Neizsmeļams jaunības avots. Sofijai Lorēnai – 85 0
Kritiķu un skatītāju aptaujās viņa joprojām tiek atzīta par pasaules skaistāko sievieti, izcilāko aktrisi, lielāko ekrāna leģendu. Sofija Lorēna. Piektdien, 20. septembrī, dīvai aprit astoņdesmit pieci.
Viņas kontā ir vairāk nekā simts lomu un vairāk nekā piecdesmit godalgu: “Oskars”, Kannu kinofestivāla un Britu kino un TV mākslas akadēmijas balva, Volpi kauss, sešas Dāvida Donatello balvas, Gremija balva, piecas īpašās “Zelta globusa” balvas, kā arī citas balvas un nominācijas.
1991. gadā Amerikas Kinoakadēmija piešķīra viņai balvu par mūža ieguldījumu un pasludināja viņu par “vienu no pasaules kino dārgumiem”.
Septiņdesmit divu gadu vecumā viņa piedalījās fotosesijā slavenajam “Pirelli” kalendāram.
Nākamgad martā klajā nāks režisora un scenārista Eduardo Ponti filma “La vita davanti a se” jeb “Dzīve, kas vēl priekšā”, kurā Sofijai Lorēnai galvenā loma.
Prāts un talanti
Sofija Villani Šikolone piedzima ārlaulībā. Inženieris un otrā plāna aktieris Rikardo Šikolone nedomāja, ka kopīgs bērns būtu gana nopietns iemesls, lai apņemtu par sievu divdesmitgadīgo Romildu Villani, klavierskolotāju, kas nule bija uzvarējusi Grētas Garbo līdzinieču konkursā un sapņoja par aktrises karjeru. Daiļajai jaunkundzei viņš bija samelojis, ka ir kino producents. Diemžēl tie nebija viņa vienīgie meli. Drīz vien Rikardo sarūpēja Romildai vēl vienu meitiņu – Annu Mariju – un tad pameta visas trīs. Sievietei katoliskajā Itālijā pagājušā gadsimta 30. gados tas bija gaužām nelāgs biogrāfijas pavērsiens.
Jaunajai mātei nekas cits neatlika kā aizmirst sapņus par Holivudu un kopā ar meitiņām no Romas atgriezties dzimtajā Pocuoli ciematā Neapoles pievārtē. Luīze, Romildas māte, nebārstīja pamācības, viņa vienkārši pieņēma meitu un ārlaulībā dzimušās mazmeitas.
Otrā pasaules kara laikā ciemats ar ostu un munīcijas noliktavām kļuva par vienu no sabiedroto artilērijas un aviācijas mērķiem. Reiz, kārtējā uzlidojuma laikā skrienot uz patvertni, Sofija guva vieglu ievainojumu zodā. Pēc šā incidenta ģimene pārcēlās uz Neapoli pie attāliem radiem.
1944. gadā, kad sabiedrotie atbrīvoja Itāliju, sievietes atgriezās Pocuoli. Drīz vien Luīze savu dzīvojamo istabu pārvērta par krodziņu, kur Romilda izklaidēja publiku ar klavierspēli, Marija dziedāja, bet Sofija pasniedza viesiem Luīzes darinātu ķiršu liķieri un mazgāja traukus.
Lai arī krodziņš bija gana populārs, sievietes sitās kā plikas pa nātrēm.
Sofija lielākoties dzīvoja pusbadā, un skolā viņu saukāja par kārno zobu bakstāmo.
Viņai nebija tēva. Nebija aizstāvja, kas spētu puišeļiem aizbāzt muti. Un tad vienā brīdī neglītais pīlēns pārvērtās par gulbi.
Četrpadsmit gadu vecumā, mātes pamudināta, meitene pieteicās Neapoles skaistumkonkursā. Tam nepieciešamo vakarkleitu Luīze mazmeitai uzšuva no aizkariem, un, lai arī Sofija nekļuva par uzvarētāju, viņa tika kronēta par vienu no divpadsmit princesēm, balvā saņemot 45 dolārus, trīs tapešu ruļļus un biļeti uz Romu.
Uz Romu Romilda un Sofija devās jau nākamajā gadā, taču neko vairāk par iespēju piedalīties Mervina Leroja filmas “Quo vadis” masu skatos viņām nepiedāvāja. Tomēr Sofija nolēma palikt galvaspilsētā. Tolaik viņas vienīgie apģērba gabali bija balta blūze un jūrnieku stila svārki. Naudas tērpu iegādei nebija, tāpēc Sofija nokrāsoja blūzi un svārkus melnus, iegūstot universālu ansambli rītam, pēcpusdienai un vakaram. Tagad viņa pat krāšņi tērptu dāmu sabiedrībā nejutās neveikli.
