Neticamās izglābšanās kuģu katastrofās 0
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
1960. gada pašā sākumā pēkšņā vētrā vadību pilnībā zaudējušas pašgājēju baržu piekrastes četri apkalpojošie padomju armijas karavīri pret savu gribu aizpeldēja dziļi Klusajā okeānā. Vēstīts, ka kopumā viņi 49 dienas izmisīgi cīnījušies par izdzīvošanu, spējot iztikt ar pārtikas krājumu, kura faktiski pietika tikai trim dienām, un dzerot rūsas saēsto ūdeni no dzinēju dzesēšanas sistēmas.
Kad viņus atrada amerikāņu līnijkuģa glābēju komanda, karavīri pauduši, ka viņiem izdzīvot palīdzējusi “pareizā padomju audzināšana, kas attīstījusi biedriskuma un savstarpējās palīdzības izjūtu”… Taču vēsturē bijis ne mazums līdzīgu gadījumu, un tur ar to pareizo audzināšanu un biedriskumu bijis, teiksim tā – dažādi.
Apburošie, galantie un savaldīgie
Agrā rītā 1898. gada 4. jūlijā aptuveni 100 kilometru attālumā virzienā uz dienvidiem no nelielās Kanādas salas Seiblas notika kuģu katastrofa – sadūrās franču pasažieru kuģis “La Bourgogne” un angļu burinieks “Cromartyshire”. Tajā momentā jūru klāja biezi miglas vāli, kā dēļ abu kuģu sardzes dienesti apdraudējumu ieraudzīja tikai tad, kad jau vairs nebija ne mazāko cerību izvairīties no avārijas.
Rezultātā burinieka priekšgalā izvietotais smagais enkurs pārliecinoši uzplēsa pasažieru kuģa apšuvumu, izraujot tajā pamatīgu robu zemāk par ūdens līniju, tieši līdzās mašīntelpai. Bet jau nākamajā mirklī asais burinieka priekšgals pamatīgi taranēja franču kuģi, radot pavisam lielu caurumu korpusā, ko nekavējoties sāka aizpildīt milzīgas ūdens masas.
Franču kuģis virzījās ar ātrumu 17 jūras mezgli un pēc sadursmes inercē turpināja uzņemto un ieturēto kustības virzienu, tāpēc jau drīz vienkārši pazuda skatienam biezajā miglā. Savukārt angļu burinieks, gluži otrādi, nekavējoties apstājās, jo sadursmes rezultātā bija zaudējis priekšgala buras un kļuvis praktiski nevadāms.
Franču pasažieru kuģa kapteinis sava kuģa bojājumus acumirklī novērtēja kā katastrofālus, tāpēc pieņēma praktiski vienīgo pareizo lēmumu: turpināt pilnā gaitā maksimāli pietuvoties Seiblas salai, lai iespētu inercē uzsēsties piekrastes smilšu sēkļiem.
Taču diemžēl jau burtiski pēc piecām minūtēm kuģa mašīntelpas katlu nodalījums bija pilnībā ūdens pārņemts un tvaika dzinējs neglābjami apstājās.
Turklāt varēja skaidri sajust, ka kuģis pamazām sāk grimt dzelmē. Kopš tā mirkļa franču kuģa 597 pasažieri un 128 apkalpes locekļi jau vairs varēja paļauties tikai uz glābšanas laivām.
