“Katram operatoram ir sava “Ezelīša Īā” diena.” Intervija ar filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” operatoru Valdi Celmiņu 0
Sportisks azarts, latviešu sievietes spēks un sīkstums, bet pāri visam mīlestība pret savu ģimeni un zemi – tā dažos vārdos var raksturot “Dvēseļu puteņa” režisora Dzintara Dreiberga jauno filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Filma pie skatītājiem nonāks 6. novembrī, un līdz ar treilera publicēšanu kinoteātros visā Latvijā ir sākusies biļešu iepriekšpārdošana, ļaujot savlaicīgi iegādāties vietas uz pirmajiem seansiem.
Spēlfilma balsīta uz patiesiem notikumiem, aizvedot skatītājus uz 20. gadsimta vidu – padomju varas okupētās Latvijas Rīgu, kur top sieviešu basketbola komanda “TTT”, kas drīz vien kļūs par Eiropas un pasaules basketbola fenomenu.
Taču, kā bija uzņemt šo filmu, cik lielu darbu tas prasīja un cik sarežģīts vai gluži pretēji, viegls ir bijis filmas uzņemšanas process? Par to, ar filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” operatoru Valdi Celmiņu sarunājās Māra Sleja.
Māra Sleja: Gribu sākt ar ievada jautājumu — kura filmas tapšanas posms tev šķiet vissarežģītākais tādā satraukuma ziņā? Sagatavošanās, filmēšana vai tagad, kad montāža jau ir notikusi un gaidāt skatītājus?
Valdis Celmiņš: Man visvairāk patīk pats sākums — brīdis, kad viss vēl ir iespējams. Kamēr budžets nav pateicis savu galavārdu, kamēr Excel tabula vēl klusē, viss šķiet pilnīgi atvērts. Tas ir brīnišķīgs uztraukums. Manuprāt, stresa pārvaldīšana, spēja cīnīties ar satraukumu — tā ir mūsu profesijas būtība.
Protams, lielākais satraukums nāk filmēšanas laikā. Tagad, kad viss jau safilmēts, būtībā neko vairs nevaru mainīt. Jā, ir vēl krāsu korekcijas posms, kur var nedaudz pielabot, bet īstais adrenalīns ir tajās trakajās dienās, kad no rīta sākas mēģinājumi, kad uz laukuma ir simtiem cilvēku. Īstenībā jau iepriekšējā naktī ir vislielākais satraukums.
Runājot par horeogrāfiju filmā — šī filma, manuprāt, tev kā operatoram ir citāda nekā citas, ko esi veidojis. Ar ko tieši šī pieredze atšķīrās?
Režisors Dzintars, manuprāt, ir basketbolists nekā režisors. Viņš šo sportu uztver ļoti nopietni — un gribēja, lai basketbols filmā ir īsts. Godīgs. Viņam bija svarīgi, lai spēles vēsturiski atbilstu konkrētajam laikam — konkrētajām komandām, konkrētajiem rezultātiem. Mums, operatoriem, tas, protams, var šķist mazsvarīgi, bet viņam tā bija principiāla lieta. Šī atbildības sajūta no viņa puses — darīt visu visaugstākajā līmenī — bija fantastiska iespēja arī mums.
Viss bija kā precīzi iestudēts horeogrāfisks deja-darbs. Meitenes — gan aktrises, gan amatieres — trenējās kā sportistes. Aktrise Agnese Budovska, kas spēlē galveno lomu, vispār nav basketboliste, bet viņa mācījās katru kustību ar milzīgu precizitāti. Viņa ir dejotāja, viņai ir izcila ķermeņa kontrole, un ļoti īsā laikā viņa apguva to, ko profesionāles trenē gadiem.
Kā notika pašas filmēšanas dienas? Vai viss bija precīzi iestudēts, vai arī ļāvāt vietu improvizācijai?
Valdis: Filmēšana ir ļoti dārgs process — tas ir vienīgais trūkums šajā profesijā. Viss pārējais ir brīnišķīgi. Kad filmē basketbola spēli, tiek izīrēta milzīga sporta halle, dienu iepriekš strādā gaismotāji, tiek sagatavoti simtiem cilvēku masu skatiem, katram grims, kostīms, plakāts… Katrs lēmums maksā daudz. Tāpēc viss tiek rūpīgi sagatavots iepriekš. Katra spēle tika mēģināta piecas līdz desmit reizes — kā horeogrāfija. Visi zināja, kurā sekundē kuram jābūt. Un, protams, vienmēr bija “B” un “C” scenāriji — ja bumba aizlido ne tur, ja partneris kļūdās.