Vēlāk aktrise par to rakstīs: “Elegances valoda ir klusa. Tā ir rada harmonijai, nevis sensācijai. Savos melni krāsotajos svārkos un blūzē es biju nesalīdzināmi elegantāka nekā jebkad, tērpta lapsādās.”
1950. gadā Sofija izcīnīja otro vietu Romas skaistumkonkursā. Tomēr par sudraba kroni daudz svarīgāka šoreiz bija konkursa žūrijas locekļa Karlo Ponti atzinība. Slavenais filmu producents uzreiz ievēroja sešpadsmitgadīgo skaistuli un bija gatavs atvērt meitenei sapņu fabrikas durvis. Vēlāk Ponti intervijā teiks: “Es sajutu, ka viņa ir īpaša. Viņai piemita iekšējs mirdzums, kas atšķīra viņu no pārējām pretendentēm.”
Sofija neslēpa, ka sapņo par kinoaktrises karjeru.
Ponti ieteica viņai saīsināt uzvārdu un degunu. Pirmo Sofija bija ar mieru, otru – ne par ko.
Tiesa, pirmās kinoproves nebija diez ko spožas, tādēļ kādu laiku neko vairāk par otra plāna lomām Ponti daiļajai iesācējai nevarēja piedāvāt. Toties viņš atvēlēja viņai vietu savā sirdī. Un arī gultā. Sofija kļuva par producenta Karlo Ponti mīļāko. Ponti jau bija precējies, turklāt divu bērnu tēvs. Un viņi dzīvoja katoliskajā Itālijā.
Cilvēki, ko mīli
No 1950. līdz 1954. gadam Sofija piedalījās divdesmit septiņās filmās, taču liela daļa lomu bija tik nenozīmīgas, ka pat neparādījās titros. Tomēr Ponti nebija kļūdījies – jaunajai sievietei piemita kas īpašs un magnētisks. Par pagrieziena punktu viņas karjerā kļuva temperamentīgās picu pārdevējas loma Vitorio de Sikas meistardarbā “Neapoles zelts”. Filma tika iekļauta Kannu festivāla konkursa skatē, un itāliešu skaistulei tagad pavērās ceļš uz Holivudu.
Holivudā Sofija debitēja Žana Negulesko filmā “Zēns uz delfīna”. Epizode, kur Sofijas varone iznirst no jūras slapjā kleitā, kas vairāk atsedz nekā slēpj, publiku padarīja vai traku. Stenlija Krēmera filma “Lepnums un kaisle”, kurā aktrise filmējās kopā ar Keriju Grantu un Frenku Sinatru, nostiprināja Sofijas Lorēnas pasaules slavu.
Vai brīnums, ka iekārojamais siržu lauzējs Grants piedāvāja daiļajai partnerei roku, sirdi un likumīgu laulību?
Karlo Ponti to nespēja pieļaut. Viņš nekavējoties devās uz Meksiku, lai, izmantojot spraugas turienes likumos, šķirtu savu sen izirušo laulību. Uzreiz pēc tam, 1957. gada 17. septembrī, Karlo un Sofija salaulājās. Taču prieks nebija ilgs.
Oktobrī viņus sasniedza ziņa, ka Vatikāns ir pasludināja Ponti par divsievi, bet Lorēnu par viņa konkubīni.
Vēlāk Sofija rakstīs: “Es nevēlējos būt atšķirta no baznīcas, es baidījos degt elles ugunīs. Un nesapratu, par ko mums tāds sods? Biju iemīlējusi vīrieti, kura laulība jau sen bija mirusi. Es vēlējos būt viņa sieva, viņa bērnu māte. Viņš izdarīja visu, lai mūsu savienība kļūtu likumīga, taču mūs nozākāja par grēciniekiem. Tā vietā, lai baudītu medusmēnesi, es raudāju stundām ilgi.”
Romā publiskos pasākumos pāris nedrīkstēja ierasties kopā. 1962. gadā viņi anulēja Meksikā noslēgto laulību un atjaunoja to tikai 1966. gada 9. aprīlī, kad Karlo bija panācis vienošanos ar Džuliānu, savu pirmo sievu, un viņi visi trīs bija pieņēmuši Francijas pilsonību, kur beidzot viena laulība tika šķirta, bet otra noslēgta.