Sākotnēji esot bijušas 10 tādas laivas, taču jau sadursmes brīdī trieciens trīs no tām uzreiz pārvērtis skaidu kaudzītēs. Atlikušajās septiņās glābšanas laivās nekādā gadījumā nevarēja satilpt visi uz grimstošā kuģa esošie cilvēki…
Franču kuģis sāka nosvērties uz labo pusi. Pa klāju haotiski skraidošos cilvēkus pārņēma panika. Apkalpes virsnieki gan esot centušies uzturēt kaut kādu kārtību, taču no tā nekas nav izdevies – kaismīgie strīdi par vietām glābšanas laivās strauji pārauga nevaldāmos kautiņos, kas jau drīz izvērtās izmisuma pilnās kaujās ar slaktiņa elementiem. Vēstīts, ka pasažieru pulkā bija austriešu jūrnieku grupa, kas neilgi pirms šīs katastrofas turpat netālu Amerikas kontinenta piekrastē vienu tamlīdzīgu jau bija sekmīgi pārcietuši. Atkārtoti nonākuši izdzīvošanas bezdibeņa malā, viņi ar revolveriem un nažiem rokās pārliecinoši devās pie glābšanas laivām. Jau drīz atskanēja arī pirmie šāvieni, sāka līt asinis…
Jau nākamajā mirklī austriešu jūrniekiem pievienojās itāļu emigranti, kuri nebija spējuši iejusties ASV un izlēmuši tomēr atgriezties dzimtenē. Pa virvēm metoties ūdenī jau nolaistā glābšanas laivā kopā ar sievietēm un bērniem, viņi to diemžēl tik lielā mērā pārpildīja, ka tā aizgāja dibenā kopā ar visiem saviem pasažieriem. Drīz tieši tā paša iemesla dēļ tai sekoja arī otra glābšanas laiva. Tātad vairs bija palikušas tikai piecas glābšanas laivas.
Vārdu sakot, tajā laikā uz franču pasažieru kuģa valdīja pamatīgs juceklis. Nākamajai glābšanas laivai, kurā bija izdevies sasēdināt sievietes ar bērniem, pēkšņi iestrēga nolaišanas trošu sistēma, kā dēļ to tā arī vairs neizdevās nolaist ūdenī. Glābšanas vestes izdalījušie matroži praktiski nepaspēja pasažieriem saprotami izskaidrot pareizu to lietošanas veidu, un tāpēc daudzi no viņiem tās uzlika nevis paredzētajā vietā uz krūtīm, bet gan apsēja sev ap gurniem.
Tādēļ, nokļuvuši ūdenī, viņi praktiski visi jau nākamajā mirklī bezpalīdzīgi kūļājās ar kājām gaisā un galvām zem ūdens. Protams, viena daļa no viņiem gāja bojā arī šā iemesla dēļ, jo nespēja lāgā atgūties no sākotnējās aizrīšanās. Savukārt daudzi no tiem, kuri attapās un sagrupējās pareizi, aizpeldot līdz tuvumā esošajām ūdenī jau nolaistajām glābšanas laivām, cerētās uzņemošās palīdzības vietā saņēma nesaudzīgus sitienus ar airiem pa galvu un pa rokām, ar kurām viņi mēģināja pieķerties glābšanas laivu malām.
Tā tas turpinājies vairākas stundas, arī krietnu laiku pēc tā, kad franču pasažieru kuģis jau bija pilnībā nogrimis zem ūdens, paņemot līdzi arī savu kapteini un vēl krietnu daļu nelaimīgo cilvēku. Kad beidzot bija sagrupējies bez priekšgala burām palikušais angļu burukuģis un piebraucis franču kuģa nogrimšanas vietai, tur dzīvajos vairs bija palikuši tikai 59 pasažieri un 105 apkalpes locekļi. Kopumā šajā katastrofā bojā gāja 561 cilvēks. Tiesa, visvairāk sabiedrību šokēja ne tik daudz bojā gājušo daudzums, bet gan fakts, ka no visām uz kuģa bijušajām 200 sievietēm, 50 zīdaiņiem un 30 mazgadīgajiem bērniem vēlāk izdzīvoja tikai… viena sieviete!
