirstie, mēs nebūsim nesaprastie, jo mēs spējam runāt par mums aktuālo sāpi. Un ir prieks redzēt un dzirdēt, ka paaudzes pirms mums ir vienisprātis ar mūsu viedokļiem un uzskatiem. Tas rada manai paaudzei drošāku vidi, kur būt, mierīgāku pasauli, kur dzīvot, zinot, ka ir, kas saprot, ka ir kāds, kurš aizstāvēs un atbalstīs, iedrošinās nebaidīties par kaut ko runāt.
Grūti spriest, kā tas ir ārpus dzejas dzīves, jo tajā uzturos maz, bet šķiet, ka, ja esi atradis savu nišu, kur būt, tad ir mierīga sirds. Ja vēl maldies un meklējies, apjukums un bailes ir ļoti saprotami.
Mana paaudze vairs nebaidās redzēt lietas, kādas tās ir, nebaidāmies pastāvēt par sevi un teikt tieši gan mākslā, gan tekstā, gan pretimnācējam uz ielas.
Neesmu dikti daudz domājusi par to, kāda ir šī mūsu drosmīgā mijiedarbība ar vecāko paaudzi, taču no savas dzīves esmu novērojusi, ka vai nu ir mazliet jāpieliec galva un jāpasaudzē sevi klusējot, vai ir diezgan viegli par to runāt, jo vecvecāki tomēr ir vecvecāki un savus mazbērnus pieņems un atbalstīs, lai kādi viņi būtu. Tā šķiet man, bet ne vienmēr jau ir tik vienkārši. Ar vecākiem ir citādi, viņi ir daudz tuvāki un tuvāk. Viņi ir mazliet skeptiski pret jauniem un iepriekš (senāk) ne tik skaļiem uzskatiem.
– Kāds ir bijis tavs labākais ceļojums?
– Tāpat kā ar dzejniekiem, būtu negodīgi minēt tikai vienu labāko ceļojumu, jo tādi man ir bijuši vairāki, taču vistuvākie laikam bijuši pārgājieni pa Latgali trīs četru dienu garumā, izbraucieni ar brāli pa Imantu vai kādu draugu uz jūru.
Esmu apceļojusi teju puspasauli, tomēr Latvija velk pie sevis. Ģimene velk pie sevis, un ir ļoti silta sajūta būt tepat.
Ja runājam filozofiskāk, katra diena ir kā izaicinošs ceļojums no stāvokļa uz stāvokli, no dimensijas uz dimensiju. Mīļākās man ir dienas, kas pilnas darba un kustības, toties vakars brīvs ieelpai un refleksijai par to, kā gājis, kurās dimensijās esmu šodien bijusi, ko jaunu redzējusi vai iemācījusies.
Labākie ceļojumi ir miera pilni, iespaidu bagāti un ar tuvu plecu blakus, vienalga, uz kuru pasaules pusi tie ved.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Šajā dzejas kopā nav netīša asumu un “aso tēlu” piesaukšanas, jo to, manuprāt, varētu būt prasījusi jauna autora dzeja, kad teksts kopā ar savu autoru sāk sevi, staigājot pa asām sajūtām. Asi tiek izjustas pirmās publikācijas, atzinība, varbūt mazas bailes no kritikas; asa ir sajūta, ka vārdi dodas rokās, nojausma, ka ar vārdiem var ietekmēt, radīt, tos var nodrukāt, tie patiešām IR. Un tas ir spilgti, asi, nozīmīgi. Galu galā cilvēkiem ir asi nepieciešami vārdi, pat ja tie izliekas, ka bildes, skaņas un sajūtas nav vārdi, bet kas cits.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Evelīnas Mūrnieces dzejas kopā “esme”
tvaika ielas republika
esmu izdegusi lampas
spuldzīte. es saku man
ir problēmas visādas
bet visvairāk neesmu šeit
tārpi ielien man dvēselē
to sagrauž. palaiž. es
aizeju. es nāku atkal jo
citur man vairs nav kur iet
man vaicā vai es dzirdu
dzirdu neko. paralizēts
ķermenis nomests uz
krēsla kā tikko izgriezta
lupata smird un nevajag
mana pakrūtē esošā
spirāle kā anakonda
savelkas ciešāk un es
aizmirstu kā nokļūt
mājās. piebrauc ātrie
un saka brauksim
kad izkāpām saule
bija tumši zila. man
nebija drēbju telefona
vai naudas. atslējos
pret sienu raudāt
pirmās trīs es neatceros
biju kā akmens uz ceļa
komā. nerunāju bet
elpoju. lūdzos lai liek
manu purvu mierā
balsis skraida no auss
uz ausi piemiedz ar
aci. es draudzējos. es
nekautrējos. es eju
stāvu ar galvu grīdā
esmu kļuvis nekas un
baiļu vairs nav. mājas ir
šeit kur neizliekas par
adekvātu mīlošu esošu
ārā spīd saule asni kāpj
no zemes laukā kamēr
es tajā grimstu. grimstu
dziļi atpakaļ neskatos
neilgojos vienīgi tas ka
kuņģis smilkst pēc
barības un tevis. sprauslā
rētas. tek sarkana tēja
padzeros kā jaunības
dziru. saožu aiz sētas brīvi
mani nelaiž bet gribu. es
atkal grimstu. palīdziet
man neatgriezties
palīdziet man neesošam
būt
zīmulis
mani pirksti apskauj
koka durkli un raksta
pelēku dzejoli
no vienas puses
atceras ar otru
cenšas aizmirst
visu kas nav paliekošs
visu kas ar plaukstu
izsmērēts papīra sejā
un ieskrāpēts uz mūžu
kliedz grafīta putekļus
zīmulis kad to asinu
lai rakstītu ardievas
noslauku asaras
zīmuļa gals turpina
lūzt
•
man pakrūtē ir
izaugusi klints
ar mazu āmuriņu
to bakstu bakstu
sevi pret to
dauzu dauzu
neiznāk atspēkot
•
veltīts
prasu izmisumam kāpēc tu ar mani draudzējies
viņš saka nē ar mani draudzējies tu
sastrīdamies
es saku man vajag mieru
vai tu vari sniegt mieru
viņš saka tā tas nestrādā
un nopērk man kokosriekstu
•
sieviete D guļ uz vēdera un groza galvu
sieviete T guļ uz muguras un groza galvu
sieviete es neatceros guļ uz sāniem
es savukārt guļu kā kamols kaklā
ļoti salst kājas
paša adatas rīklē dur