Par spīti visam Kerijs Grants joprojām dievināja Sofiju, uzņemšanas laukumā gaiss ap viņiem dzirksteļoja, un viņu kārtējais kopīgais darbs “Māja uz ūdens” guva satriecošus panākumus. Drīz pēc tam saspēlē ar Klarku Geiblu tapa komēdija “Tas sākās Neapolē” – pirmā filma, kas Sofijai atnesa “Zelta globusa” nomināciju.
Par jaunu pavērsienu aktrises karjerā kļuva Vitorio de Sikas “Divas sievietes” – skaudrs stāsts par māti, kas vēlas pasargāt savu trīspadsmitgadīgo meitu kara plosītajā Itālijā. Bēgot no uzlidojumiem, viņas pamet Romu, lai apmestos kādā nomaļā ciematā. Brīdī, kad dzīve šķiet puslīdz sakārtojusies, māti un meitu baznīcā izvaro marokāņu zaldāti… Sākotnēji Sofijai bija paredzēta meitas loma, taču, kad Anna Manjani atteicās tēlot “tās seksbumbas” māti, de Sika nolēma meitas lomu atdot Eleonorai Braunai, bet mātes lomu uzticēt divdesmit piecus gadus vecajai Sofijai.
Daudzi mēģināja viņu atturēt no šādas rokādes, atgādinot, ka aktrise ir par jaunu, ka viņa vēl nepazīst mātes jūtas, taču de Sika zināja, kāds vēl neatklāts spēks slēpjas Sofijā. Vēlāk aktrise teiks:
“Es raudāju savas mātes asaras un izkliedzu viņas sāpes.”
Par mātes lomu Vitorio de Sikas filmā “Divas sievietes” Sofija Lorēna saņēma Kannu festivāla balvu, Britu kino un TV mākslas akadēmijas balvu un “Oskaru”. Tā bija pirmā reize, kad Amerikas Kinoakadēmija labākās aktrises titulu piešķīra par lomu ārzemju filmā. Filma guva ne vien kritiķu, bet arī skatītāju atzinību un milzīgus komerciālus panākumus.
Tā pagājušā gadsimta 60. gados Sofija Lorēna kļuva par vienu no pasaulē pieprasītākajām aktrisēm, kas vienlīdz spilgti bija apliecinājusi sevi gan komiskās, gan dramatiskās lomās.
Viņas partneri bija Marčello Mastrojāni, Pīters Sellers, Pols Ņūmens, Klarks Geibls, Gregorijs Peks, Čārlijs Čaplins, Marlons Brando.
Par darbu de Sikas filmā “Tā precas itālieši” Sofija saņēma vēl vienu “Oskara” un “Zelta globusa” nomināciju.
Tomēr vairāk par visu Sofija vēlējās kļūt māte. Ne tikai uz ekrāna, bet arī dzīvē: “Nekas, pat “Oskara” balva, nespēj līdzināties priekam un gandarījumam, ko dod mātes loma. Tā ir mana mūža galvenā loma. Viss cits man kļuvis mazsvarīgs. Bērnu dēļ es biju gatava pamest darbu. Ja tas skan nemoderni, tad ziniet – esmu nemoderna.”
Tie nav tukši vārdi. Piedzīvojusi vairākus spontānus abortus, aktrise, klausot ārstu ieteikumam, atteicās no pasaulīgās dzīves un abu grūtniecību laiku pavadīja lielākoties gultā.
Karlo Ponti juniors piedzima 1968. gada 29. decembrī, bet Eduardo Ponti – 1973. gada 6. janvārī.
Pēc bērnu piedzimšanas Sofija Lorēna filmējās daudz retāk, jo vēlējās vairāk laika pavadīt ar dēliem.
Taču drīz vien aktrise atklāja vēl vienu izpausmes veidu – viņa sāka rakstīt. “Dzīvot un mīlēt”, “Ēd ar mani”, “Virtuvē ar mīlestību”, “Sieviete un daile”, “Sofijas Lorēnas receptes un atmiņas” īsā laikā kļuva par bestselleriem.
