Klāvs Elsbergs īsi pirms nāves, 1987. gada sākumā.
Klāvs Elsbergs īsi pirms nāves, 1987. gada sākumā.
Foto: Oļegs Zernovs (no Jāņa Elsberga arhīva)

Nepilnīga versija par īsu dzīvi. Klāvs Elsbergs 1

Klāvs Elsbergs 1959. gada 3. janvāris – 1987. gada 5. februāris. Divas lietišķas ciparu kopas, kurās iegūlusies viena īsa, spilgta un bagāta dzīve un traģiska, neizpētīta, nu jau laikam vairs neizzināma nāve. Dzīves garums nemainās – tā sastingusi jaunībā, pie 28 gadiem, viena mēneša un divām dienām. Nāve ar katru gadu arvien vairāk pārspēj dzīvi, tās ēna kļūst arvien platāka.

Vai Krievijas armija ir gana spēcīga, lai stātos pretī NATO armijai? Atbild NBS kapteinis
Ukraiņu partizānu darbība iedzinusi krievos bailes – atzīst Slaidiņš
Sākotnēji brīvprātīgi: 2023. gadā profesionālajai armijai varētu piepulcēties ap 1000 jauniesaukto
Lasīt citas ziņas

Kaut gan trīspadsmit savas dzīves gadus dzīvoju uz vienas planētas ar Klāvu Elsbergu, tomēr vispirms uzzināju par viņa nāvi un tikai pēc tam izlasīju abus viņa dzejoļu krājumus. Padomju Latvijā dzeltenās preses nebija, tomēr ziņas par traģiskiem notikumiem un to versijas noslēpumainā kārtā izplatījās ātri.

Iespējams, tādēļ Klāvs Elsbergs manā apziņā absurdā kārtā vienmēr līdzinājies nevis saviem laikabiedriem un draugiem Mārim Melgalvam, Amandai Aizpurietei, Egīlam Zirnim, Annai Rancānei, Pēteram Brūverim, Inesei Zanderei un citiem dzejniekiem, kuri turpina radīt arī 21. gadsimtā, bet gan drīzāk tādam samērā abstraktam dzejas lielumam kā Eduards Veidenbaums. Kaut visādi citādi, izņemot traģiski īso dzīvi un dzejas ironisko ievirzi, Elsbergs un Veidenbaums ir drīzāk pretmeti nekā līdzinieki.

CITI ŠOBRĪD LASA

Un vēl – rakstīt par Klāvu Elsbergu ir grūtāk nekā par Veidenbaumu. Vajadzētu būt vieglāk, jo Veidenbaumu nav saticis neviens no pašreiz dzīvajiem; nav kam pajautāt.

Taču arī tie, kas pazina Klāvu Elsbergu pirms 32 gadiem, vairs nav tie paši cilvēki.

Viņi ir pieauguši. Mainījušies. Ieguvuši pieredzes patinu. Viņu bērni ir vecāki nekā Klāvs savā nāves brīdī. Klāva bērni ir vecāki nekā viņu tēvs savā nāves brīdī. Tādēļ jebkas, ko patlaban var uzrakstīt par Klāvu Elsbergu, ir tikai nepilnīga versija par viņu – ģipša skulptūra. Ja gribat sastapt īsto Klāvu Elsbergu, lasiet viņa dzeju! Bet viņa īsās dzīves vēl īsākā versija… te tā ir.

Dzejas iezīmēts

Savā ziņā Klāvs Elsbergs jau piedzima, dzejas iezīmēts. Mātei, talantīgajai un kompromisus neatzīstošajai dzejniecei Vizmai Belševicai, uz vecākā dēla dzimšanas brīdi bija jau iznācis pirmais dzejas krājums “Visu ziemu šogad pavasaris”, uz sliekšņa otrais – “Zemes siltums”. Šķiet, dzejas krājumi nāca vieglāk, par Klāva dzimšanu Vizma Belševica jau pēc viņa nāves rakstīja: “Pat pasaulē nākt viņam nebija viegli. Mana nespēka dēļ trīs dienu mokas un piedzimšana asfiksijā. Toreiz viņu izglāba, bet nāves ēnu sev blakus viņš laikam juta vienmēr.”

