Nepiebeidziet upuri: piecas aizliegtas frāzes 0
Civilizētā sabiedrība nosoda tos, kuri apgalvo, ka vardarbības upuri „paši vainīgi” un cenšas atbildību par notikušo novelt uz viņiem.
Tomēr rakstniece, bestsellera “Surviving and Thriving After Narcissistic Abuse” autore Šahida Arabi ir pārliecināta, ka cietušo vainošana bieži vien slēpjas aiz labu nodomu maskas.
Daudzi saka “nekaitīgus” vārdus un sniedz “vērtīgus” padomus, nedomājot par to, cik postoši tie ir cilvēkam, kurš nesen pārdzīvojis īstu murgu.
Kā autore un pētniece rakstniece sazinājusies ar tūkstošiem cilvēku, kurus skāruši uzbrukumi un vardarbība. Tāpēc viņa ir labi pazīstama ar no pirmā acu uzmetiena nekaitīgām frāzēm, kas izteiktas labu nodomu vadītas, taču rada vardarbību piedzīvojušajiem upuriem nepanesamas sāpes un neļauj atgriezties normālā dzīvē.
Lielākā daļa cilvēku pat nevar iedomāties, cik postošas var būt tādas upura vainošanas sekas. Pētījumi apstiprina, ka likuma pārstāvju, medicīnas darbinieku, draugu un radinieku nesapratne un pat nosodījums sagrauj upura jau tā iedragāto psihi: viņi slēpj savas sāpes, vaino sevi un sāk domāt, ka saņēmuši pēc nopelniem.
Mūsu sabiedrība ir radījusi bīstamus mītus par attieksmi pret noziegumu upuriem.
Mums jāzina, kādus neatgriezeniskus zaudējumus tie rada cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši vardarbību, un nekad nevajadzētu izteikt sekojošās frāzes.
1. „Tu neesi upuris! Viss ir tikai tavā galvā„
Pārliecināt cietušo, ka viņam vajadzētu atbrīvoties no upura domāšanas, ir bezjēdzīgi un zemiski. Tomēr tieši ar to bieži vien nodarbojas pseido speciālisti un „nevienaldzīgie” radinieki. Protams, ir lietderīgi atbrīvoties no negatīviem uzstādījumiem un mainīt savu dzīvi uz labo pusi, bet nav netaktiskākas frāzes par: „Tu neesi upuris. Viss ir tikai tavā galvā.” Ja notikusi pastāvīga pazemošana, sišana, izvarošana un citāda spīdzināšana, nav nekādas “upura domāšanas”. Tā ir īsta traģēdija, nevis izdomāta loma.
Uzbrukuma vai ilgstošas pazemošanas upuri cieš no dažādām psiho traumas sekām, tostarp depresijas, trauksmes, zema pašvērtējuma, komunikācijas problēmām, smagām atkarībām, tendenci uz sevis spīdzināšanu un pat pašnāvības mēģinājumiem. Protams, tie, kas izdzīvoja un nesalūza, ir pelnījuši cieņu, bet tas nenoliedz faktu, ka viņi izgājuši cauri ellei.
2. „Lai kļūtu vieglāk, piedod varmākam. Atlaid aizvainojumu un naidu”
Pie piedošanas nonāk apzināti. Pieredzējuši traumu terapeiti saprot, ka nedrīkst sasteidzināt notikumus, it īpaši, ja trauma vēl svaiga, tas tikai traucēs dzīšanu.
„Es strādāju ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši īstu murgu. Izvarošana, nolaupīšana, seksuālā verdzība, spīdzināšana, morālā vardarbība. Katram es teicu: „Nevajag piedot, lai dzīvotu tālāk. Viss, ko jūs jūtat, ir svarīgs un dabisks.”
Kad varēsim apzināties un pieņemt mūsu tumšākās un destruktīvākās emocijas, sāpes pakāpeniski izzudīs.
Mans „nevajag piedot” gandrīz visiem radīja atvieglojuma nopūtu,” raksta traumu terapeite Anasteiša Polloka.
Kad psihologi, tuvinieki vai pats ļaundaris cenšas piespiest cilvēku piedot visu, ko viņam nodarījuši, tas noved pie tā saucamās „nepatiesās piedošanas”. Upurim tas nepalīdz. Izeja – apzinātas veselīgas dusmas un pašcieņas aizsargāšana. Saskaņā ar pētījumiem „ Neslēptas taisnīgas dusmas kļūst par pašaizsardzības līdzekli un ļauj noteikt pieļaujamā robežas.
Verbālā izlāde – veids, kā izpaust agresiju psihoterapeita kabinetā – arī palīdz tikt galā ar bērnības traumām, mīkstināt iekšējo kritiķi, atjaunot spēju uzticēties cilvēkiem, samazināt to atmiņu intensitāti, kuras liek arvien no jauna pārdzīvot bailes un bezspēcību.”
3. „Varmākam arī ir vajadzīga mīlestība, līdzjūtība un apskāvieni”
Doktors Džordžs Saimons, manipulāciju eksperts, atzīmē, ka labi un nesavtīgi cilvēki ir īpaši neaizsargāti pret manipulatoriem. Viņš raksta: „Amorālie tipi uzreiz pamana neaizsargātus naivuļus. Diemžēl pārāk cēli cilvēki bieži maldina sevi, uzskatot, ka spēs neliešus pāraudzināt.”