Tostarp pētnieki pauduši, ka absolūtu cieņu pelnījuši kuģa “La Bourgogne” apkalpes virsnieki, kuri praktiski visi līdz galam turpināja pildīt savus pienākumus, beigās diemžēl aizejot bojā. Kaut kādas savdabīgas nejaušības dēļ dzīvs no viņiem palika tikai viens virsnieks. Vēlāk rūpīgi veikta izmeklēšana apliecinājusi, ka uz grimstošā pasažieru lainera un vēlāk arī glābšanas laivās, un uz vairākiem steigšus sasietajiem plostiem notikušās neskaitāmās slepkavības veikuši gan iepriekš jau pieminētie austriešu jūrnieki un itāļu emigranti, gan tostarp arī vairāki citi kuģa pasažieri. Turklāt austriešiem beigās nemaz tik spīdoši neesot klājies…
Reklāma, džentlmeņi un pustukšās glābšanas laivas
Mazliet citādi risinājās notikumi leģendārajā tvaikoņa “Titāniks” katastrofā 1912. gada aprīļa naktī, kad tas Atlantijas okeāna ziemeļu daļā sadūrās ar gigantiski lielu peldošo leduskalnu. Tobrīd pasaulē lielākais laineris jau vēl tikai būvniecības stadijā bija pasludināts par visdrošāko kuģi pasaulē, tā būvniekiem un īpašniekiem apgalvojot, ka tas esot praktiski nenogremdējams.
Šā peldlīdzekļa drošības un visu iespējamo priekšrocību reklāma šķita tik nešaubīgi pārliecinoša, ka nevienu pat nespēja samulsināt fakts, ka tas aprīkots vien ar 20 glābšanas laivām, kurās varēja satilpt labākajā gadījumā tikai trešā daļa pasažieru un apkalpes locekļu.
Vārdu sakot, šīs lielā mērā apdullinošās reklāmas iespaidā tie cilvēki, kuri tajā traģiskajā naktī atradās uz kuģa “Titāniks”, nemaz lāgā nesteidzās pamest par pilnības visaugstāko sasniegumu uzskatīto, bet realitātē jau neglābjamai bojāejai nolemto kuģi. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ kapteinis pavēli par vispārēju evakuāciju deva tikai 45 minūtes pēc liktenīgās sadursmes.
Tādējādi bija neatgriezeniski zaudēts nenovērtējami svarīgais laiks, lai gan to vēl neviens lāgā neapzinājās, un, iespējams, tieši tāpēc pirmajā ūdenī nolaistajā glābšanas laikā paredzēto 65 cilvēku vietā bija tikai 28. Bet tas jau vēl nav viss.
Visās nākamajās septiņās glābšanas laivās nosacīti izglābto pasažieru skaits katrā bijis vēl mazāks!
Taču pēc tā, kad gigantiskais pasažieru laineris pēkšņi krasi sasvēries uz kreiso pusi, uz kuģa acumirklī izcēlās visaptveroša panika. Vienam no kapteiņa palīgiem, kurš tobrīd atradās vienā no ūdenī tikko nolaistajām glābšanas laivām, jau nākamajā acumirklī nācies šaut satracinātajā pūlī, no kura daudzi bija sākuši vienkārši lēkt iekšā ar sievietēm un bērniem piepildītajā laivā.
Tajā pašā laikā, kā jau labi zināms no neskaitāmajām literārajām un arī kino versijām, “visiem velniem par spīti”, uz pirmās klases klāja turpināja spēlēt orķestris, kuģa kapteinis palika savā postenī, bet parfimērijas magnāts Aisidors Štrauss un viņa kalpotājs ietērpās vakara uzvalkos, izgāja uz klāja un paziņoja par savu gatavību iet bojā tā, kā tas pienākas īstiem džentlmeņiem.
Viņa dzīvesbiedre Ida Štrausa savukārt atteicās atstāt vīru un savu glābšanas laivā paredzēto vietu atdeva savai istabenei. Bet garīdznieks Tomass Beilss līdz pašam pēdējam mirklim turpināja pieņemt cilvēku grēksūdzes. Viņi visi kopā ar lielo pasažieru kuģi jau drīz nogrima dzelmē. Tieši tāpat kā lielākā daļa trešās klases pasažieru, par kuriem kādā brīdī visi pilnībā aizmirsa, izņemot tikai pavadoni Džonu Hārtu, kurš paspēja samudžinātajos gaiteņos no apakšējiem klājiem izvest uz augšu vismaz vairākus desmitus līdz nāvei pārbiedētu un nezin kāpēc tur ieslodzītu cilvēku.