Radoša pieeja dzīvei
“Klarka Geibla acu mirdzums. Marčello Mastrojāni valdzinošā atklātība. Ketrīnas Hepbernas drosme. Merilinas Monro jutekliskums. Šīs īpašības pievelk un sajūsmina. Tās suģestē un apbur. Un tās visas ir ietveramas vienā vārdā – šarms. Šarms ir skaistuma otra puse. Neviens, kam trūkst šarma, nevar būt patiesi skaists.”
Tā raksta Sofija Lorēna. Bet kāds ir viņas pašas šarma noslēpums? Gudrība, kas atspoguļojas ne vien vārdā, bet arī acīs? Iekšējs miers un pašapziņa? Spēja rast dzīvesprieku jebkurā vecumā?
“Laikam ritot, mēs kļūstam atbildīgas par savām sejām. Garlaicība, neapmierinātība, slikts garastāvoklis, dusmas atspoguļojas sejā, un ar laiku šie vaibsti kļūst neizdzēšami. Gluži tāpat sejā atmirdz arī laipnība, rimts miers, humora izjūta, sapratne, darot to gaišu un pievilcīgu.” Tāda ir Sofijas atbilde.
Īpašas radošas attiecības aktrisi saistīja ar Marčello Mastrojāni – viņi ir bijuši partneri trīspadsmit kinolentēs. Liela daļa no tām bija Karlo Ponti producētas, slavenākās – jau pieminētā drāma “Tā precas itālieši” un Roberta Oltmena 1994. gadā uzņemtā melnā komēdija “Pret-à-Porter”, par lomu kurā dīva izpelnījās vēl vienu “Zelta globusa” nomināciju, apliecinot, ka talants un šarms nepazīst vecuma.
1995. gadā Sofija Lorēna saspēlē ar Volteru Matausu un Džeku Lemmonu komēdijā “Vecie īgņas” notēloja liktenīgo sievieti. Filmai bija milzīgi panākumi. Volters Matauss intervijā teica:
“Man maksāja lielu naudu, lai es iemīlētos Sofijā Lorēnā, kas ir viena no pasaulē skaistākajām un seksuāli pievilcīgākajām sievietēm! Viņas seksapīls nav atkarīgs no gadiem, tas piemitīs viņai, kamēr vien viņa elpos.”
1991. gadā Amerikas Kinoakadēmija piešķīra Sofijai Lorēnai balvu par mūža ieguldījumu. 1993. gadā viņa bija uzaicināta uz “Oskara” ceremoniju, lai balvu par mūža ieguldījumu pasniegtu savam tautietim Federiko Fellīni. 1998. gadā Sofija Lorēna pasniedza “Oskara” statueti režisoram Roberto Benīni par filmu “Dzīve ir skaista”, bet 2009. gadā – Keitai Vinsletai par lomu filmā “Lasītājs”.
2007. gadā Sofija Lorēna kļuva par atraitni. Savulaik, jautāta par attiecībām ar Karlo Ponti, aktrise smaidot teica: “Man vajadzēja tēva. Karlo mani adoptēja. Es ar viņu apprecējos.” Divus gadus pēc vīra nāves uz jautājumu, vai viņa varētu apprecēties vēlreiz, Sofija atbildēja: “Nē, nekad. Es nekad nespētu iemīlēt kādu citu.”
2009. gadā klajā nāca Roba Māršala filma “Deviņi”. Tā bija pēc Federiko Fellīni leģendārās lentes “8 ½” (1961) motīviem tapušā Brodveja mūzikla (1982) ekrāna versija. Dīvai tajā bija uzticēta galvenā varoņa mātes loma, par ko viņa saņēma veselu birumu balvu un nomināciju.
2010. gadā televīzijas filmā “Mana māja ir spoguļu pilna” Sofija Lorēna notēloja savu māti Romildu.
Pirms sešiem gadiem viņa nofilmējās dēla Eduardo Ponti īsfilmā “Cilvēka balss”. Šogad Eduardo mātei ir piešķīris galveno lomu pilnmetrāžas lentē “Dzīve, kas vēl priekšā”. Filmas pamatā ir Romēna Gerija romāns “La vie devant soi”. Šī ir romāna otra adaptācija, kas būšot visādā ziņā atšķirīga no pirmās, ko uzņēma izraēliešu kinorežisors Moše Mizrahi ar Simonu Siņjorē galvenajā lomā. Romāna pirmā adaptācija 1978. gadā saņēma “Oskara” balvu kategorijā “Labākā filma svešvalodā”.
Patlaban Sofija Lorēna strādā desmit stundas dienā. Dēlam ir prieks, ka māte ir lieliskā fiziskā un psiholoģiskā formā:
“Katru ainu viņa piepilda ar enerģiju un kaisli. Skatos viņā kā brīnumā.”
