“Tad labāk uz Spāniju vai Itāliju nepārcelies!” Atklāsmes brīdis – latvieši publiski atzīstas, cik ļoti tiem nepatīk apķeršanās un bučošanās 0
Ne visi cilvēki pieskārienus uztver vienādi, un tas ir pilnīgi normāli. Kamēr vieniem apskāviens ir dabiska sasveicināšanās forma un veids, kā sajust tuvību un prieku, citiem tas var radīt diskomfortu, trauksmi vai pat fiziski nepatīkamas sajūtas, kas saglabājas vēl ilgi pēc kontakta.
Īpaši tas raksturīgs cilvēkiem, kuriem ir paaugstināta sensorā jutība, neirodaudzveidība vai vienkārši citāda robežu izjūta. Psihologi uzsver – privātā telpa nav kaprīze. Pieskāriens bez piekrišanas smadzenēm var tikt uztverts kā iebrukums, pat ja nodoms ir draudzīgs. Šādos brīžos ķermenis reaģē ātrāk par prātu – saspringst muskuļi, paātrinās pulss, un cilvēks var justies slikti un pēc tam pat iztukšots. Dažiem šīs sajūtas pāriet ātri, citiem tās var saglabāties stundām vai pat dienām.
Ziemeļeiropas un arī Latvijas kultūrā atturīgāka attieksme pret fizisku kontaktu nav nepieklājība, bet gan cieņa pret otra robežām. Ziemeļniekiem raksturīga lielāka distance, skaidrāka privātās telpas izjūta un piesardzība pret pieskārieniem ar maz pazīstamiem cilvēkiem.
Socvietnē Threads tieši par šo izvērtusies beidzot atklāta diskusija par to, ka patiesībā daudziem ārkārtīgi nepatīkama ir šāda apskaušanās darbā, ar puspazīstamiem un pat pazīstamiem cilvēkiem. Un arvien biežāk izskan doma – nav jācīnās ar sevi, lai citiem būtu ērtāk. Lūk, komentāru izlase.