Savukārt pār Vizmu Belševicu jau pavisam drīz krita varas aizdomu ēna, kas dzejnieci pavadīs līdz pat 80. gadu sākumam. Kad Klāvam trīs gadi, mājās notiek pirmā kratīšana. “Klāvs bija otrā istabā ar vecomāti, neko neredzēja un nedzirdēja, viss notika ļoti klusi. Kad mani tikpat klusi veda projām, gaitenī izskrēja Klāvs un izmisīgi kliedza: – Mamm, neej līdzi! Neej! Neej! Vai toreiz viņš jutās nodots: velti raudāt, velti kliegt, māte ir akla un kurla pret viņa sāpēm? Klāvam bija trīs gadi. Ko var paskaidrot trīs gadus vecam bērnam par KGB?” retoriski jautā Vizma Belševica.

Pirmā kratīšana nepalika pēdējā. Sešdesmitajos gados Vizmai Belševicai publicēties kļuva arvien sarežģītāk, un viņa pārdzīvoja, ka tas ietekmē dēlus arī tīri sadzīviski, jo nepublicējoties rakstniekam nav iespējams nopelnīt, tādēļ pusaudža vecumā, tieši tad, kad gribas neatpalikt no vienaudžiem, Klāvam bija jādzīvo samērā pieticīgi.

Tomēr Klāva ceļam dzejā līdz pat viņa traģiski īsā mūža galam šķēršļi likti netika. Drīzāk pretēji – ja dzeju uzskatītu par karjeru, viņa gājiens tajā dēvējams par veiksmīgu. Pirmie dzejoļi tapa jau pamatskolas laikā, agrīnā pusaudža vecumā.

1981. gadā Klāvs Elsbergs debitēja ar dzejoļu grāmatu “Pagaidīsim ausaino”, kas kļuva par notikumu literatūrā. 1985. gadā viņu uzņēma LPSR Rakstnieku savienībā. Viņš bija Rakstnieku savienības valdes un dzejas sekcijas prezidija loceklis un 1986. gadā kļuva par visjaunāko PSRS 8. Rakstnieku savienības kongresa delegātu. Nāca klajā arī otrais dzejoļu krājums “Bēdas uz nebēdu”.

Kaut kad šajā laikā Klāvs arī izteicās, ka viņa mērķis ir Nobela prēmija literatūrā, vismaz tā atceras Egīls Zirnis, vērtējot, ka tā nav bijusi “ne ironija, ne lielummānija, bet tiekšanās pēc vienīgā nopietnā kritērija – pasaules līmeņa profesionālisma”. Nobela prēmijai Elsbergs dzīves laikā noteikti netika virzīts, pēc nāves tas vairs nav iespējams, bet konceptuālu izvērtējumu latviešu dzejas kopainā viņa daiļrade gan būtu pelnījusi.

Guntis Berelis reiz intervijā jautāja, kādam jābūt dzejniekam. Klāvs Elsbergs uz to atbildēja: “Dzejniekam ir jājūt tas, ko jūt viņa tauta. Ir jādzīvo kopā ar savu tautu un jāizsaka viss, pēc kā tauta tiecas, pēc kā tā ilgojas.”

Vai tas, ko savas dzīves laikā paspēja uzrakstīt Klāvs Elsbergs, bija tas, “pēc kā tauta tiecas, pēc kā tā ilgojas”? Jā, šķiet, bija gan. Ikdienas dzīves proza, kas pārkausēta ironiskā poēzijā un ieguvusi vispārinājumu (vai, tieši pretēji, no vispārinājuma – konkrētību), izteica sava laika jauniešu izjūtas. To jutu pat es savos agrīnajos padsmit, ne tuvu nesaprotot visu uzrakstīto.

Bet Klāva kolēģis Egīls Zirnis arī šodien uzskata: “Klāva otrais krājums ir labākais, kas tobrīd latviešu dzejā bija, un nekas labāks arī nav tapis. Viņš bija liela figūra latviešu jaunajā dzejā. Kamēr viņš bija dzīvs, nekādi diletanti nevarēja uzplaukt!”

Inese Zandere papildina: “Kas ļoti atšķir Klāvu no mums, pārējiem laikabiedriem, kāpēc ir pamatots uzskats, ka Klāvs bija paaudzes līderis? Viņš ātrāk sāka izturēties pret literatūru kā profesiju, jo ikdienā redzēja, kā Vizma strādā melnu muti.