Divas stundas pēc katastrofas sākuma uz kuģa, kura priekšgals jau bija pazudis zem ūdens, vēl joprojām atradās vismaz pusotrs tūkstotis cilvēku un viena piepūšamā laiva, kas paredzēta 47 cilvēku uzņemšanai. Ar šaujamieročiem bruņoti matroži tajā iesēdināja vēl vairākas sievietes ar bērniem. Bet vēl pēc aptuveni 20 minūtēm “Titāniks” pilnībā nogrima dzelmē.
Ledainajā ūdenī peldēja vairāki simti nelaimīgo cilvēku, no kuriem daudzi noslīka faktiski jau pirmajos mirkļos, citi spēja noturēties ilgāk, un dažus no viņiem pat vēl varēja izglābt. Taču visi viņu saucieni pēc palīdzības palika bez atbildes: lai arī gluži reāli pustukšas, visas ūdenī nolaistās glābšanas laivas šūpojās jūrā pietiekami lielā attālumā un pat nedomāja vairs pietuvoties baisās katastrofas vietai, iespējams, bažās par to, ka, ūdenī par dzīvību izmisīgi cīnoties, cilvēki varētu apgāzt laivas ar tajos jau esošajiem cilvēkiem. Rezultātā pat tie, kuri bija pamanījušies pareizi uzvilkt glābšanas vestes, gāja bojā no ķermeņa atdzišanas.
Vēlāk pret daudziem tādu nepilno glābšanas laivu pasažieriem izvirzīja apsūdzības par palīdzības nesniegšanu bojā ejošiem cilvēkiem, taču jau drīz vien tās visas atsauca. Zināms, ka “Titānika” nogrimšana paņēma kopumā 1522 cilvēku dzīvības. No visiem uz klāja bijušiem izglābties izdevās 712 cilvēkiem, lai gan, kā jau vairākkārt vēstīts, visās atlikušajās glābšanas laivās vietas būtu pieticis vismaz 1178 cilvēkiem…
Svelmējošā saule, karotīte dzeramā ūdens un kaujas glābšanas laivā
Līdz ar 2. Pasaules kara sākšanos Japāna uzsāka savas impērijas paplašināšanu, tādējādi līdz 1942. gada februārim tās karaspēks jau bija ieņēmis arī Singapūru, kas iepriekš ilgu laiku bija Britu impērijas kolonija Malakas pussalas pašā dienvidu galā. Vairākus mēnešus britu kuģi veda laukā savu karaspēku un bēgļus, nogādājot galvenokārt uz citām savām kolonijām, piemēram, Indiju un Austrāliju. Un visu laiku šos britu kuģus cītīgi vajāja japāņu flotes zemūdenes un karakuģi. Nosūtījuši jūras dibenā kārtējo britu transportu, japāņi pat necentās domāt par šo peldlīdzekļu pasažieru un apkalpes locekļu glābšanu, vienkārši pilnībā pametot viņus likteņa varā.
Tā tas notika arī ar 500 cilvēkiem, kuri bija atradušies uz holandiešu tvaikoņa “Rosenboom” tajā mirklī, kad trāpīja japāņu torpēda un tas sāka grimt. Arī mūsdienās neesot zināmas pilnībā visas ar šo katastrofu saistītās detaļas, taču daudz kas liecinot, ka jūrniekiem esot izdevies nolaist ūdenī glābšanas laivu, kas paredzēta 30 cilvēku uzņemšanai, bet kurā esot sakāpuši vismaz 80 cilvēki. Vēl aptuveni 50 cilvēki palikuši ūdenī, turoties pie izmestajām virvēm, tādējādi peldot līdzi laivai. Nākamās dienas rītā no jūrā atrastajām kuģa atlūzām katastrofā izdzīvojušie sameistaroja arī nelielu ļodzīgu plostu, uz kura, stāvot kājās līdz viduklim ūdenī, varēja puslīdz patverties 20 cilvēki, un drīz pēc tā šī savādo glābšanas peldlīdzekļu kompānija uzsāka virzību uz Indonēzijas salu Sumatru.
