Anda Buševica: Pandēmijas teicēji 0
“Piesakās kurjers. Paciņa jānogādā. Prasu, vai bijis ārzemēs. Man pretī – a jūs? Neesam bijuši. Tiekamies pie durvīm.
Stāvam ļoti krietnu gabalu viens no otra, pastiepju parādīt pasi.
Vells! Tas pasi rokās paņem. Es nitrila cimdos parakstos par piegādi.” Šis ir fragments no Ievas Plūmes “Pandēmijas dienasgrāmatas”, vienas no daudzajām, kas tapušas, atsaucoties LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājuma aicinājumam aprakstīt ārkārtas situācijas laika pieredzi.
Dažām no dienasgrāmatām norādīts ne tikai autora vārds, bet arī profesija, piemēram, Klintai Paeglei, kura ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas medmāsa.
23. martā viņa dienasgrāmatā ieraksta: “Es nelasu ziņas, man pietiek ar to, ka darba čatā nemitīgi pienāk jauni rīkojumi un ziņojumi, un instrukcijas.
Ik pa brīdim saņemu ziņas no satrauktiem draugiem vai radiniekiem.
Satraukumi saistīti ar manu darbu vai veselību. Vai viņu darbu un viņu veselību. Turpina notikt arī parastie “Kā iet? Kas jauns?”, bet ciemos vai satikties neviens neaicina. Un ļoti labi, ka tā.
Es jau miljons reižu esmu paspējusi izsapņot, ka ir vasara un visi mani mīļākie cilvēki sanākuši dārzā uz pandēmijas uzvaras pikniku. Un mēs apskaujamies un bučojamies, un neievērojam pilnīgi nekādas distances.”
Citiem rakstītājiem norādes iztrūkst, bet mēs viņus zinām, jo rakstītāju vidū ir gan dzejnieki, gan sociāli aktīvi cilvēki.
Man patīk lasīt Lolitas Tomsones, Žaņa Lipkes memoriāla vadītājas, ironiskos, taču vienlaikus mērogos pasauli tverošos vēstījumus: “”Rimi” neko nedrīkst aiztikt, tas nozīmē, ka uz avokado arī karantīna, jo tos vienmēr kāds ir apmīcījis.
Atliek pastaigas kapos, jo tur neviens neko neaiztiek.
Cilvēku kapiņos daudz, bet visi jau zem zemes.”
Dienasgrāmatu fragmenti katru dienu tiek publicēti literatūras un filozofijas interneta žurnāla “Punctum” vietnē, un ieguvumi, tos lasot, ir vismaz divi.
Citu dienasgrāmatas iedvesmo pašam labāk aptvert šo ārkārtas situācijas laiku,
arī uzzināt faktus, kas paliek ārpus mediju ziņām. Salīdzinot jaunākos ierakstus ar iepriekš publicētajiem, var tīri labi izsekot, kā mainās cilvēku noskaņojums.
Bet var arī šīs grāmatas lasīt kā literatūru, un gadās pa atklājumam.
Elīna Sproģe, viņas vārds nav jāmeklē starp rakstniekiem, internets ziņo, ka viņa ir mākslas kuratore. Un arī viņas radītais teksts ir mākslas darbs: ” – Man tā sāp rokas! – Tas no spirta. – Mudīgi velc cimdus, ir mīnus! Mēs braucam zāģēt alkšņus. Man bail iet benzīntankā.
– Ja tev ir cimdi, tev nevajag to līdzekli pūst! Pirmais sūknis, burkāni, cepumi, ūdens. Vienā elpas vilcienā. Ir tik superīga diena. Viena nedēļa, un es vairs nezinu, kas tagad ir… Svētdiena?”
Kopš ārkārtas situācijas izsludināšanas arī Latvija piedalās nebijuša mēroga sociālā eksperimentā: mēģinājumā ar savstarpējas koordinēšanās, solidarizēšanās palīdzību apturēt maz zināmas slimības izplatību.
Nesen “Kultūrzīmes” informēja, ka Igaunijas Nacionālais muzejs aicinājis iesūtīt pierakstus, arī fotoliecības, kā sabiedrība sadzīvo ar pandēmijas radītajiem ierobežojumiem.
Latvijā līdzvērtīga atmiņas institūcija ir Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājums.
Iespējams, atceraties, kā krājuma veidotāji pie sabiedrības vērsās jau Latvijas valsts simtgades gadā, aicinot rakstīt simtgades gada dienasgrāmatas. Joprojām ir spēkā arī aicinājums krājumam pievienot ģimenē glabātas senāku laiku dienasgrāmatas.
Ja iedvesmosieties sākt rakstīt dienasgrāmatu, iesaku uzmeklēt Autobiogrāfiju krājuma profilu “Facebook” vai uzreiz doties uz Latviešu folkloras krātuves digitālo arhīvu “garamantas.lv”, tur atradīsiet arī informāciju, kur dienasgrāmatu sūtīt, vai jāraksta katru dienu, kādā formātā iesniegt, vai drīkst rakstīt anonīmi u. c.
Kas notiks ar iesūtītajām dienasgrāmatām?
Ja vien būsiet devis atļauju, tās glabāsies Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva “garamantas.lv” Autobiogrāfiju krājumā, un man tas liekas pat simboliski, ka tās glabāsies līdzās pagājušā gadsimta sākuma latviešu folkloras teicēju iedziedātajām dziesmām un citiem iesūtītajiem materiāliem.
Jo “Pandēmijas dienasgrāmatas” rakstītāji ir šo laiku folkloras teicēji.
