Par mātēm, kuras noveco, un meitām, kuras pieaug par ātru. Agnese Logina recenzē Ināras Kolmanes spēlfilmu „Mātes piens” 3
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisores Ināras Kolmanes spēlfilma “Mātes piens” ir klasisks un pamatīgs kinodarbs, kas izejmateriālam pieiet ar cieņu un pietāti, arī nebaidoties atstāt būtiskus grāmatas elementus ārpus kadra.
Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” kopš tā iznākšanas 2015. gada nogalē ir iekarojis lasītāju sirdis gan Latvijā, gan ārzemēs, un pagājušajā nedēļā pie skatītājiem nonākusi arī ilgi gaidītā romāna ekranizācija, ko režisējusi Ināra Kolmane un producējusi studija “Deviņi” (producenti Jānis Juhņēvičs un Marta Romanova-Jēkabsone). Filmas scenārija autors ir Arvis Kolmanis, komponists – Raimonds Tiguls, filmas veidošanā iesaistīti gan latviešu, gan lietuviešu un čehu kino profesionāļi.
Plaši mīlētu grāmatu ekranizācijas var būt izaicinājums, jo skatītājiem jau ir sava vīzija par to, kā jāizskatās grāmatas notikumiem, turklāt ekranizācijā iekļaut visu, kas notiek grāmatā, nav iespējams, un filmas autoriem vienmēr kaut kas jāatstāj aiz kadra. Tomēr brīdī, kad filma ir nonākusi uz ekrāniem, tā dzīvo savu, no sākotnējā materiāla neatkarīgu dzīvi, un, kaut arī no salīdzinājumiem neiztikt, literatūrai un kino ir pieejami dažādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kas dod iespēju stāstu izstāstīt pavisam citādi. “Mātes piens” ir klasiska un pamatīga filma, kas izejmateriālam pieiet ar cieņu un pietāti, arī nebaidoties atstāt būtiskus grāmatas elementus ārpus kadra, iespējams, paļaujoties, ka skatītāji atstātos baltos laukumus varēs aizpildīt ar grāmatā gūtajām zināšanām. Lielus pārsteigumus un eksperimentus filma nesagādā, toties precīzi izmanto kino valodu, lai izstāstītu šo stāstu.
“Mātes piens” ir stāsts par trīs paaudžu sievietēm 20. gadsimta Latvijā un to, kā politiskais režīms, kurā viņas dzīvo, ietekmē un traumē viņu attiecības, jo apkārtējā vide ierobežo katras potenciālu un spēju dzīvot neatkarīgu dzīvi. Gan grāmatā, gan filmā lielākais uzsvars ir uz vidējās paaudzes sievietes un viņas meitas attiecībām, filmā atšķirībā no grāmatas māte un meita ir tikušas pie vārdiem – Astra un viņas meita Nora.
Viena no filmas lielākajām veiksmēm ir aktieru atlase, it sevišķi ņemot vērā tās struktūru, proti, darbība notiek trīs laikposmos, starp katru no tiem ir 12 gadi. Astru filmā iemieso trīs dažādas aktrises (Madara Mazā, Elīna Vaska-Botere un Maija Doveika), viņas māti atveido divas aktrises (Inga Tropa un Indra Briķe), bet Noru atveido Rūta Kronberga. Aktrišu vizuālā līdzība ir nenoliedzama, it sevišķi Madara Mazā un Elīna Vaska-Botere, kuras atveido Astru bērnībā un studiju gados, ir ārkārtīgi līdzīgas. Īpaši gribu izcelt arī Zanes Bierandes darbu, kurai ir uzticēta Jesses loma. Jesse identificējas kā sieviete, bet viņas starpdzimuma identitātes dēļ padomju sabiedrība un veselības aprūpes sistēma pret viņu izturas kā pret svešo, Jesse dzīvē daudz tikusi atstumta, taču Astras dzīvē kļūst par eņģelisku glābēju un pacietīgu palīgu.