Klāva dzeja ir, protams, ļoti jauna cilvēka dzeja, tas nevar mainīties, taču viņš arī savās jaunības sajūtās paspēja ielikt diezgan daudz profesionāla darba.

Mēs, pārējie, to pieaudzējām klāt ar laiku. Viņam laiks nebija dots, bet viņš arī ātrāk to visu saprata. Viņš sevi nestilizēja tekstos, runāja, kā dzīvoja, un rakstīja kā runāja, kā dzīvoja.”

Turklāt Klāvs Elsbergs bijis arī absolūti godīgs, saka Zandere. Nekad nav liekuļojis draudzības vārdā un vienmēr pastāvējis par saviem principiem, kuru dēļ ir spējis – un zināmi gadījumi, kad to darījis, – ne tikai pietiekami asi runāt, bet arī kauties.

Astoņdesmitajos gados kompartijai bija dzimusi ideja par jaunu, “neglancētu” (formāli PSRS glancētu žurnālu nemaz nebija, tomēr “Liesmas” un “Zvaigznes” saturs jaunajiem un dusmīgajiem šķita pārmēru piegludināts) žurnālu “Avots”, un tā galvenais redaktors Aivars Kļavis par vienu no līdzveidotājiem uzaicināja Klāvu Elsbergu. Viņš gan pieredzēja iznākam tikai pirmo numuru.

Bet, atgriežoties pie nolemtības dzejai, – Klāva māte bija dzejniece, audžutēvs Zigurds Elsbergs, tēvs, kura uzvārdu dzejnieks nesis lielāko daļu mūža, ir ne tikai vijoļmeistars, darbojies arī literatūrā, atdzejojot zviedru un norvēģu dzeju. Savukārt par Klāva pirmo un visa mūža garumā vienīgo mīlestību kļuva Irēna Auziņa, dzejnieka Imanta Auziņa un prozistes, tulkotājas Irinas Cigaļskas meita, arī pati dzejniece un tulkotāja.

“Es esmu nolicis savu sirdi…”

Klāva māte pēc viņa nāves rakstīja: “Klāvam bija biedri skolā, sētā, basketbola komandā. Bērnības draugs tikai viens. Un mūža mīlestība viena – meitenīte, ar kuru viņš izauga vienā sētā, mācījās vienā skolā un apprecēja pēc universitātes pirmā kursa. Es pirmo reizi Irēnīti redzēju, kad viņai bija trīs gadi. Mazas, ļoti audzinātas meitenītes reveranss, zilas, nopietnas acis melnās skropstās, puspavērta bērna mutīte. Un pēkšņā gaišredzībā es zināju – tā ir mana vedekla. Iekšējā balss bija man žēlīga un neteica – tā ir mana dēla atraitne.”

“Es esmu nolicis savu sirdi, Tu vari to ņemt, ja vien Tev tā patīk… Bet es zinu, skaidri zinu, ka Tev patīk mana parastā un neparastā, saprotamā un dīvainā sirds. Zinu. Tas ir tik labi,” nedatētā vēstulē vēl vidusskolas laikā rakstīja Klāvs Elsbergs Irēnai Auziņai. Caur vēstulēm izsekojams mīlas stāsts, kas no visaptverošas jaunības aizrautības izaug par ģimeni, kurā 1982. gadā piedzimst dēls Matīss un pusotru gadu vēlāk, 1983. gada ziemā, arī meita Ieva.

Vēstulēs redzams, cik ļoti tobrīd vēl pavisam jaunais dzejnieks priecājies par bērnu ienākšanu viņa dzīvē, vienlaikus mokoties sirdsapziņas pārmetumos par to, ka ar pirmajām lielākajām grūtībām sievai jātiek galā vienai, jo tajā pašā vasarā, kad piedzimst Matīss, Klāvu Elsbergu iesauc armijā – tiesa, kā studentu tikai uz trim mēnešiem, tā dēvētajos “sboros”.

Bet, kā vēstulē mātei raksta pats jauniesauktais: “Zināms, mani trīs mēneši nav nekas salīdzinājumā ar diviem gadiem. Bet liekas arī, ka 18 gadu vecumā būtu bijis daudz vieglāk, kaut vai tās pašas dzīves nenokārtotības dēļ. Tagad kā ar saknēm izrauts, gaisā pakarināts, zeme birst lejup.”

