No izsūtījuma Tālajos Austrumos līdz Rīgas auditorijām: Romana Djakona ceļš no studenta līdz augstskolas dibinātājam 0
Pabeidzot skolu Sibīrijā un 1977. gadā kā students ienākot savā kopmītņu istabā, Romans Djakons pat nenojauta, ka pēc 50 gadiem šajā pašā ēkā atradīsies viņa dibinātā Rīgas Ziemeļvalstu augstskola (RZA), un sapni par atgriešanos vecāku dzimtenē Ukrainā, no kurienes viņi tika izsūtīti, piepildīs starptautiskajos izglītības sadarbības projektos.
RZA dibinātāja un akadēmiķa Romana Djakona dibinātā RZA pirms dažiem gadiem nosvinēja 30 gadu jubileju, un šajā gadā piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas, mainot gan nosaukumu, gan koriģējot stratēģiskās attīstības virzienus. Mūsu saruna ar akadēmiķi, inženierzinātņu doktoru, profesoru Romanu Djakonu ir ne tikai par RZA un tās mērķiem, bet arī par augstskolas dibināšanas pirmsākumiem un kā radies impulss darboties izglītības jomā.
Jūs pats dibinājāt RZA pirms vairāk nekā 30 gadiem, un jūsu dēls Deniss Djakons 10 gadus bija augstskolas rektors. Izskatās, ka vēlme un interese strādāt augstākās izglītības jomā jums ir gēnos. Vai varat pastāstīt par saviem senčiem un to izcelšanos? Vai arī viņi ir saistīti ar augstākās izglītības jomu?
Jā, patiešām es un mani senči pa tēva līniju ir no Rietumukrainas, Ivanofrankivskas apgabala, un tie bija cilvēki no izglītības un baznīcas vides. Pēc Ukrainas iziešanas no Polijas pakļautības viņi organizēja skolas ukraiņu valodas apguvei. Esmu lepns, ka mūsu ģimenei ir liels enciklopēdisks pētījums, kurā ir aprakstīts tieši mana vectēva darbības sākums izglītības jomā. Viņš bija vācu valodas pasniedzējs, bet vecmāmiņa – tās skolas direktore. Starp citu, līdz pat bērnudārzam vienīgā valoda, kādā ģimenē un ar draugiem runājām, bija ukraiņu.
Mans tēvs bija vecākais dēls un studēja medicīnu, kļuva Ukrainā par atzītu ķirurgu. Tēva brālis izlēma kļūt par inženieri – viņš bija atomelektrostaciju veidotājs Rivnes apgabalā Rietumukrainā. Tā kā tiešām varu teikt, ka manā dzimtā jau daudzus gadus ir augsti izglītoti cilvēki un tas liek uzstādīto latiņu turēt augstu.
Jūs runājat par dažādām Rietumukrainas vietām, tomēr gandrīz visu apzinīgo mūžu esat pavadījis Rīgā. Vai varat atklāt, kā no Rietumukrainas nonācāt Latvijas galvaspilsētā Rīgā?
Jā, te nu ir jāturpina iepriekšējais stāsts, jo es pats esmu dzimis izsūtījumā – Magadanā. Tā kā mana tēva ģimene bija diezgan turīga un atradās Ukrainas brīvības un neatkarības pusē, padomju vara visu tēva ģimeni no Ivanofrankivskas represēja un izsūtīja uz Magadanu. Tur mans tēvs iepazinās ar manu māti, kura no Ukrainas tika izsūtīta uz Sibīriju 15 gadu vecumā.
Pēc Ukrainas okupācijas, līdzīgi kā Latvijā, daudzi iedzīvotāji izvēlējās doties mežā un ar okupācijas spēkiem cīnīties ar ieroču palīdzību. Meži bija pilni ar cilvēkiem, kuri cerēja atjaunot Ukrainas neatkarību un negribēja pakļauties ne nacistiskajai Vācijai, ne padomju varai. Mana māte vēl kā 14 gadus maza meitene nesa šiem “mežabrāļiem” ēdienu, un kāds bija viņu nosūdzējis, tāpēc arī viņas ģimene nokļuva izsūtāmo sarakstā.
Magadanā bija komendante – poļu sieviete, kas vadīja visu nometņu sistēmu. Viņa zināja, ka rietumukrainietes ir čaklas un kārtīgas, tāpēc izveidoja kolektīvus cehos, kur viņas šuva apģērbu. Mamma toreiz šūt nemācēja, bet vecākās māsas viņu pasargāja un iemācīja. Tā apguva amatu, un tas kļuva par viņas dzīves piepildījumu, vēlāk arī vadīja kostīmu nodaļu Magadanas drāmas un operetes teātrī. Tas bija ļoti spēcīgs teātris, jo izsūtīti bija ne tikai politiski nevēlamie, bet arī kultūras cilvēki – tur bija lielisks teātra kolektīvs un plaši pazīstami aktieri.