Filmas emocionālais smagums vislielākajā mērā ir uz Maijas Doveikas pleciem, kurai uzticēts atveidot Astru laikā, kad viņa gan beidzot iegūst iespēju attīstīt sevi kā profesionāli, braucot stažēties uz Pēterburgu (jeb Ļeņingradu), gan zaudē šo iespēju, kad, pēc priekšniecības domām, ir “pārkāpusi visas robežas” un tiek padzīta no Pēterburgas, no zinātnes centra. Doveika ar šī sarežģītā posma atveidošanu tiek galā patiešām izcili. Viņas Astra ir sieviete, kuru sāpes un nākotnes iespēju zaudējums, kā arī mātes loma, kuru Astrai pieņemt ir ļoti grūti, dzen arvien lielākā pašiznīcināšanās atvarā. Filmā mēs Astru bieži redzam ar cigareti, patērējot daudz alkohola, pielejot kafijai neskaidra satura medicīniskas ampulas un lietojot dažādas tabletes – viņas apdullināšanās filmā iegūst skaidras un skaudras aprises. Astras izmisīgā vēlēšanās aizbēgt no padomju laika realitātes, kas viņu spiež, rezultējas apzināti izvēlētā apziņas miglā, un kā daudziem atkarīgo bērniem arī Norai ir jāpieaug ātrāk, nekā pienāktos, lai parūpētos par savu māti. Pēc Astras pārcelšanās uz laukiem, lai strādātu lauku ambulancē, vienīgajā vietā, kur viņa var atrast darbu, Norai jārūpējas ne tikai par mājas uzturēšanu, bet arī par savu māti, kurai viņa taisa ēst, modina, reizēm pat mazgā Astru, un to visu dara ar bērna paļāvību, ka būs labāk, ja viņa vairāk pacentīsies.
“Mātes piens” dod ieskatu pasaulē, kurā vīriešiem nav vietas. Astras izvēlētā medicīnas joma, ginekoloģija, ir skarba sieviešu pasaule ar ļoti retiem izņēmumiem, un Astras pētījumi un praktiskie eksperimenti mākslīgās apaugļošanas jomā padomju režīma pārstāvjiem liekas bīstami, jo ļauj Astrai ieiet pasaulē, kur drošības struktūras, kuras filmā iemieso vīrieši, nespēj sekot līdzi. Dzimumu lomu sadalījums filmā parādās vairākas reizes, ieskaitot komisko, taču vienlaikus aso ainu, kurā mazā Nora izbēg no čekista lauku skolā. Viņš viņu izprašņā par Astru, un uz jautājumu par to, ko viņa Norai mājās stāsta tādu, ko nemāca skolā, Nora atbild, ka viņas māte viņai stāsta, kā rodas bērni. Tas čekistam patiešām nav ērti, viņš negrib zināt par to, kādi procesi notiek sievietes ķermenī, un liek Noru mierā, lai tikai viņa neizstāsta par daudz. Ginekoloģija “Mātes pienā” ir sieviešu pasaule, kas nozīmē gan to, ka bērni ir sieviešu darīšana un sieviešu atbildība, gan to, ka tēvu filmā nav (vienīgā tēva figūra ir Astras patēvs Andrejs, vecāsmātes otrais vīrs), kā arī to, ka tā ir nozare, kur var sacelties pret pastāvošo varu, ko Astra arī dara Pēterburgā, eksperimentējot ar mākslīgo apaugļošanu.
Skatoties filmu, rodas pārdomas par to, ka padomju laiku vide joprojām šķiet tik pazīstama, lielā mērā arī tāpēc, ka būtisks elements filmā ir vilcieni. Ļoti ceru, ka drīz kino veidotājiem būs stipri grūtāk atdarināt padomju laikus, jo kaut kad taču tiksim pie jauniem vilcieniem un jaunas, mūsdienu dzīves prasībām atbilstošas, cilvēcīgas dzelzceļa stacijas. “Mātes piens” runā par to, kā padomju politiskā iekārta ierobežo cilvēku izvēli un salauž viņu dzīvi, bet ierobežojumi jau nav tikai abstrakti vai netverami, tie ir arī atrodami pilsētvidē. Tā ir aukstā ārste, kura atsakās iedziļināties iemeslos, kāpēc Astra nespēj pieņemt savu meitu, tā ir aukstā skola, kur cilvēcībai un dažādībai nav vietas un kur Norai liek dzert pienu, pat ja viņai fiziski no tā ir slikti. Šajā pasaulē gaismas stariņu ir maz un tos pašus retos (skolotājs Blūms, Jesse) padomju režīms mēģina aizklāt un salauzt. Filmas noslēgums, kaut arī traģisks, ir cerību pilns – par spīti paaudžu traumām un salauztajiem likteņiem, nākotne ir gaišāka nekā pagātne.