No personīgās pieredzes zinot, ka dzejnieka dzīve reti mēdz būt nodrošināta, Klāvs Elsbergs armijas vēstulēs atkal un atkal raksta: “Laikam jau mēs nebūsim uzreiz bagāti. Bet tici, maziņ, Awa strādās un Awa pelnīs. Es ticu savai (..) zvaigznei un Tavai. Būsim laimīgi, un Matīsam būs bagāti vecāki.”

Solījumu Klāvs Elsbergs turēja, strādāja daudz un smagi. Kolēģis Māris Melgalvs, analizējot Elsberga dzeju, 1986. gadā piemin arī sadzīves aspektu: “Visi ārējie apstākļi it kā mudina, ka varētu iztikt arī bez jaunrades. Tā būtu ērtāk, varbūt pat materiālā ziņā izdevīgāk… Tomēr Klāvs Elsbergs šādu iztikšanu nav pieļāvis, vienlaikus neaizmirsdams pienākumus pret ikdienu un tuviniekiem.”

Pats dzejnieks, būdams jau divu bērnu tēvs, astoņdesmito gadu vidū pusironiski rakstīja: “Mēs gausi ienākot literatūrā. Uz to gribētos iebilst, ka mēs varbūt tik daudz nerakstām par tautas likteņtēmām, toties mums ir vairāk bērnu. Ja ņemsim kādus astoņus patlaban izcilākos dzejniekus laikā, kad viņiem nebija 30, un astoņus mūsu izcilākos (lai cik smieklīgi tas arī izklausītos), tad rezultāts būs 14 pret 5.

Nav taču izslēgts, ka daļa mūsu censonīgā spraunuma apbedīta piečurātos autiņos.”

Atkal Vizma Belševica: “Kāds bija Klāvs Elsbergs divdesmit astoņu gadu vecumā? Kā jau Mežāža zīmē dzimušais – fanātisks vīrs un tēvs. Viņa ietekmē mūsu jaunie dzejnieki vairs nevelta mīlestības dzejoļus daiļām svešiniecēm vai mīļākām, bet likumīgām sievām – šai paaudzei Klāvs bija zināmā mērā etalons. Populārs kā estrādes zvaigzne. Izklausās neticami, bet Latvijā tas ir iespējams. Pie mums vēl dzeju vērtē augsti pat jaunatne.”

Inese Zandere gan piebilst: ne tikai Klāvam, bet visiem viņa paaudzes dzejniekiem ģimene bija vērtība – kā patvērums no apkārt valdošajiem meliem, kā drošā aizmugure.

Tumsa

1987. gada janvāra un februāra miju Klāvs Elsbergs pavadīja Dubultu Rakstnieku namā, lai varētu pilnībā pievērsties radošajam darbam. Ir zināms, ka viņš tur rakstīja dzejoļus, tulkoja Viktora Igo “Deviņdesmit trešo gadu” (šī grāmata latviski tā arī nav iznākusi), reizēm apciemoja ģimeni Rīgā un darba dēļ brauca arī uz “Avota” redakciju. Pēc tuvinieku redzētā, nebija nekādu liecību par to, ka dzejnieks būtu nomākts, vēl jo mazāk – pašnāvnieciski depresīvs.

Dubultos dzīvoja ne tikai Latvijas rakstnieki. Ar Klāvu Elsbergu iepazinās Maskavas literātu – vai drīzāk apliterāra – sešu cilvēku kompānija. Trīs vīrieši, trīs sievietes, divas no tām – studentes, Maskavā ietekmīgu darboņu bērni. Pats Klāvs par kompāniju tuviniekiem teicis – gluži jauki cilvēki, tikai stipri uz dzeršanu.