Glābšanas laivā esošo dzeramo ūdeni un pārtiku, kas gan izrādījās tikai kondensētā piena krājums, nolēma brālīgi sadalīt uz visiem klātesošajiem– pa vienai ēdamkarotei gan vienas, gan otras vielas reizi dienā. Tostarp svelmējošā saule nedomāja kādu saudzēt, un no tā visvairāk cieta tie, kuri savu pagaidu patvērumu bija raduši uz plosta: viņi nevarēja pat apsēsties, tāpēc drīz sāka zaudēt pēdējos spēkus. Uz ģenerāļa izvirzīto priekšlikumu apmainīties vietām ar tiem, kuri atrodas glābšanas laivā, tur neviens neatsaucās. Pēc trim dienām uz plosta vairs nebija neviena dzīvā…
Tostarp arī glābšanas laivā esošo stāvoklis nebija īpaši rožaināks. Pirmkārt, viņiem tomēr nācās periodiski mainīties ar tiem, kuri vēl joprojām turpināja peldēt līdzi, pieķērušies izmestajām trosēm, jo vietu laivā visiem joprojām nepietika. Otrkārt – jau praktiski neizturamās sāpes lika daudziem pietuvoties saprāta zaudēšanas robežai. Vēstīts, ka pirmais ar saucienu “Tas ir dzeramais ūdens!” jūrā meties viens no izdzīvojušajiem matrožiem. Pēc kāda laika viņam sekoja kapteiņa palīgs, kuram bija parādījies kāds “gluži skaidri saskatāms glābējkuģis”. Nomira arī ģenerālis, kurš līdz tam brīdim bija iespējis uzturēt vismaz kaut kādu cilvēcisku kārtību. Taču jau tajā laikā, kad aizgājējam nolasīja atbilstošas reliģiskās lūgsnas, kāds angļu ierēdnis vienkārši sagrāba divas kondensētā piena bundžiņas, paspēja sadurt ar nazi viņu aizkavēt mēģinājušo kapteini, metās iekšā jūrā, un viņu neviens vairs tā arī neredzēja. Kopš tā momenta valdīja ļoti saspringts laiks. Piemēram, naktīs pēkšņi no laivas sāka pazust cilvēki: daļa galējā izmisumā izlēma veikt pašnāvību, citiem “piepalīdzēja” tuvākie kaimiņi – sak, jo mazāk ļaužu, jo lielākas būs pāri palikušā dzeramā ūdens devas.
Kad bija pazudis arī mirušo ģenerāli nomainījušais angļu apakšpulkvedis, pāri palikušie attiecīgajās diversijās nezin kāpēc sāka apsūdzēt piecus indonēziešu matrožus, kuri jau kopš paša katastrofas sākuma bija allaž turējušies savrup no visiem pārējiem. Vienā rītā glābšanas laivā palikušie – galvenokārt angļi – uzklupa šiem pieciem un izmeta viņus no laivas, un, kad viņi mēģināja iekļūt atpakaļ, sita viņiem ar airiem tik ilgi, kamēr šie cilvēki bija spiesti atkāpties un bezpalīdzīgi palika tālu iepakaļ jūrā.
Divas nedēļas pēc katastrofas glābšanas laivā bija palikuši 20 cilvēki. Divdesmit sestajā klejošanas dienā, kad laiva beidzot piestāja kādas nelielas salas krastā, aptuveni 100 kilometru attālumā no Sumatras, vietējie zvejnieki tajā atrada jau vairs tikai sešus dzīvos, kuri bija necilvēciski nomocījušies slāpēs, novārguši un nedabiski izkāmējuši.
