Iela, kas pavisam līdzās Hjūstonas centram ved uz Ketiju un tālāk uz rietumiem un Kluso okeānu.
Iela, kas pavisam līdzās Hjūstonas centram ved uz Ketiju un tālāk uz rietumiem un Kluso okeānu.
Foto: Atis Jansons

Mūsu ceļi ir par šauru, tāpēc mēs “iesprūstam un kavējam!” Vai Amerikā pa 26 joslu ielu tiešām cita braukšana? 0

Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
VIDEO. Krimā notriektas raķetes atlūzas nogalinājušas piecus cilvēkus, vairāk nekā 100 ievainoto
Lasīt citas ziņas

Privātā telpa svarīgāka par sastrēgumā zaudēto laiku. Amerikas ceļojuma piezīmes. 1. daļa

Mūsu ielas esot par šauru. Tādēļ bieži iesprūstam, kavējam, bojājam gaisu, kūpot tukšgaitā. Tiešām – nav jau Rīgā maģistrāļu, kurās būtu vairāk par trim joslām katrā virzienā. Kā izskatās citur pasaulē?

CITI ŠOBRĪD LASA

Aprīli man laimējās pavadīt Amerikā. Braukšus šķērsot septiņus dižvalsts dienvidu štatus – no Atlantijas līdz Klusajam okeānam. Un redzēt ne tikai dabu, cilvēkus, ainavas un celtnes, bet pirmkārt ceļus un ielas. Arī šo (I10 Hjūstonā), kura esot pasaulē platākā. 26 joslas. 16 (8+8) katrā pamatvirzienā. Vēl piecas paralēlas abās pusēs, kuru uzdevums ir nodrošināt nobraukšanu no maģistrāles un nokļūšanu uz tās. Bez luksoforiem. Bez krustojumiem vienā līmenī, kurus aizstāj gluži vai kosmiska skata un vēriena viaduktu sistēmas. Bet par tām citreiz. Šoreiz par tām centrālajām pamata joslām, kuru prāva daļa šīs darba dienas pēcpusdienā ir – sastrēgusi…

Zaļās idejas nav tuvas

Piecas joslas no astoņām pieder brīvības mīļotājiem. Tiem, kas brauc vieni. Vieni paši arī savos milzīgajos Teksasas populārākajos pārvietošanās rīkos – pikapos. Un pašlaik velkas lēnāk par kājāmgājējiem. Kaut garām pa trim pustukšajām kreisajām lido tie nedaudzie, kas brauc vismaz divatā. Mēs arī…

Nav šeit īpašu atsaucību guvuši aicinājumi intereses apvienot un, braucot vienos ratos, plūsmas blīvumu mazināt. Nav popularitāti guvusi mobilā lietotne, kura palīdz atrast citus ar līdzīgu galamērķi, satikties ar tiem speciāli ierīkotās plašās piepilsētas stāvvietās, savu auto tur atstāt un kopīgi ar kolēģi tālāk braukt pa ātrajām joslām. Sava privātā telpa te pilsoņiem dārgāka par sastrēguma izbēgšanas iespēju. Gluži kā Latvijā. Vien sablīvējumi te pašķīst ātrāk, jo arī piecas lēnās joslas tomēr ir ļoti daudz.

Sabiedriskā transporta nav

Ceļus te neatslogo tramvaji, trolejbusi, autobusi – tādu vienkārši nav. Vienīgais izņēmums – dzeltenie skolu busi. Tie gan nelien pilsētas centrā, jo to skolu tur nav. Mācību iestādes perfekti izvietotas pie plašajiem piepilsētas mikrorajoniem (tādiem kā mūsu Ādaži, Ķekava, Olaine, Mārupe utt.). Un busiņi bērnus savāc un pārvieto tur. Nekur citur!!! Attiecīgo skolu var apmeklēt tikai tie, kuru vecāki tās tiešā tuvumā dzīvo. Ne tikai ir “deklarējušies”, bet patiešām dzīvo, maksā par elektrību un citiem sadzīves pakalpojumiem un rēķinus var skolā uzrādīt. Nevis ikdienā četrreiz ar auto šķērso Juglas vai Daugavas tiltus, lai mantinieku ekskluzīvā ģimnāzijā nogādātu un no turienes savāktu.

Reklāma
Reklāma

Arī tirdzniecības centri pilsētas viducī nav jāmeklē. Līdzīgi skolām tie bagātīgā kvantitātē un kvalitātē izvietoti ielu maģistrālēm līdzās. Un atrodams tur viss – sākot no maizes un tekilas (par nieka 10 dolāriem litrā), ar apģērbiem, apaviem, mēbelēm turpinot. Ēdieni – “Makdonalds” populārākais, steiki patiešām izcili, brokastu vafeles – mums nepierastas, bet gardas. Pat ātras auto apkopes stacijas, apmeklējums iepriekš internetā piesakāms un eļļas maiņa dzinējā, piemēram, prasīja vien 20 minūtes.

Šāda nepieciešamās sadzīves infrastruktūras attālināšana no blīvas satiksmes maģistrālēm tās pavisam noteikti atslogo.

Nav draugos ar velo

“Sorry” – daži tomēr bija. Ne uz lielceļiem (tiem gan daudzviet ir speciālas velo joslas), bet plašajos stāvlaukumos un divstāvu dzīvojamo namiņu slēgtajās teritorijās. Lietoti nepārprotami kā fizkultūras un izpriecu inventārs, nevis pārvietošanās līdzekļi. Mazliet dīvaini tas šķita, jo klimats kustībai bez jumta šeit vienkārši ideāls…

Ātruma režīmi

Fotoradaru te nav. Sodīšana bez vainīgā fiksēšanas un tiesāšanas neatbilstot valsts konstitūcijai. Rezultāts – prāva “tolerance”. Maģistrālo ielu limits “70” (jūdzes) bieži tiek kolektīvi paaugstināts par 10 vai pat 20, tā sasniedzot mums kriminālus 145 km/h. Distances nu nekādi nav “puse no ātruma”. Metri 20 vai pat 10 tiek uzskatīti par pilnīgi pietiekamiem. Rezultāts? Teksasā, kur auto skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir aptuveni divreiz lielāks nekā Latvijā, arī bojāgājušo skaits nav mazāks. Tātad – plati ceļi nav brīnumlīdzeklis. Sevišķi no mūsu skatpunkta – pat ja gribētu, tādus “aerodromus” mēs uzbūvēt nevaram. Ne vietas, ne naudas nepietiek.

(turpmāk vēl)

SAISTĪTIE RAKSTI