Oficiālais stāsts vēsta, ka atvadu pasēdēšanā pēc divām konjaka glāzēm Klāvs devies uz savu numuru kopā ar abām studentēm, kuras vēlējušās paklausīties viņa dzeju. Visi, kas dzejnieku pazinuši, kategoriski noliedz, ka viņš būtu varējis lasīt puspabeigtu dzeju pat klausītājiem, kuriem grūtības nesagādātu valodas barjera, un pilnīgi skaidrs, ka jaunajiem dzejoļiem nebija pat parindeņu krievu valodā…

Tālākie notikumi līdz brīdim, kad Klāvs Elsbergs nonāca brīvajā kritienā no devītā stāva, visticamāk, paliks nenoskaidroti. Oficiālā versija – nelaimes gadījums, taču tuvinieku ar grūtībām iegūtā un apkopotā informācija liecina, ka notikums izmeklēts pavirši.

Netika iztaujāti Latvijas un citi rakstnieki, kuri tobrīd uzturējās Dubultos, nepietiekami – arī tiešie notikuma aculiecinieki.

Procesā pazudis Klāva Elsberga apģērbs, kas liecinājis par cīņu pirms kritiena. Nebija skaidrojuma tam, kādēļ dzejniekam, pat ja viņš tiešām būtu vēlējies izdarīt pašnāvību, būtu bijis jāpūlas izsist neatveramu logu vestibilā tā vietā, lai izlēktu pa sava numura logu…

Inese Zandere, kura Klāvu Elsbergu sastapusi dažas dienas pirms dzejnieka nāves, skaidri atceras ironiju stāstos par jaunajiem paziņām, nomenklatūras bērniem, kuri, prestiža dēļ iestājušies Literatūras institūtā, ar dziļu nicinājumu izturējās pret izvēlēto studiju laiku – PSRS austrumu republiku literatūru.

“Nekāda draudzība tur nevarēja būt, bet, kā varēja izveidoties konflikts, diskutējot par nacionālo jautājumu, tas gan man ir skaidrs kā diena,” secina dzejniece, piebilstot – tas, ka Klāvs reibumā būtu varējis sagrīļoties un izkrist pa logu, ir absolūti neiespējami.

“Logam priekšā bija puķu statnis, turklāt reibuma dēļ sagrīļoties uz izkrist – nu, man ir bijusi laime iereibt ar Klāvu vairāk nekā vienu reizi, un viņš bija stabilākais no mums visiem,” atceras Zandere.

Vizma Belševica: “Palika darba galds ar glīti sakārtotām dzeju un tulkojumu kaudzītēm. Tāds, kādus redzam rakstnieku muzejos vai piemiņas istabās… Nevienu sekundi Klāva mūžā viņa darba galds tāds nav bijis. Klāva darba galds allaž izskatījās kā pēc nežēlīgas kratīšanas – bet bīstamā materiāla meklētāji šo Klāva īpatnību nezināja.”

Pat ja nebija ne skaudības, ne citādu īpašu apstākļu un par dzejnieka nāves iemeslu kļuva sadzīvisks strīds, izmeklēšanai tas būtu bijis jānoskaidro. Taču lietas izmeklēšana notikusi haotiski, formāli, pat pēc tās pārsūdzēšanas republikas prokuratūrā un papildu izmeklēšanas uzsākšanas 1989. gada sākumā ne ģimene, ne sabiedrība nesaņēma nekādu skaidrojumu. Lieta tika klusām izbeigta, un Vizma Belševica atteicās no viņai piešķirtās republikas prēmijas: “Kamēr nav tiesāti mana dēla slepkavas, nekādu prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru. Tā būtu asins nauda.”

Notiesāt par noziegumu nevienu vairs nav iespējams – gan noilguma dēļ, gan tādēļ, ka to notikumu tiešie dalībnieki esot miruši. Arī atrisināt lietu šī paša iemesla dēļ vairs nevar.

Un viena latviešu dzejas paaudze zaudēja savu galotni, un divi bērni uzauga bez tēva.

P.S. Ko teicu sākumā par Elsberga līdzību ar Veidenbaumu? Bez tā, ka viņu dzīvei bija atmērīts teju vienāds laiks ar gandrīz precīzi gadsimta atstarpi un viņi abi rakstīja lielisku, ironisku dzeju par savu laiku? Vēl viena līdzība ir tā, ka gan Elsberga, gan Veidenbauma dzeju komponējis Juris Kulakovs, un tā turpina dzīvot arī šajā formātā. Tiesa, Elsberga dzeju komponējuši arī citi – Ilze Arne, Kaspars Dimiters, Jānis Lūsēns… 2009. gadā Jaunajā Rīgas teātrī iestudēta Klāva Elsberga piecdesmitajai dzimšanas dienai veltīta dzejas izrāde “Klāvs”, bet 2017. gadā Liepājas teātrī – dzejas iestudējums “Par mīlestību” (to vēl joprojām iespējams noskatīties).

