Olafs Zvejnieks: Par “valsts iepirkumu karaļiem”. Vai kartelis varēja darboties viens pats? 1
Divu pēdējo nedēļu karstākā ziņa ir KNAB un Konkurences padomes (KP) apjomīgā izmeklēšana par karteļa vienošanos būvniecības nozarē.
Pieņemot, ka KNAB šo izmeklēšanu spēs novest līdz tiesai un prokuratūra panākt apsūdzēto notiesāšanu (ne viens, ne otrs Latvijas apstākļos nav garantēts iznākums, lai cik skaļš būtu lietas sākums – tam ir pietiekami daudz pierādījumu nesenajā vēsturē), varētu priecāties par kardinālu valsts pasūtījumu būvniecībā attīrīšanu no korupcijas.
Šobrīd gan šķiet, ka KNAB un KP uzbrukusi tikai vienai šajā lietā iesaistītajai pusei.
Pateicoties “Forbes” Latvijas izdevumam, iespējams minēt dažus faktus. Sešu cilvēku kontrolētie 22 uzņēmumi celtniecības un ceļu būves nozarē 2018. gadā ieguva valsts pasūtījumus šajā jomā 425 miljonu eiro apmērā.
Nevienam nebūs pārsteigums, ka lielākā daļa no šī saraksta ir tie paši cilvēki, kuriem, visticamāk, ir vai tiks izvirzītas apsūdzības karteļa lietā – Guntis Rāvis un Ivars Millers (bij. “Skonto būve”), Artjoms Milovs (“LNK Group”), Armands Garkāns (“Binders”, “Arčers”).
Žurnāls šos cilvēkus trāpīgi nosaucis par “valsts iepirkumu karaļiem”. Nākamais 21 celtniecības uzņēmums visi kopā ieguvuši par 10% mazākus pasākumus nekā “karaļi”.
Bet kopumā Latvijā ir vairāk nekā 10 tūkstoši uzņēmumu, kas kā savu pamatdarbību norādījuši būvniecību.
Skaidrs, ka šāda situācija rada aizdomas par konkurences uzraudzības trūkumu, arī Eiropas Komisija ir norādījusi uz Latvijas trūkumiem publisko iepirkumu jomā.
Taču jājautā – vai kartelis, par ko runā Konkurences padome un KNAB, varēja darboties viens pats? Proti – vai tiešām pietika ar to, ka būvnieki savā starpā sarunāja, kurš ņems kuru pasūtījumu?
Diez vai. Šāda sistēma varēja darboties tikai tad, ja tajā bija iesaistīti arī pasūtītāji – valsts un pašvaldību izpildinstitūciju augstākās amatpersonas, kas savukārt varēja dot juristiem un tehniskajiem speciālistiem norādījumus, kā izstrādāt valsts un pašvaldību iepirkumu noteikumus, lai to slieksni spētu pārvarēt tikai noteikts, šaurs uzņēmumu loks.
Ir tikai loģiski domāt, ka par labvēlīgo attieksmi pret šauru uzņēmumu loku arī pasūtītāja puse saņēma “nelielu, bet taisnīgu atlīdzību”.
Bet, ja tas tā ir, tad galīgi nepārliecina tas, ka apsūdzības izvirzītas tikai vienam pašam Valmieras mēram Jānim Baikam (“JV”).
Lietā ir runa par vismaz simt būvobjektiem, un tik daudz vienā pašā Valmierā nesalasīsies. Loģiski spriežot, amatpersonu sarakstam šajā lietā vajadzētu strauji paplašināties.
Savukārt, ja tas tā nenotiek, tad nekāda sistēmas attīrīšana no favorītisma un korupcijas nenotiks – pēc īsa pieklusuma labi ieeļļotā favorītisma sistēma atradīs jaunus izpildītājus un zobrati griezīsies atkal.
Domāju, ka apsūdzību skaits pret amatpersonām ļaus sabiedrībai spriest, vai KNAB un Konkurences padomei ir izdevies attīrīt publisko iepirkumu tirgu būvniecībā.
