– Runājot par stāstu “Puika ar suni”: holokaustam mūsu vēsturē un apziņā ir daudz aspektu, kurus pārrunājām intervijā “Rīgas 2014” avīzei. Te es gribu pieminēt tikai vienu: kādam jābūt cilvēkam, lai, riskējot ne tikai ar savu, bet arī tuvinieku, galu galā sava bērna dzīvību, glābtu citus… 4
‒ Tas ir noslēpumainākais… Nuja, nevar jau rak-stīt par gatavām patiesībām. Parasti ir kaut kāda ideja un skaidrība būvējas rakstīšanas procesā. Tādēļ es ceru, ka, rakstot par Lipkēm, labāk sapratīšu, kāpēc viņi bija tādi, kādi bija. Žanis ar Johannu – mums viņus visādā ziņā vajadzētu nosodīt – bija likumnepaklausīgi jau pirms kara ‒ piemēram, nodarbojās ar kontrabandu. Bet, ja viņi būtu bijuši paklausīgie pilsoņi, kuri norij katru krupi, tad viņiem nebūtu bijis drosmes tā reaģēt. Kaut kam ir jābūt raksturā, tādai ārpus rāmjiem izejošai drosmei.
Turklāt Lipke nešķiroja – labi vai slikti cilvēki. Ebreji esot pārmetuši, kāpēc viņš esot glābis vienu no viņējiem, tas taču esot krāpnieks. Bet viņš glāba nevis tos, kuri kaut kādā veidā bija to izpelnījušies, bet gan situatīvi – tos, kurus varēja izglābt. Vēlāk Lipkes slēpuši arī dezertējušus leģionārus. No Johannas stāstītā saprotu, ka slēpuši arī latviešus, kuri bija nomesti kā krievu desants. Viņi glāba nevis noteiktas tautības, politiskās vai reliģiskās piederības pārstāvjus, bet gan cilvēkus. Žanis Lipke bija sacījis: ja slēpsi vienu, tevi tik un tā nošaus. Tad slēpsim, cik vien varam, – ja nošaus, nošaus, bet būsim izglābuši vairāk cilvēku. Tā ir pilnīgi cita loģika, atšķirīga no izdzīvošanas loģikas, ar kādu šajā pasaulē dzīvo vairākums cilvēku. Un izrādās – var dzīvot un pat izdzīvot ar šādu loģiku. Vēl pagājušajā gadā es par šo izdzīvošanas un cilvēcības iespējamību domāju distancētāk, abstraktāk, romantiskāk, tagad šī doma ir kļuvusi ļoti skaudra. Mēs vēl tiksim pārbaudīti.