 

Vizītkarte

Radošais CV

Dzejnieks Klāvs Elsbergs (1959–1987)

Atdzejojis no franču valodas, atdzejojis un tulkojis no angļu un krievu valodas. Bijis redaktors izdevniecībā “Liesma” un žurnālā “Avots”.

Dzīves laikā iznāca divi dzejoļu krājumi “Pagaidīsim ausaino” (1981) un “Bēdas uz nebēdu” (1986). Trešais dzejoļu krājums “Velci, tēti” (1989) iznāca pēc dzejnieka nāves.

Izdoti arī Klāva Elsberga “Raksti” trīs sējumos, kas aptver ne tikai viņa dzeju, bet arī īsprozu, rakstus un recenzijas par literatūru, vēstules.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Vai Krievijas armija ir gana spēcīga, lai stātos pretī NATO armijai? Atbild NBS kapteinis
Sākotnēji brīvprātīgi: 2023. gadā profesionālajai armijai varētu piepulcēties ap 1000 jauniesaukto
VIDEO. Linda Mūrniece: “Beidzot man ir kārtīgs, stabils vīrietis, kurš nemēģina ievākties manā dzīvoklī vai aizņemties mašīnu…”
Ukraiņu partizānu darbība iedzinusi krievos bailes – atzīst Slaidiņš
VIDEO. Sieviete slimnīcā slepus ienes rumu, lai dalītos pēdējā dzērienā ar savu mirstošo tēvu
Lasīt citas ziņas
Nodrošināt Latvijas mediju nepārtrauktu darbību šobrīd ir valstiski svarīgi
NATO spēku uzņemšanai būvēs jaunu poligonu “Zalves” – Aizkraukles un Jēkabpils novados
Čirjevskis: “Food Union” sarāvis pēdējās saites ar Krievijas tirgu
Jautājam lasītājiem: Kāda ir autoceļu kvalitāte jūspusē? Vai esat pamanījuši ceļu remontus?
Pasteidzies par 20 eiro uzbraukt augšā: Eifeļa tornim gaidāma pārkrāsošana
22:46
Nodrošināt Latvijas mediju nepārtrauktu darbību šobrīd ir valstiski svarīgi
22:15
Atliek minēt, kāpēc sirmgalvim tāds naids pret ukraiņiem, ka gandrīz nonāk cietumā
21:35
Tie nav viegli darbiņi! Prinča Viljama un Keitas Midltones trim bērniem mājās ir savi pienākumi
Pussolītis ceļā uz uzticēšanos jeb pret ko protestē putnu draugi?
Dimanta: optimistiski pateicām, ka varam uzņemt 30 000 bēgļu. Neko mēs nevaram!
Pasteidzies par 20 eiro uzbraukt augšā: Eifeļa tornim gaidāma pārkrāsošana
Godinās pirmā prezidenta Čakstes veikumu ar piemiņas vietu uz AB dambja
Eirozonas inflācijai – sasniegti jauni antirekordi
Atliek minēt, kāpēc sirmgalvim tāds naids pret ukraiņiem, ka gandrīz nonāk cietumā
Krievu mediji: Laima Vaikule nekrietni izmanto savu valsti un nemaksā Latvijai nodokļus
VIDEO. Linda Mūrniece: “Beidzot man ir kārtīgs, stabils vīrietis, kurš nemēģina ievākties manā dzīvoklī vai aizņemties mašīnu…”
Dziedātājas Samantas Tīnas dzīvē noticis bēdīgs notikums
Sākotnēji brīvprātīgi: 2023. gadā profesionālajai armijai varētu piepulcēties ap 1000 jauniesaukto
“Baltijas valstīm vismazāk ir vajadzīgi kājinieki.” Rajevs atklāj, kas mums trūkst, bet ir primāri nepieciešams
Valdība pieļauj, ka pedagogus apmierinās ap 900 eiro mēnesī?
Īpašumu nepērkam vienam gadam: jāuzmanās no negodīgu mākleru slazdiem
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs