Sistēmas drošību un nevainojamu darbību nodrošina vienlaikus vairāki risinājumi. Pirmais – lāzera diožu izejas stari ar optikas palīdzību viegli fokusējas tā, lai straumes blīvums tajās nepārsniegtu 10 mV/mm2. Tiesa, jau tagad aculiecinieki pauž, ka nav ieteicams zem tiem novietot roku, jo veidojoties pietiekami spēcīgs apdegums, savukārt sajūtas ir tikpat nepatīkamas, kā neveikli satverot rokā karstu kafijas vai tējas tasīti. Tajā pašā laikā kūlīša amplitūda saglabājas pietiekami maza, lai vērā ņemamā attālumā – piemēram, līdz 10 metriem – noraidītu pietiekamu devu paredzētās enerģijas. 2
Otrs un patiesībā arī galvenais risinājums ir šāds: uztvērējs pastāvīgi noraida raidītājam vāju atbildes signālu, kas kalpo kā visas sistēmas nevainojamas darbības indikators. Ja tas pārtrūkst – piemēram, tāpēc, ka cilvēks vai dzīvnieks pārrāvis optiskā kūlīša izplatīšanas procesu –, elektronika acumirklī pārtrauc lāzera gaismas diožu starojumu, un tās atjauno darbību tikai pēc tam, kad “kanāls” atkal būs kļuvis brīvs. Šāda veida pārrāvumu laikā elektrību patērējošā iekārta darbojas no uztvērējā iemontētiem akumulatoriem, un tādējādi, pārvietojoties telpā, lietotājam nevajadzētu izjust nekādus būtiskus elektrības padeves traucējumus.
Konkurējošais risinājums
Bezvadu akustiskās iekārtas jeb skandas pazīstamas jau sen. Tām pa gaisu noraida tikai akustisko signālu, savukārt skaļruņu elektrobarošana tāpat īstenojas pa vadiem. Tagad arī tās varēs pilnībā “atdalīties” no rozetēm. Tas attiecas arī uz citiem (pagaidām – ne sevišķi jaudīgiem) elektrības patērētājiem.
Savulaik zinātnieki jau bija piedāvājuši citu elektroenerģijas bezvadu pārraides principu, kas ieguvis nosaukumu “magnētiski saistītā rezonanse”. Lai novērotu rezonanses efektu, nepieciešams vara gredzenu pāris. Vienu no tiem pieslēdz strāvas avotam un rada elektromagnētisko lauku, kas spēj reģistrēties vairāku metru attālumā. Šis gredzens ir tā dēvējamais ilgtermiņa rezonētājs – ja tam pieplūdina kādu noteiktu enerģiju, tā uz ilgāku laiku izrādīsies lokalizēta jeb sakoncentrēta tajā. Ja šajā laukā ievieto otru tādu pašu gredzenu, tad neieraudzīsim nekādu jaunu efektu. Bet, ja šo otro gredzenu “piespiež” izstarot tās pašas frekvences enerģiju, kas piemīt pirmajam gredzenam, rodas rezonanse un iekšējā lauka enerģijas darbības rezultātā no pirmā gredzena uz otru rodas elektriskā strāva. Zinātnieki pauž: šis lauks ir tik vājš, ka nav bīstams cilvēkiem un dzīvniekiem, neizraisa jūtamu iedarbību uz datoriem un informācijas magnētiskajiem nesējiem, turklāt efekts būs novērojams tikai tajā kontūrā, kas noskaņota atbilstošā frekvencē.
Lūk, un salīdzinājumā ar šo bezvadu elektroenerģijas pārraides paņēmienu “istabas” attālumos iepriekš minētajai “infrasarkanai–lāzera” metodei piemīt neapstrīdama priekšrocība: izteikts raidošo un uztverošo iekārtu kompaktums, turklāt, kā informē izgudrotāji, šos izmērus vēl varēs ievērojami samazināt.
Nākotnes tehnoloģija
Taču jaunajai enerģijas bezvadu pārraides sistēmai ir arī kāds būtisks trūkums, proti – salīdzinoši mazais lietderības koeficients. Lāzeru diodēm tas svārstās 30–60% apmērā, bet uztvērējiem – 40–50%, tādējādi šādas aparatūras gala lietderības koeficients ir 15–30%, atkarībā no noskaņojumiem, izmantotajiem komponentiem, attāluma un pārraidāmās jaudas lieluma. Nākotnē izstrādātāji sola šo rādītāju palielināt vismaz līdz 35%, uzskatot, ka tas pilnā mērā apmierinās tos, kam ir svarīgāk, lai istabā pa kājām nemētātos vadi, nevis elektroenerģijas gala lietojums. Taču tostarp viņi nemin to, ka konkurējošajām elektroenerģijas bezvadu pārraides sistēmām, kas balstītas magnētiskās rezonanses principā, šis koeficients jau tagad pārsniedz rādītāju 75%…