Dažas epizodes filmējām pat 20 reizes. Fiziski tas bija ārkārtīgi smagi — gan aktrisēm, gan komandai. Mēs burtiski skrējām līdzi spēlei ar kameru rokās.
Tev kā operatoram — kā tas ir, burtiski skriet kopā ar spēlētājām?
Tas ir vienīgais veids, kā iegūt autentisku, dzīvu kadru. Protams, ja turētu kameru rokās, viss drebētu, tāpēc izmantojam īpašas stabilizācijas sistēmas — “gimbal”. Tā ļauj kamerai saglabāt taisnu skatpunktu neatkarīgi no tā, kā kustos es. Internetā ir tāds joks — par vistu, kas vienmēr tur galvu taisni. Nu, es biju tā vista (smejas).
Filmā ir arī iespaidīga gaismošana. Cik sarežģīti bija apgaismot tik lielus laukumus ar tik daudz cilvēkiem?
Tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem. Mums bija jārada ilūzija, ka spēles notiek tūkstošu skatītāju priekšā, bet realitātē zālē bija vien daži simti. Tad talkā nāca gaismas — ar tām mēs “aizsedzām” trūkstošo masu.
Mums bija brīnišķīga brīvprātīgo komanda, kas nāca vairākas reizes, ziedoja savas brīvdienas, un mēs viņiem esam ļoti pateicīgi. Bet jā — apgaismojuma sistēmas bieži vien uzbūvēja dienu iepriekš, no griestiem karājās kilometriem kabeļu. Tas bija nopietns inženiertehnisks darbs.
Kā bija ar filmēšanu ārpus halles — piemēram, uz ledus vai automašīnā?
Jā, filmējām arī uz ezera ledus — starp citu, tas bija manā dzimšanas dienā. Viena no tehniski sarežģītākajām ainām bija automašīnas brauciens pa apledojušu ezeru. Bija jāfilmē no ārpuses, sēžot uz īpaši pielāgotas platformas blakus auto, jo klasiskās sistēmas tur nederēja. Tas bija gan bīstami, gan skaisti — viena no neaizmirstamākajām dzimšanas dienām manā dzīvē.
Vai filmēšanas laikā bija brīži, kad likās – “viss slikti, nekas nesanāk”?
Protams! Katram operatoram ir sava “Ezelīša Īā” diena. Filmēšana vienmēr ir kompromiss starp to, ko esi iztēlojies, un to, ko iespējams panākt. Dažreiz režisors saka: “Perfekti!”, bet tu pats zini, ka esi apmierināts tikai par 30%. Un patiesība vienmēr ir kaut kur pa vidu.
Tu biji ļoti tuvu aktrisēm laukumā — vai starp jums veidojās īpašas attiecības?
Pilnīgi noteikti. Filmas laikā cilvēki kļūst ļoti tuvi. Tas ir kā kopīgs piedzīvojums, kas saliedē. Vienīgais, kas tevi saprot tajā brīdī, ir tie, kas ar tevi bijuši tajā pašā vietā — dalījušies tajā pašā nogurumā, priekā, stresā. Tāpēc mēs visi esam atkarīgi no šī procesa — katra filma atkal un atkal rada jaunas, īpašas attiecības.
Filmā ir arī ainas ļoti šaurās telpās — piemēram, liftā. Kā tas ietekmē filmēšanu?
Man patīk “apčakarēt sistēmu” (smejas). Šaurās vietas liek būt radošam. Piemēram, liftā filmējām tā, ka aiz lifta ielikām televizoru, uz kura tika rādīts iepriekš uzfilmēts skats. Tādā veidā radījām ilūziju, ka lifts kustas — lai gan Čekas mājā lifts, protams, nestrādā. Tā ir tāda maza viltība, kas sniedz milzīgu gandarījumu. Tas pats attiecas uz vilciena skatiem vai sarunām, kas patiesībā filmētas dažādās dienās un pilsētās — skatītājs to nekad nepamanīs.
Kāpēc, tavuprāt, šī filma ir svarīga tieši tagad?
Tāpēc, ka vēsture mēdz atkārtoties. Mums šķiet, ka kaut kas tāds vairs nav iespējams, bet mēs atkal redzam līdzīgas situācijas. Šī filma ir par pretošanos. Par to, kā nezaudēt sevi pat tad, kad viss šķiet bezcerīgi. Tā ir filma par drosmi nepiekrist un par spēju noturēties pie savas patiesības.