Savukārt Sofijai ir prieks, ka dēls ik kadrā tiecas sasniegt izcilību. Strādāt esot viegli: “Viņš mani pazīst. Pazīst tik ļoti… Viņš pazīst katru manas sejas centimetru, manu sirdi un manu dvēseli. Pie nākamā kadra viņš ķersies tikai tad, kad šajā būs atklājusies mana dziļākā patiesība.”
Filmas pirmizrāde paredzēta nākamā gada martā.
Un vēl Sofijai ir divas burvīgas vedeklas un četri mazbērni.
“Žurnālisti man bieži ir jautājuši: kas ir jūsu skaistuma noslēpums? Nemācēdama atrast atbildi, kas būtu godīga un ticama, centos novirzīt sarunu citā gultnē.
Līdz beidzot atskārtu – man tomēr ir kāds noslēpums.
Tas ir iekšējs miers. Šo sajūtu veidojusi mana pagātnes pieredze, mans mātes spēks, mana uzticība, mani bērni – tik daudz kas. Esmu patiesi laimīga, ka dzīvoju laikā, kad ikvienai sievietei ikkatrā vecumā ir nākotne – ja vien viņa ir gatava izkopt savu garu, ja vien viņa alkst izmēģināt ko jaunu, nebijušu. Sievietes, kas visu savu laiku un enerģiju veltī tam, lai aiztepētu krunciņas un noslēptu sirmos matus, vienā brīdī būs spiestas atzīt, ka cīņa ir bezcerīga. Tādēļ nekrīti izmisumā, ja nedaudz pieņemies svarā, ja ārsts tev izraksta brilles vai reizēm sāk sāpēt kājas! Tevī – kā ikvienā no mums – ir neizsmeļams jaunības avots: tavs prāts, tavi talanti, radoša attieksme pret dzīvi un cilvēki, ko tu mīli.”
Atziņas
Brieduma gadu skaistums slēpjas sirsnībā, gudrībā un inteliģencē – īpašībās, ko ikviena no mums var apgūt un izkopt.
Būt aktrisei ir tāpat kā būt mātei – tavs laiks nepieder tev. Esmu gan aktrise, gan māte, tādēļ man ir divtik grūti ievērot, piemēram, stingru vingrošanas režīmu. Tāpēc mana vingrošanas kompleksa galvenā daļa ir staigāšana.
Pašdisciplīna paver ceļu uz panākumiem visdažādākajās dzīves jomās. Arī skaistumkopšanā. Nemēģini aizbildināties ar laika trūkumu! Sieviete patiesi aizņemta var būt vienīgi tad, kad viņai ir mazulis. Jebkurā citā gadījumā ir jāatrod laiks sev.
Ja gribi gūt iekšēju mieru, iemācies izbaudīt vienatni!
Jau sen esmu atklājusi, ka vislabākais sabiedrotais sev esmu es pati. Izbaudu vienatni kā sevis atjaunošanas veidu – staigāju, lasu, klausos mūziku.
Dažas vienatnē pavadītas minūtes ir kā miera saliņa. Vienatnē pavadīta diena vai nedēļas nogale ļauj saklausīt pašai savu ritmu, ko citkārt apslāpē steidzīgās dzīves trokšņi.
Dažkārt ķeros pie lupatas un sāku uzkopt dzīvokli. Mana mājkalpotāja satraucas, vai tik es ar to nevēlos pamudināt viņu strādāt vēl čaklāk, taču es vienkārši gribu pārslēgties uz konkrētu, vienkāršu darbību. Tā ir mana aktīvā meditācija.
Esmu atklājusi, ka pasaule, man vecākai kļūstot, plešas arvien lielāka. Ir tik daudz jauna un interesanta, ko lasīt, redzēt, uzzināt.
Vizītkarte
Sofija Lorēna
Dzimusi 1934. gada 20. septembrī Romā.
Kinoaktrise, vairāku grāmatu autore.
Producenta Karlo Ponti (1912–2007) sieva, tagad atraitne.
Aktiera un diriģenta Karlo Ponti juniora (1968) un rakstnieka, aktiera un režisora Eduardo Ponti (1973) māte.
Lūcijas Sofijas (2006), Vitorio Leones (2007), Leonardo Fortunato (2010) un Beatrises Laras (2012) vecmāmiņa.
