Par cilvēcību un emocijām 0
Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 23. septembrim apskatāma Intas Rukas personālizstāde “Atcerēties dzīvi”
Eiropu un pasauli pāršalkusī bēgļu krīze nopietni ietekmējusi sabiedrību, liekot pārdomāt daudzus politiskus un ideoloģiskus jautājumus. It īpaši šobrīd, kad, migrācijas plūsmām jau kopš 2015. gada turpinoties, mediju un sabiedriskajā telpā viss pārvērties par saukļiem un trīsvārdu avīžvirsrakstiem bez nopietnas iedziļināšanās un konkrētākas vīzijas par šo cilvēku integrācijas un tālākas dzīves iespējām. Protams, ne visi gadījumi ir tādi, bet liela daļa – noteikti. Cilvēku migrācijai ir sena vēsture, un pasaule ir bijusi nemitīgā kustībā, tādējādi veidojoties arī pasaules kultūrai, politiskajai un sociālajai vēsturei. Arī šobrīd, notiekot pārmaiņām, iezīmējas jautājumi, kas atstāj pēdas mūsu izpratnē par identitāti, vietu, kur dzīvojam, un tās vēsturi. Tomēr šobrīd esam pieraduši lielākoties domāt par sekām, par to, kas ir simptomātisks migrācijai un bēgļiem, kā arī par to, kādas ir mūsdienu sabiedrības formas, kurās nonāk patvērumu meklējošie cilvēki. Un interesanti, ka bieži aiz kadra paliek cilvēcīgais un humānais, viss, kas veido un nosaka cilvēka rīcību gan bēgot, gan pretojoties, gan nesavtīgi palīdzot.
“Katrs ar savu stāstu. Katrs – unikāls. Tādi paši cilvēki kā tu un es, cilvēki ar bailēm, cerībām un sapņiem. Cilvēki, kas piedzima citā pasaules daļā un bēga, lai glābtu savu dzīvību. Cilvēki, kas stāstīja par savu ģimenes locekļu zaudēšanu, /../, par smeldzošām sāpēm. /../ Saprast viņu valodu bija svētība un lāsts. Šie cilvēki man deva jaunu skatījumu uz dzīvi. Viņi lika man saprast, ka nekas nav jāuztver par pašsaprotamu.” Tā stāsta viena no Intas Rukas izstādes fotosērijas varonēm Susanna Šabroti, medicīnas studente, brīvprātīgā Stokholmā, kas sniedza palīdzību bēgļiem, kuri bija nokļuvuši Zviedrijā. Citētais varētu šķist triviāls, aizvadīto gadu laikā daudzkārt dzirdēts, bet absurdākais, ka tajā ir daudz patiesības un tā ir tik vienkārša – cilvēcība ir svarīga, ne tikai lai fiziski palīdzētu cilvēkiem, bet lai mēs varētu saprast tik daudzos un dažādos stāstus, kas veido mūsdienu sabiedrību, kā arī tās vēsturi. Tā varam atklāt sev arī Intas Rukas personālizstādi “Atcerēties dzīvi”, kas caur daudzu personāžu atmiņu labirintiem izved cauri viņu pārdzīvotajam un pieredzei, ko noteicis karš un represīvu varu apdraudējums personiskajai brīvībai. Izstādes varoņi ir no atšķirīgām valstīm: Argentīnas, Afganistānas, Eritrejas, Latvijas. Ruka cilvēku piedzīvoto apkopojusi un personāžus portretējusi lielākoties Latvijā un Zviedrijā. Stāstus caurvij bailes, drosme, apņēmība, pārliecība, arī paļaušanās, bet galvenokārt – drosme. Varonība tās dažādās formās kļūst par vienu no izstādes vadmotīviem, kur spēja palīdzēt citiem vai uzņemties riskus valsts, savas ģimenes, arī – savas individuālās brīvības vārdā iezīmē tos cilvēcīguma aspektus, kas svarīgi māksliniecei un viņas cilvēku vērojumam. Un tad arī kļūst skaidrs, ka izstāde nav tikai mākslinieces reakcija uz pasaulē notiekošo, pārdomājot globālos un Latvijas vēstures aspektus, bet viņai ir svarīgi cilvēki un viņu dzīves vērtības, kas ir Intas Rukas radošo interešu centrs jau ilgākā laika griezumā.
Izstāde iekārtota divos Fotogrāfijas muzeja stāvos. Ekspozīcija pirmajā zālē izvērš Latvijas vēstures sarežģīto Otrā pasaules kara pieredzi, kad, tuvojoties padomju okupācijas varai, tūkstošiem cilvēku pieņēma lēmumu doties bēgļu gaitās. Viņu ceļi veda uz Rietumeiropu, tūkstošiem nelegāli šķērsojot arī Baltijas jūru, lai sasniegtu Gotlandes salu Zviedrijā. Šeit arī stāsti par latviešu leģionāriem. Šī fotosērijas daļa tapusi kā pirmā pēc ierosmes, kas māksliniecei radusies pēc dalības izstādē “Lielāks miers, mazāks miers” (2015, kuratore Helēna Demakova). Secīgi domājot par cilvēkiem un viņu likteņiem kara un apdraudējuma situācijās, Inta Ruka sēriju turpinājusi ar personāžiem, kas iezīmē šodienas bēgļu, karavīru, kā arī brīvprātīgo dzīvesstāstus. Vēsture te it kā apmet kūleni, un ir skaidrs, ka notikumi sevi atkārto un cilvēki aizvien nonāk riska un izvēles priekšā, kas nosaka viņu tālāko brīvību. Bet, neskatoties uz laikmeta vai gadsimtu maiņu, stāstus vieno dzīves fakts, kas nostata likteņus tādu izvēļu priekšā, kas definē cilvēka dzīves pamatvērtības.
Arī šādi rakstītais var likties triviāls, tomēr, domājot par Intas Rukas fotogrāfijas praksi un viņas interesi par fundamentālām vērtībām cilvēkā un ap viņu, to liek uztvert gluži nopietni un apbrīnot, kā ar tik absolūtu vienkāršību un tiešumu viņas fotogrāfijās iespējams panākt patiesību atklāšanos skatītājam. Dokumentālais tiešums, ar kādu tverti viņas sastapto cilvēku likteņi, pavisam maģiskā veidā skatītājā veido emocionālu piesaisti modelim un ļauj samērot savu pieredzi ar viņa piedzīvoto. Šajā izstādē ir, iespējams, arī mazliet citādāk, jo līdz ar bildi būtisks ir katra varoņa vēstījums, kas lasāms līdzās katram portretam. Jau iepriekš izstādot fotogrāfijas, Ruka mēdza izvērst komentārus vai piezīmes līdzās savām bildēm, bet šoreiz stāstiem ir pašvērtīga vērtība, kā arī tie ir tieši pieraksti no varoņu stāstītā. Šīs atšķirīgās formas – fotogrāfija un teksts – ir liecības par līdzcilvēkos iedziļināšanās faktu un ar šo izstādi aicina to darīt arī mūs.
