Kolāža – la.lv

Mūsu laukiem ir nākotne. Ēriks Hānbergs svin 85. dzimšanas dienu 4

Vairāk nekā pusgadsimtu Ēriks Hānbergs ir aprakstījis Latvijas lauku dzīvi, ar savu aso skatu un labdabīgo humoru izceļot gan gaišās, gan tumšās puses. 29. maijā Hānbergs svinēs 85 gadu jubileju, bet viņš ir apņēmības pilns turpināt rakstīšanu, lai nākotnei saglabātu liecības par mūsu laikmetu.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Allaž elegantais namatēvs mūs sagaida, tērpies dzeltenā kreklā (“Nevis dzeltenā, bet gan saulainā,” uzreiz izlabo Ēriks) un vedina uz savu darbistabu, kur rakstnieka kaķis Tintis Tinte ērti iekārtojas uz saimnieka rakstāmgalda, kamēr Hānbergs stāsta par savu dzīvi un radošiem plāniem. Maija nogalē Ērikam apritēs 85, viņa sievai Velgai šogad ir 70 gadu jubileja, tad nu nolēmuši svinēt visu gadu no 1. janvāra līdz 31. decembrim.

Hānbergs saka, ka nekādas dāvanas negaida; viņš tās sarūpē pats, rakstot grāmatas. Nesen izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā viņa grāmatu “Mana Tērvetes ieelpa”, kas ir Hānberga pateicība Tērvetes novadam, jo savulaik viņš bieži uzturējies Tērvetes sanatorijā un dabas parkā, kur ārstējis plaušas. Savukārt izdevniecībā “Jumava” tapusi Hānberga grāmata “Aplaipojumi un apsmaidījumi”, kurā viņš vaļsirdīgi atskatās uz savu darbu žurnālistikā no 1958. līdz 1990. gadam. Ērika plānos jau ir nākamā grāmata, kas būtu par laiku pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Sirdī esmu lauku cilvēks

CITI ŠOBRĪD LASA

Visu mūžu pelnījis iztiku ar drukāto vārdu, Hānbergs ir pārliecināts, ka drukātā prese un grāmatas būs pieprasītas arī nākotnē, lai gan tām arvien vairāk nākas konkurēt ar internetu. “Manā jaunībā, kad parādījās televīzija, daudzi pareģoja kino iznīkšanu, bet mēs redzam, ka kino joprojām ir ļoti iecienīts,” secina Hānbergs. Ar rakstniecību viņš nodarbojas savā divstāvu dzīvoklī Pārdaugavā, kur viss ir pielāgots rakstnieka vajadzībām. “Šeit ir piepildījies mans bērnības sapnis par dzīvi bēniņos. Mūsu lauku mājas bēniņi bija brīnumaina vieta, kur glabājās viss iespējamais, sākot no desām un āboliem līdz pat grāmatām un žurnāliem. Kad radās izdevība iegādāties šo dzīvokli, ļoti nopriecājos par iespēju izbūvēt bēniņus. Tagad tiešām jūtos kā bērnībā,” stāsta Ēriks, rādot uz senu paksi, kas izzāģēts no viņa bērnības dienu mājas un tagad gozējas rakstnieka darbistabā.

Hānbergs ir cēlies no Birzgales pagasta zemnieku dzimtas, savā žurnālista un rakstnieka darbā viņš rakstījis galvenkārt par lauku dzīvi, taču pats lielāko daļu mūža ir nodzīvojis pilsētā. Kā tad viņš īsti jūtas: kā pilsētnieks vai kā laucinieks? “Lai gan dzīvoju uz pilsētas bruģa, sirdī joprojām esmu lauku cilvēks,” saka Hānbergs, kurš vienmēr centies saglabāt ciešu saikni ar laukiem. Savulaik viņš kopā ar Imantu Ziedoni, Aivaru Berķi un Dainu Bruņinieci vērtēja konkursa “Sakoptākā lauku sēta Latvijā” dalībniekus, vēlāk darbojies arī konkursu “Sējējs” un “Laiks Ziedonim” žūrijā, tādēļ ir labi iepazinis lauku dzīvi un saticis daudzus prasmīgus saimniekus.

“Man ir bijusi lieliska iespēja vērot, kā mainās lauku vide, bet uz Latvijas lauku nākotni es raugos ar optimismu. Skaidrs, ka šobrīd mēs dzīvojam pārmaiņu laikā, bet tehnoloģiju un dzīvesveida maiņa vienmēr ir satraukusi cilvēkus. Piemēram, siena laiks mums tagad saistās ar plastmasā ietītiem ruļļiem, nevis smaržīgām siena kaudzēm. Atceros, kā jaunībā laivojām pa Latvijas upēm un naktis bieži vien pārlaidām siena zārdā, jo teltis parādījās krietni vēlāk. Mūsdienās ceļmalās arī vairs gandrīz neredz steķus, uz kuriem agrāk krāmēja piena kannas, lai pienotavas mašīna tās varētu savākt. Tagad pats netālu no Tirzas ceļmalā redzēju vairākas sarūsējušas kannas, kas bija palikušas kā aizgājušā laikmeta piemineklis.”

Cilvēku deficīts

Hānbergs atzīst, ka visgrūtāk klājas mazo saimniecību īpašniekiem, kam nav viegli pielāgoties pārmaiņām. Taču izbraucienos pa laukiem viņš bieži saticis arī saimniekus, kas atgriezušies no peļņas ārzemēs un tagad ar savu darbu veicina dzimtās zemes attīstību. “Ja uz mūsu zemi raugās no putna lidojuma, visā Latvijā ir redzamas sakoptas mazpilsētas, daudzviet rekonstruēti kultūras centri un sporta zāles. Tātad ir izveidota infrastruktūra, lai šīs vietas varētu piepildīties ar cilvēkiem. Arī slēgto skolu ēkas tiek izmantotas citiem nolūkiem, nevis pārvēršas par graustiem. Atceros, ka padomju laikā daudz tika runāts par lauku kultūras dzīves problēmām: cilvēki ir, bet pietrūkst kultūras namu, kur viņiem būtu iespēja radoši izpausties. Tagad mums ir daudz kultūras centru, bet pietrūkst cilvēku.” Hānbergs gan ir optimists un tic, ka Latvijas lauki kādreiz atkal piepildīsies ar cilvēkiem. Lai tas notiktu, vispirms jāsaprot, kā nodrošināt darba vietas lauku ļaudīm, jo mūsdienās viens zemnieks ar “John Deere” traktoru mierīgi apsaimnieko 700 hektāru, kur agrāk vajadzēja veselu kolhoza brigādi. Hānbergs uzsver, ka jāskatās uz priekšu, nevis jāmēģina atgriezties pagātnē. “Bieži vien mēs pārāk idealizējam savu pagātni un bērnības laiku. Piemēram, stāsti par ulmaņlaiku pārticību un lauksaimniecības uzplaukumu. Vēsturnieku pētījumi rāda, ka bekona un sviesta bums pēc kāda laika būtu beidzies ar nopietnu krīzi, taču sanāca tā, ka punktu šim laikmetam pielika Otrais pasaules karš, tādēļ cilvēku atmiņā ulmaņlaiki turpināja dzīvot kā miera un labklājības laiks.”