Mēs ar brāli piedzimām Magadanā, es – 1956. gadā. Atceros, ka mammas pilnīga reabilitācija pienāca tikai 1972. gadā, lai gan pirmās reabilitācijas bija jau pēc Staļina nāves. Šī pagātne man nāca līdzi visu mūžu – gan tad, kad gribēju braukt uz ārzemēm, gan armijā – visur prasīja par vecāku sodāmību. Ja pats neteici, vēlāk nepatikšanas varēja būt vēl lielākas. Lai arī kādi bija laiki, vecāki iemācīja ar mīlestību un sapratni izturēties pret visu, kas ir ap mums, kā arī rūpēties par tiem, kas mums uzticas.
Skolas gadus mācījos Magadanā, bet pēc tam centos iestāties tajā pašā Ukrainas Medicīnas institūtā, kur bija studējis mans tēvs. Lai arī pastāvēja viedoklis, ka tolaik izglītība bija bez maksas, lai iestātos Ivanofrankivskas Medicīnas institūtā vajadzēja īstajiem cilvēkiem samaksāt noteiktu naudas summu. Diemžēl korupcija bija izplatīta arī tajos laikos. Man tādas naudas nebija, un, lai gan devāmies ar draugu uz Ukrainu uz iestājeksāmeniem, mūsu dokumentus pat nepieņēma un pateica, ka neesam pārbaudījumus izturējuši. Tas bija 1973.gadā, un man no tā laika visspilgtāk atmiņā palicis ceļojums uz Ivanofrankivsku, jo tajā laikā apmeklējām gan Maskavu, gan Ļvovu. Tad arī pirmo reizi ieraudzīju Rīgu, jo mana drauga vecmāmiņa dzīvoja Ilģuciemā, un mēs devāmies viņu apciemot. Toreiz Rīgā nodzīvojām vairāk nekā mēnesi un man pilsēta palika atmiņā kā īsti Rietumi, ko pats nebiju piedzīvojis Sibīrijā.
Pēc tam atgriezos Magadanā un turpināju mācīties Maskavas Kalnrūpniecības institūtā neklātienē, paralēli turpat strādāju par laborantu–elektriķi, ieguvu radioelektriķa–inženiera kvalifikāciju.
Tomēr pēc šīm divu gadu studijām mani iesauca armijā – Kamčatkā. Armijas laikā sevi centāmies nostiprināt fiziski, un tur es kļuvu par mūzikas grupas dalībnieku un pat sniedzu koncertus.. Vilka atpakaļ uz Ukrainu, un jau toreiz sāku saprast, ka mani interesē informācijas tehnoloģiju joma, kas tajā laikā ASV kļuva jau ievērojami populārāka. Centos iestāties tolaik ļoti prestižajā Kijivas aviācijas institūtā. Lai gan ģenerālis mūs no armijas brīvlaikā palaida uz iestājeksāmeniem, kamēr nokļuvām galapunktā, uzņemšanas komisija jau bija aizbraukusi un mans sapnis par Ukrainu atkal nepiepildījās.
Jau pirmajās dienās pēc armijas uzzināju, ka Magadanā 15 jaunos studentus uzņemšanai meklē Rīgas aviācijas institūts, kas tolaik arī skaitījās viens no labākajiem pasaulē. Lai arī gandrīz visas vietas tika aizpildītas par blatu, man tomēr izdevās izturēt pārbaudījumus, pārrunas un jau drīz pēc tam – 1977. gadā – es atkal nokļuvu Rīgā.
Kas Jums palicis atmiņā no tā laika?
Mums reklamēja Rīgu kā modernāko pilsētu un kopmītnes – kā vismodernākās. Protams, Rīga izskatījās tiešām lieliski, tomēr kopmītnes noteikti varēja būt labākā stāvoklī. Saņēmām tādas pašas dzelzs gultas kā armijā, paši tukšās istabās sagādājām matračus. Es 1977. gada ziemā nonācu ēkā, kur pašlaik atrodas RZA – Valērijas Seiles ielā 1. Toreiz pat iedomāties nevarēju, ka pēc daudziem gadiem man pašam nāksies veikt šī korpusa renovāciju.
Līdz 2012. gadam korpusi bija pilnīgi nolaisti – time draudēja sabrukšana. Tagad esam šīs telpas ievērojami uzlabojuši un katru gadu skatāmies, ko vēl varētu paveikt. Patiesībā mums ir mērķis šeit izveidot īstu universitātes “kampusu” (pilsētiņu), līdzīgi kā tas ir daudzviet Rietumos. Jau pašlaik mums blakus ēkās ir gan IB skola “Premjers”, kur mācās Starptautiskā bakalaurāta skolnieki, gan RZA. Jūtam, ka pamazām arī Krasta ielas apkaime kļūst arvien sakārtotāka un ticu, ka sadarbībā ar Rīgas domi varam padarīt šo vietu daudz pievilcīgāku pilsētniekiem un viesiem.
Šajā gadā jūsu dibinātā augstskola pieredzēja pārvērtības un tās jaunais nosaukums ir Rīgas Ziemeļvalstu augstskola jeb Riga Nordic University. Kāpēc šāds nosaukums?