Saukļi, ka jāsadodas rokās ar aizvainotāju, neiztur nekādu kritiku, ja runa ir par ļaunprātīgiem manipulatoriem. Protams, gribētos domāt, ka ikviens spēj laboties, tikai jādod viņam iespēja, bet šī ilūzija sašķīst pret realitāti: briesmoņi nemainās un turpinās ņirgāties par tiem, kas viņiem atkal atvēruši savas durvis.
Mēģinājumi pierunāt upuri iemīlēt bendi un dot viņam iespēju nožēlot grēkus, patiesībā nozīmē turpināt vardarbības ciklu. Tas ir slēpts mēģinājums uzspiest upurim vainas sajūtu un likt pievērsties kalpošanai ļaundarim, nevis panākt taisnīgumu un atbalstīt patieso upuri.
4. “Vai kāds ir padomājis par varmāku? Viņš tik daudz izcietis! Viss pasaulē ir savstarpēji saistīts, mums ir jāpalīdz viens otram.”
Plaši izplatīta maldīga pārliecība, ka, ja varmākam bijusi grūta bērnība, neveiksmes dzīvē vai ķīmiska atkarība, cietušajam ir pienākums viņam palīdzēt, neskatoties uz emocionālo un fizisko vardarbību no varmākas puses.
Attiecību speciālisti apgalvo, ka gandrīz visiem mājas tirāniem ir noslieces uz narcismu vai sociopātiju. Jāsaprot, ka narcisi prot izlikties nelaimīgi, lai tikai iemānītu upuri, un parasti atsakās no psiholoģiskās palīdzības un ārstēšanas. Destruktīvas uzvedības jautājumu eksperte Marta Stauta uzsver, ka iežēlināšanas mēģinājumi kombinācijā ar sliktiem darbiem liecina par pilnīgu sirdsapziņas trūkumu.
Mīlestība un žēlsirdība neizskaudīs jaunībā apgūtās nežēlīgās uzvedības uzstādījumus un nemazinās empātijas trūkumu. Fakts, ka vecāki ir slikti izturējušies, neattaisno vardarbību.
Atceries: daudziem upuriem arī bija grūta bērnība, traumatiska pieredze un zems pašvērtējums, bet viņiem nav ienācis prātā izpaust ļaunumu pret citiem. Tādējādi labākais, ko var darīt varmākas labā, ir dot viņam iespēju risināt problēmas pašam vai ar psihoterapeita palīdzību.
5. „Viss nāk atpakaļ. Sūti šim cilvēkam labo enerģiju – un tā atgriezīsies pie tevis.”
Mūsdienās izplatītas dažādas garīgās prakses, kas praktizē noliegšanu, apspiešanu, racionalizāciju, sevis vainošanu, lai izbēgtu no traumatiskām atmiņām. Mūsdienu sabiedrība izgudrojusi seminārus par attīrīšanos no negatīvām domām, labestības un mīlestības pret ienaidniekiem meditācijas, nodarbības, kurās māca saskatīt savos pāridarītājos “karmiskos” dvīņos, kas sūtīti, lai pasniegtu mums svarīgas mācībstundas..
Nav nekā slikta meditācijās, lūgšanās, jogā, alternatīvos uzskatos un jēgas meklējumos, ja tie vērsti uz pilnveidošanos un horizontu paplašināšanu. Bet tajā pašā laikā šādas darbības var izraisīt smagu post-traumatisku traucējumu.
Ja garīgās prakses mērķis ir uzņemties svešus grēkus, atbrīvot vainīgo no atbildības, nomākt savas emocijas, tas ir bīstami garīgajai veselībai.
Traumas garīgā transformācija ir kļuvusi tik populāra, ka šķiet normāli vēlēt labu pāridarītājam, un, ja nē, kaut kas ar mums nav kārtībā, mēs nepietiekami strādājam, lai paliktu pozitīvi. Šī pārliecība ir pretrunā ar visu, kas patiešām nepieciešams psiholoģiskai atveseļošanai. Apspiestās negatīvās emocijas ātrāk vai vēlāk izpaudīsies visnegaidītākajā veidā.
Daudz veselīgāk ir pieņemt un izdzīvot savas patiesās jūtas, nevis apspiest tās, lai parādītu sevi kā nobriedušu, garīgi apgaismotu vai morāli noturīgu cilvēku. Daudz lietderīgāk pārrunāt savus pārdzīvojumus ar pieredzējušiem psihologiem, pirms sūtīt mīlestības un labestības starus visiem, kas mums nodarījuši ļaunu. Tikai tad lēmums būs no sirds.
Tavas jūtas pret ļaundari un domas par pārdzīvotajām ciešanām ir taisnīgas, lai kādas tās būtu. Tas ir ceļš uz atveseļošanos. Nevienam nevajadzētu tevi atturēt vai kaunināt. Ļauj sev just to, ko jūti. Tavas patiesās emocijas ir svētas, arī tas ir garīguma veids. Cienīt sevi nozīmē arī aizstāvēt tiesības uz godu un cieņu.
Izrādi mīlestību, laipnību un empātiju pret sevi: sarauj toksiskās attiecības, kas kaitē tavai labklājībai. Tu neesi parādā nevienam citam, kā tikai sev: dari visu iespējamo, lai nelabvēļi pazūd no tavas dzīves.