Jā, arī šeit man mazliet jāatgriežas pagātnē, jo pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad mēs dibinājām augstskolu, pirmais nosaukums bija “Rīgas universitāte”. Līdzības dēļ ar Rīgas Tehnisko universitāti jeb RTU mēs toreiz šo nosaukumu mainījām, tomēr daļēji var teikt, ka mēs atgriežamies pie saknēm. (smaida)
Jaunais nosaukums Rīgas Ziemeļvalstu augstskola demonstrē arī mūsu vēlmi būt Ziemeļvalstu telpā ar Eiropas studentiem – cienīgi pārstāvot Latvijas izglītību pasaulē. Vissvarīgākais, ko gribu panākt (un ko gribam panākt ar mūsu programmām), lai Baltijas jaunieši paliktu studēt šeit pat, Latvijā, un pēc tam arī mūsu valstī veidotu sekmīgu karjeru.
Pēdējos gados mēs redzam, ka arvien vairāk studentu uzreiz pēc vidusskolas beigšanas dodas studēt uz augstskolām Eiropā un ASV. Tā nebūtu tik liela problēma, ja šie jaunie cilvēki ar iegūtajām zināšanām un pieredzi pēc tam atgrieztos Latvijā, tomēr bieži vien tie pārceļas pavisam uz citām valstīm un jebkāda saikne ar Latviju pazūd. Es labi apzinos, ka mūsdienās jaunieši ir prasīgi, bet, ja viņiem ir iespēja apmeklēt labākā līmeņa augstskolas Eiropā, mums jābūt spējīgiem konkurēt, un to mēs varam tikai ar izglītības kvalitāti.
Šogad pirmo gadu esam atvēruši Globālo bakalaura studiju programmu uzņēmējdarbībā, kur mums lekcijas pasniedz pasniedzēji no labākajām pasaules augstskolām, piemēram, pašlaik studentiem ir ļoti interesantas lekcijas pie pasniedzējas no pasaules slavenās Oksfordas augstskolas. Jāatzīst, ka šāda līmeņa pasniedzēju piesaistīšana prasa no mums ievērojamus resursus, tomēr es to redzu kā investīciju un ticu, ka šādā veidā man izdosies vairāk Latvijas jauniešu noturēt šeit, uz vietas. Mūsdienās, pateicoties moderno sakaru līdzekļu sniegtajām iespējām un tam, ka Latvija ir salīdzinoši liels aviomezgls, sekmīgu starptautisku biznesu iespējams vadīt arī no Rīgas.
Ir zināms, ka RZA kā pirmajai no visām Latvijas izglītības iestādēm bija filiāle ārzemēs – Uzbekistānā, kur daudzi studenti mācās uz vietas un nemaz nebrauc uz Latviju. Kāpēc izvēlējāties attīstīt šo virzienu?
Jā, vēsturiski mums bija arī filiāle Ukrainā un, neskatoties uz karadarbību šajā valstī, pašlaik aktīvi strādājam pie filiāles darbības atjaunošanas.
Attiecībā par filiāli Uzbekistānā – iemesli ir vairāki, tomēr svarīgs iemesls bija mūsu kvalitatīvā pasniedzēju sastāva noturēšana Latvijā. Nevienam nav noslēpums, ka vietējo jauniešu skaits Latvijā samazinās, un mums bija jāmeklē veidi, kā noturēt mūsu pasniedzējus pie mums arī apstākļos, kad tikai Latvijā vien nevaram nodrošināt viņiem pilnas slodzes darbu. Uzbekistānas filiāle ļauj mums stiprināt augstākās izglītības tradīcijas Latvijā, ja mūsu pasniedzēji var pasniegt gan šeit, gan Ferganā. Uzbekistānai savukārt ir svarīga augsta līmeņa Eiropas izglītība, kas ļauj tās beidzējiem brīvi strādāt gan Uzbekistānā, gan ārpus šīs valsts robežām. Esmu lepns, ka jau pašlaik starp mūsu augstskolas beidzējiem ir gan augsta līmeņa valsts administrācijas darbinieki, gan veiksmīgi uzņēmēji (viens no tiem pat nesen iekļuvis prestižajā FORBES 30 zem 30 jauno uzņēmēju sarakstā.). Izglītības eksports ir Latvijas “maigās varas” instruments, jo mēs varam ārvalstīs stāstīt par latviskajām un eiropeiskajām vērtībām.
Kas ir tas, kas jums sniedz gandarījumu darbā?
Ļoti patīkami, kad atlidojot uz Āziju, Eiropu vai Ameriku, tevi nejauši satiek mūsu absolventi, kuri izkaisīti pa visu pasauli. Bijušie studenti nāk klāt un saka paldies, bet vēl lielāks gandarījums ir tad, ja mūsu absolventi uz mūsu augstskolu sūta savus bērnus. Tātad viņi ir sapratuši labas izglītības nozīmi un vēlas tādu sniegt arī saviem bērniem!
